Oficiāli Nodarbinātības centri bez liekas reklāmas tiek atvērti tā
dēvēto "Zilo karšu" (Blue Card) programmas ietvaros. Aprēķināts, ka
līdz 2050. gadam Eiropā būs vajadzīgi aptuveni 56 miljoni darba spējīgu
cilvēku, jo dzimstība ir zema, bet dzīves ilgums palielinās, kas nozīmē
- nepieciešamas papildus darba rokas, lai nodrošinātu nodokļu
ienākumus, kā arī pensionāru uzturēšanu. Eksperti tikmēr demonstrē
neizpratni, tā īsti nespējot atbildēt uz jautājumu, kādēļ gan ievest
darbaspēku šodien - pasaules krīzes laikā, kad liels skaits cilvēku
zaudē darbu? Kāds šeit var būt izdevīgums?
Sākotnēji Eiropas uzņēmējiem bija izdevīgi ievest lēto darbaspēku, kuram varēja maksāt grašus, tāpat pretenziju nebija arī izlutinātajam (vai pareizāk – savas tiesības izkarojušajam) Eiropas proletariātam, kurš vairāk neilgojās pēc mazkvalificēta un “netīra” darba. Tomēr migrantus Eiropā sāka “ievest” relatīvas stabilitātes laikos, pie kam vairāk kā pietiekami. Šobrīd, piemēram, Francijā dzīvo aptuveni 7 miljoni musulmaņu (10% iedzīvotāju), Vācija - 4 miljoni, Lielbritānijā - 1,7 miljoni, Itālijā un Nīderlandē - pa miljonam katrā.
Ņemot vērā šos faktus, jauns imigācijas vilnis (un no kurienes - no “melnās” Āfrikas - "Zilās kartes" vismaz teorētiski attiecas uz augstu kvalificētiem speciālistiem, tādēļ būtu loģiski, ja viņus meklētu, piemēram, bijušajā PSRS, Indijā vai Ķīnā, kur izglītības līmenis ir pavisam cits) izskatās pilnībā neloģisks. Tomēr tikai tad, ja raugās uz notiekošo no šī brīža izdevīguma un elementāra pragmatisma skatu punkta, aizmirstot, ka var eksistēt arī daudz vērienīgāki ilgtermiņa projekti. Mūsdienu pasaule strauji globalizējas. Starptautiskajiem kapitāliem top par šauru nacionālo valstu robežās, kuras tā vai citādi, bet apvalda nokontrolējamo tirgus stihiju. Nodokļi, robežas, sociālā atbildība - viss tas disciplinē pasaules kapitālu. Tajā pašā laikā pēdējais jau sen ir saorganizējies transnacionālajās korporācijās (TNK), dažas no kurām ir pat varenākas nekā atsevišķas valstis. Šodien tās kontrolē: 50% pasaules rūpnieciskās ražošanas, 60% starptautiskās tirdzniecības (arī lielāko daļu tirdzniecībs ar izejvielām), 80% patentu un licenču uz jaunāko tehniku un 90% tiešo pārrobežu investīciju.
Agri vai vēlu, bet transnacionālā oligarhija izvirzīs jautājumu par “nacionālās ierobežotības pārvarēšanas nepieciešamību”. Patiesībā šādi aicinājumi no lielā biznesa mutes jau skan, un nebūt ne klusos toņos. Lielajam biznesam nav vajadzīgas nacionālas valstis un nācijas. Cilvēks, kas apzinās un sajūt savu piederību pie noteiktas tautas, pie noteiktas valsts, pie noteiktas kultūras - neiekļaujas globālajā pasaulē. No transnacionālā biznesa stratēģu redzes viedokļa, cilvēkam ir jābūt sava veida biorobotom, kas orientēts tikai uz naudas pelnīšanu. Viņam jābūt gatavam jebkurā brīdī doties uz jebkuru zemeslodes punktu - tur, kur viņš ir vajadzīgs “firmai”. Un uzticība viņam ir obligāti jāglabā ne valstij, ne tautai un bet tieši “firmai”. Tādēļ arī transnacionāļi attiecas pret nāciju kā pret arhaisma un pagātnes palieku. Tiem nepieciešams radīt augsni sava veida “pelēkajai rasei” - cilvēkiem bez saknēm un bez tradīcijām.
