Dažās tradīcijās (piem., vēdāntas) tiek uzskatīts, ka arī Dievam ir kaut kāda loma cēloņu un seku ciklā, piemēram, kā karmas seku "piespēlētājam" vai kā tam, kas atsevišķos gadījumos ir atbildīgs par kāda karmas mainīšanu. Budisma sekotāji kopumā un daudzi hinduisti uzskata, ka dabiskie cēloņsakarību principi var sniegt pietiekamu skaidrojumu karmas sekām. Pastāv arī uzskats, ka satguru (garīgais skolotājs par kuru tiek uzskatīts, ka tas pats jau guvis apskaidrību, kurš rīkojas Dieva vārdā, var daļēji atvieglot sava mācekļa karmu.Arī vairākos Bībeles fragmentos minēti karmisku saistību un seku motīvi.
Visas dzīvās būtnes ir atbildīgas par savu karmu — par savām rīcībām un to sekām kā arī par sevis atbrīvošanu no samsāras jeb pārdzimšanas rituma. Karmas likuma koncepts atrodams jau agrīnajās upanišadās. Ezotēriski kristīgajās tradīcijās - eseniešu un vēlāk arī rožkrustiešu tika mācīts t.s. "Cēloņu un seku likums".[9] Tomēr šīs rietumnieciskās ezotēriskās tradīcijas tam pievieno atsauci uz Jēzus Kristus mācību - par to, ka grēku un nāves likumu, pārvarēt mīlestība uz Dievu, kas arī atjaunos nemirstību.
Tiek uzskatīts, ka tāda rīcība, ko veic mokšu jeb atbrīvošanos sasniedzis indivīds, nerada karmiskas sekas - jebkuru tādu rīcību dēvē par dharmu.
Hinduismā pastāv uzskats, ka viss atrodas nemitīgā radīšanas, uzturēšanas un iznīcināšanas stāvoklī. Līdzīgi arī prāts rada domu, uztur to vai kādu laiku tai seko un galu galā doma izbeidzas (iespējams, lai dotu vietu citai domai). Papildus šiem trim stāvokļiem hinduismā tiek runāts par vēl ceturto stāvokli, ko dēvē par tīro apziņu jeb turja (turiya). Šajā stāvoklī prāts nav iesaistīts domāšanas procesā, bet gan tikai "novēro domas". Rīcības šajā stāvoklī nerada karmu. Meditācija ir prakse, kuras mērķis ir dot iespēju nonākt šādā stāvoklī. Indivīds, kas pastāvīgi atrodas turja stāvoklī tiek uzskatīts par tādu, kas sasniedzis mokšu un viņa rīcības notiek tikai kā reakcijas uz apkārt notiekošo, bet ne vairs kā domas rezultāts un tās nerada karmiskas sekas.
