Visa pamatā ir mākoņi, kuri veidojas tur, kur no zemes augšup paceļas siltas gaisa strāvas, nesdamas sev līdzi ūdens tvaikus. Gaisā tie nokļūst no ūdenstilpnēm, kā arī no augiem, kas ūdeni pārvērš garaiņos.
Nonākot lielā augstumā un pamazām atdziestot, tvaiki pārvēršas sīkās ūdens lāsītēs vai pat ledus kristāliņos. Un tad mēs ieraugam baltus mākoņus vālus, kas lēnām peld virs mūsu galvām. Tā kā atdzisušais gaiss pamazām grimst uz leju, mākoņi ar laiku sablīvējas, kļūst aizvien biezāki. Ūdens pilieniņi, saplūzdami cits ar citum aug augumā un pamazām kļūst tik lieli, ka siltais gaiss vairs nevar tos noturēt. Pilieni krīt lejup. Dažreiz tie zemo nesasnieguši atkal iztvaiko, un mums nenāk ne prātā, ka lielā augstumā tobrīd līst lietus, ja zemes temperatūra ir ļoti zema, tad no mākoņiem lejup krīt sniega kristāliņi.
Tā kā visi mākoņi veidojas, saduroties siltā un aukstā gaisa masām, regulāri novērojumi dod iespēju pareģot tuvākajās dienās gaidāmo laiku. Galvenais iemesls tam, kāpēc Arktikā nokrišņu daudzums ir pavisam minimāls,ir tāpēc, ka tur nav silto gaisa masu.