Eiropas Savienība ir tā grandiozā laboratorija, kurā norit Lielais Eksperiments dažādu tautu un kultūru sajaukšanai. Eiropā ir daudz musulmaņu, taču tiem piemīt viena slikta – no TNK stratēģu viedokļa – īpašība – musulmaņu absolūts vairākums neizrāda ne mazāko vēlmi iejaukties tautu kausējamajā katlā, kamdēļ no šāda viedokļi ir “nederīgs materiāls”. Viņus nepieciešams nomainīt un no šejienes arī šķietami bezjēdzīgie plāni ievest Eiropā 50 miljonus āfrikāņu. Tas būs vēl viens iemesls virsnacionālajai Briseles birokrātija “jaukt” vietējos un atnācējus, radot priekšnoteikumus “pelēko cilvēku” tapšanai. Tas, ko mēs dēvējam par multikulturālo un politiski korekto Eiropu patiesībā ir “pelēkās civilizācijas” radīšanas priekšpostenis.
Liktos, būtu loģiski, ja šādu vispārējas sajaukšanas “laboratoriju” radītu ASV - valstī, kura kuru izveidoja imigranti. Mums par nelaimi tieši Savienoto Valstu iedzīvotāji ir visai naidīgi noskaņoti pret kosmopolītismu. Rases un etnosi tur īpaši nesajaucas, saglabājot robežšķirtnes. Un ja ASV pienāks stunda X, tad tur radīsies vairākas spēcīgas, faktiski nacionālas valstis vai nacionāli valstiskie veidojumi, kuri jūtami atšķirsies cits no cita. Amerikāņu nākotne, vismaz šajā ziņā, ne tuvu nešķiet tik drūma kā Eiropas nākotne.
Sākotnēji Eiropas uzņēmējiem bija izdevīgi ievest lēto darbaspēku, kuram varēja maksāt grašus, tāpat pretenziju nebija arī izlutinātajam (vai pareizāk – savas tiesības izkarojušajam) Eiropas proletariātam, kurš vairāk neilgojās pēc mazkvalificēta un “netīra” darba. Tomēr migrantus Eiropā sāka “ievest” relatīvas stabilitātes laikos, pie kam vairāk kā pietiekami. Šobrīd, piemēram, Francijā dzīvo aptuveni 7 miljoni musulmaņu (10% iedzīvotāju), Vācija - 4 miljoni, Lielbritānijā - 1,7 miljoni, Itālijā un Nīderlandē - pa miljonam katrā.
Ņemot vērā šos faktus, jauns imigācijas vilnis (un no kurienes - no “melnās” Āfrikas - "Zilās kartes" vismaz teorētiski attiecas uz augstu kvalificētiem speciālistiem, tādēļ būtu loģiski, ja viņus meklētu, piemēram, bijušajā PSRS, Indijā vai Ķīnā, kur izglītības līmenis ir pavisam cits) izskatās pilnībā neloģisks. Tomēr tikai tad, ja raugās uz notiekošo no šī brīža izdevīguma un elementāra pragmatisma skatu punkta, aizmirstot, ka var eksistēt arī daudz vērienīgāki ilgtermiņa projekti. Mūsdienu pasaule strauji globalizējas. Starptautiskajiem kapitāliem top par šauru nacionālo valstu robežās, kuras tā vai citādi, bet apvalda nokontrolējamo tirgus stihiju. Nodokļi, robežas, sociālā atbildība - viss tas disciplinē pasaules kapitālu. Tajā pašā laikā pēdējais jau sen ir saorganizējies transnacionālajās korporācijās (TNK), dažas no kurām ir pat varenākas nekā atsevišķas valstis. Šodien tās kontrolē: 50% pasaules rūpnieciskās ražošanas, 60% starptautiskās tirdzniecības (arī lielāko daļu tirdzniecībs ar izejvielām), 80% patentu un licenču uz jaunāko tehniku un 90% tiešo pārrobežu investīciju.
