Valūta meistaram un traktoristam
Latvijas laikā dzīšanu liedza spirta valsts monopols. Padomju varas gados tas vienkārši bija ārpus likuma, un par to draudēja reāls cietumsods. Tikai šogad likums padevies tiktāl, ka ļauj brūvēt paša vajadzībām.
Iespējams, tieši slepenības un pretlikumīgas rīcības aura, kas vējo ap šo procesu un tā galaproduktu, tagad raisa ļaužu interesi – tāda cilvēka dabas īpatnība. "Pie mums cilvēki vēl īsti nevar saprast – spēj viņi pārkāpt kandžas tecināšanai kā stereotipam vai ne," prāto starpnozaru mākslas grupas "Serde" kultūras, mākslas un kultūras mantojuma projektu vadītāja Signe Pucena.
Tikmēr ne vienam vien šī lieta saistās ar izteiksmīgām bērnības atmiņām. Kā mazs puika, kam naktī nenācis miegs, ielavījies virtuvē, ierāpies vectēvam klēpī un skatījies, kā tek. Līdz uguns rūkšana krāsnī iemidzinājusi. Kā virtuves plauktā aiz raiba aizkariņa rindojušās garkaklu pudelītes – valūta, ar ko meistariem un traktoristiem samaksāt. Kā reizi mēnesī pie radiem pilsētas daudzstāvenē ieradās onkulis ar aparātu padusē, jo viņa dzīvoklī nebijis procesam nepieciešamā tekošā ūdens. Un tad nakts pavadīta, dežurējot pie aparāta, spēlējot kārtis un spriežot par to, kā no iekšienes graut pastāvošo varu. Kā omei pie gultas uz skapīša maza pudelīte stāvējusi, no kuras viņa katru vakaru pa ēdamkarotei lietojusi.
.
