Zinātnieki
ne velti pievērsušies raugam, tieši rauga sēnes genoms bija pirmais, ko
1996. gadā izdevās pilnībā atšifrēt. Cilvēka DNS bāzu pāru pilnā karte
tika sastādīta 2001. gadā, un šodien mūsu rīcībā ir jau aptuveni 1000
atsevišķu organismu genomu apraksti. Jāsaka gan, ka to lielākā daļa ir
baktērijas.
Nākamais solis, ko ģenētiķi cer spert tuvāko gadu laikā, ir
individuālu daudzšūnu organismu (tostarp cilvēka) evolucionārās kartes
(ciltskoka) sastādīšana. Jau šā gada laikā, piemēram, gaidāma pilna
neandertālieša genoma atšifrēšana.
Ja tas izdosies, mēs varēsim daudz ko uzzināt ne tikai par mūsu
radniecības saitēm ar tagad izmirušām humanoīdu sugām, bet arī labāk
saprast savu prasmju, spēju un slimību attīstību, uzskata Gēteborgas
universitātes Šūnu un molekulārās bioloģijas nodaļas profesors Anderss
Blūmbergs.
Tā būs jauna pakāpe evolucionārās un funkcionālās ģenētikas
attīstībā, saka profesors, un rauga sēnes atkal dodas celmlaužu gaitā.
Sadarbībā ar Sengera institūtu Kembridžā un Notingemas universitāti
(Lielbritānija) Gēteborgas zinātniekiem izdevās sekvenēt 70 atsevišķu
divām rauga sēņu sugām - Saccharomyces cerevisiae (parastais alus
raugs) un tās evolucionārās māsīcas Saccharomyces paradoxus piederīgu
indivīdu DNS, kā arī izdalīt to fenotipus (īpašības).
Interesanti, ka rauga sēņu DNS attīstību ietekmējuši cilvēku
alkohola lietošanas paradumi. Vīna un alus raugi kopā ar šo dzērienu
cienītājiem ir apceļojuši visu pasauli, savstarpēji sajaucoties un
veidojot jaunus celmus. Mežonīgo, cilvēka pārtikā neizmantoto raugu
sugu genomos šāda mozaīka neparādās, saka Blūmbergs.
Pētījumā atklāja, ka maksimālā DNS pāru izkārtojuma atšķirība
starp dažādām rauga sēņu sugām skaitliski var sasniegt 4%. Cilvēku no
šimpanzes salīdzinoši šķir tikai 1%. Vai tas varētu nozīmēt, ka,
palielinoties kopējai organisma sarežģītības pakāpei, būtiskas
atšķirības var veidoties pat nelielu izmaiņu diapazonā?
Cits nozīmīgs pētījuma atklājums bija tā sauktie "ekstra gēni",
kuri parādās tikai dažiem sugas īpatņiem. To atrašanās vieta ir
hromosomas ārējais (telomērais) apvidus, un šis atklājums apstiprina
iepriekš izteiktās domas par šo apgabalu lielo nozīmi evolūcijā.