Agri vai vēlu, bet transnacionālā oligarhija izvirzīs jautājumu par “nacionālās ierobežotības pārvarēšanas nepieciešamību”. Patiesībā šādi aicinājumi no lielā biznesa mutes jau skan, un nebūt ne klusos toņos. Lielajam biznesam nav vajadzīgas nacionālas valstis un nācijas. Cilvēks, kas apzinās un sajūt savu piederību pie noteiktas tautas, pie noteiktas valsts, pie noteiktas kultūras - neiekļaujas globālajā pasaulē. No transnacionālā biznesa stratēģu redzes viedokļa, cilvēkam ir jābūt sava veida biorobotom, kas orientēts tikai uz naudas pelnīšanu. Viņam jābūt gatavam jebkurā brīdī doties uz jebkuru zemeslodes punktu - tur, kur viņš ir vajadzīgs “firmai”. Un uzticība viņam ir obligāti jāglabā ne valstij, ne tautai un bet tieši “firmai”. Tādēļ arī transnacionāļi attiecas pret nāciju kā pret arhaisma un pagātnes palieku. Tiem nepieciešams radīt augsni sava veida “pelēkajai rasei” - cilvēkiem bez saknēm un bez tradīcijām.
Eiropas Savienība ir tā grandiozā laboratorija, kurā norit Lielais Eksperiments dažādu tautu un kultūru sajaukšanai. Eiropā ir daudz musulmaņu, taču tiem piemīt viena slikta – no TNK stratēģu viedokļa – īpašība – musulmaņu absolūts vairākums neizrāda ne mazāko vēlmi iejaukties tautu kausējamajā katlā, kamdēļ no šāda viedokļi ir “nederīgs materiāls”. Viņus nepieciešams nomainīt un no šejienes arī šķietami bezjēdzīgie plāni ievest Eiropā 50 miljonus āfrikāņu. Tas būs vēl viens iemesls virsnacionālajai Briseles birokrātija “jaukt” vietējos un atnācējus, radot priekšnoteikumus “pelēko cilvēku” tapšanai. Tas, ko mēs dēvējam par multikulturālo un politiski korekto Eiropu patiesībā ir “pelēkās civilizācijas” radīšanas priekšpostenis.
Liktos, būtu loģiski, ja šādu vispārējas sajaukšanas “laboratoriju” radītu ASV - valstī, kura kuru izveidoja imigranti. Mums par nelaimi tieši Savienoto Valstu iedzīvotāji ir visai naidīgi noskaņoti pret kosmopolītismu. Rases un etnosi tur īpaši nesajaucas, saglabājot robežšķirtnes. Un ja ASV pienāks stunda X, tad tur radīsies vairākas spēcīgas, faktiski nacionālas valstis vai nacionāli valstiskie veidojumi, kuri jūtami atšķirsies cits no cita. Amerikāņu nākotne, vismaz šajā ziņā, ne tuvu nešķiet tik drūma kā Eiropas nākotne.
Saistītais raksts: Eiropas Savienības dalībvalstis vienojušās par "zilo karšu" ieviešanu >>>
Saistītais raksts: ES dalībvalstis panākušas kompromisu par atalgojumu augsti kvalificētiem viesstrādniekiem >>>
Saistītais raksts: Postekonomiskā realitāte >>>
P.S.
Tiem, kuri lasa krieviski, www.2v.lv iesaka izlasīt Vadima Panova
darbus no sērijas "Anklāvi" - (Вадим Панов : "Анклавы") - satriecoši
labs kiberpanka un alternatīvās vēstures sajaukums, pie kam tieši par
tēmu - pār pasauli valda korporācijas, gadsimts XXII ...
