Fobiju ir ļoti daudz, tās mēdz būt pat ļoti eksotiskas. Cilvēki baidās no skaitļa 13 (triskaidekafobija), no visa jaunā (neofobija), no lelles skatiena (glenofobija), no maziem priekšmetiem (mikrofobija), no Dieva liktenīgas iejaukšanās (teofobija), no bezgalības (apeirofobija) un pat no fobiju rašanās (fobofobija).
Cilvēks uz bailēm reaģē divos veidos. Vieniem ir simpatiskās nervu sistēmas uzbudinājums – visu spēku mobilizācija aktīvai pretestībai pret briesmām: sirdsdarbības paātrināšanās, asinsspiediena paaugstināšanās, ādas piesārtums utt. Bet citiem ir parasimpatiskās nervu sistēmas uzbudinājums: sirdsdarbības palēnināšanās, ādas bālums, auksti sviedri, vemšana.
Fobijas visbiežāk tiek iedalītas atkarībā no pārdzīvojumiem, kas ir baiļu pamatā. Viena no izplatītākajām fobiju grupām ir telpiskās bailes. Šeit pieskaitāma arī izplatītā klaustrofobija – bailes no mazām, slēgtām telpām, kad cilvēks nespēj uzturēties istabā ar aizvērtām durvīm, liftā utt. Šajā kategorijā ietilpst arī bailes lidot ar lidmašīnu, bailes no dziļuma, no augstuma.
Ne mazāk izplatītas ir sociālās fobijas – bailes no nepareizas uzvedības sabiedrībā, apkārtējās sabiedrības nosodījuma. Daudzi krīt panikā, kad viņiem jāuzstājas publikas priekšā. Ja ikdienā viņi spēj nepiespiesti komunicēt, tad auditorijas priekšā nevar pat divus vārdus pateikt. Vēl viena fobiju grupa saistīta ar bailēm par savu dzīvību un veselību. Cilvēki baidās saslimt ar AIDS, vēzi, sifilisu, pēkšņi nomirt utt.
Skarbi izsakoties, fobija nav slimība, tas ir sindroms. Tā var attīstīties pastāvīgi pēc tam, kad cilvēks ļoti pārbijies vai bijis dziļi satriekts par kaut ko. Tā var būt arī kādas psihiskas saslimšanas pazīme (depresija, maniakāli depresīvā psihoze). Noteikt, kas tieši ir baiļu iemesls, ir psihologa uzdevums.
Visbiežāk fobijas vajā cilvēkus, kas pēc dabas ir bailīgi un viegli ievainojami. Cīņai ar savām bailēm viņi bieži izmanto speciāli izdomātas “rituālas” darbības: spļaušana pār kreiso plecu, noteiktu apģērbu vilkšana u.c. Mēs to saucam par māņticību, pazīmēm vai buršanos. Bet mēdz būt, ka rituāli ir tik sarežģīti un laikietilpīgi, ka kļūst par absurdu.
Mēdz būt, ka cilvēks uzmācīgu baiļu dēļ sāk sevi ierobežot, pārstāj izmantot transportu. Pēc tam vairs nerādās darbā un sāk bezgalīgus gājienus pie ārstiem. Tā ir fobiskā neiroze, ar kuru jāvēršas pie psihoterapeita vai psihiatra.
Kā saprast, ka parasta piesardzība kļuvusi par fobiju?
Ja jūs uztraucaties par to, vai aizslēdzāt mājas durvis vai izslēdzāt gludekli – tas ir normāli. Jūs vienkārši nepiefiksējāt to momentu, kad veicāt šīs ikdienišķās darbības. Bet, ja jūs vismaz trīs reizes atgriežaties no pusceļa, lai to pārbaudītu, par divām stundām kavējot darbu – tā jau ir patoloģija.
Ja jums ir bail lidot ar lidmašīnu, bet vajadzības gadījumā jūs to tomēr darāt, tad viss ir kārtībā. Ja jūs pavisam atsakāties no lidojumiem vai braucieniem citos transporta līdzekļos, tad tā ir slimība. Bailes kļūst par slimību tad, kad cilvēks nespēj tās pārvarēt pat ekstremālās situācijās.
Protams, uz jautājumu, vai fobiju var izārstēt, spēs atbildēt tikai speciālists – psihiatrs, bet lielākā daļa fobiju ir ārstējamas. Daži fobiju veidi vieglāk padodas ārstēšanai, daži – grūtāk, bet cilvēka stāvoklis manāmi uzlabojas.
Fobijas var arī neārstēt, bet tad jābūt gatavam ne vien izmaiņām dzīvē – darba, ģimenes zaudēšana, bet arī jaunām saslimšanām. Neirotiķi bieži slimo ar kuņģa un zarnu trakta, sirds un asinsvadu un dažādu iekšējo orgānu slimībām.
