Uzvdedība un raksturs - Par spīti saviem nelielajiem izmēriem, Jorkšīras terjers ir ļoti enerģisks, drosmīgs, uzticams un gudrs. Suns ļoti pieķeras saimniekam, taču reizēm aizdomīgi uztver svešiniekus. Var būt pārdrošs pret svešiem suņiem un citiem dzīvniekiem. Citiem vārdiem sakot, viņam piemīt īsta terjera daba. Jorkšīras terjeri viegli pakļaujas dresūrai, taču mēdz būt spītīgi. Šai šķirnei nepieciešama ļoti liela cilvēka uzmanība. Jorkšīras terjers var pildīt arī sargsuņa funkciju, skaļi brīdinot saimnieku, ja kāds tuvojas viņa teritorijai. Viņš var kļūt īgns, ja tiek nobiedēts vai nokaitināts, taču parasti Jorkšīras terjers ir ļoti mīļš un rotaļīgs. Jorkšīras terjeram patīk riet, taču viņu vienkārši var iemācīt to nedarīt.
Augstums (skaustā) - 20-24 cm
Svars (maksimālais) - 3.2 kg
Veselības problēmas - Viegli saķert bronhītu, jau agrā jaunībā iespējamas problēmas ar zobiem, novērota slikta anestēzijas panesamība un jūtīgs zarnu trakts. Novērotas arī problēmas ar mugurkaulu, kas reizēm var novest pat pie pakaļkāju paralīzes. Kritieni un neveiksmīgi lēcieni var viegli izraisīt kaulu lūzumus. Kucēm mēdz būt smagas dzemdības. Ja Jorkšīras terjers dēļ izstāžu karjeras un mēģinājuma sasniegt pēc iespējas mazāku svaru netiek pienācīgi barots, vērojamas nopietnas veselības, kā arī uzvedības problēmas. Jorkšīras terjeru ieteicams barot ar sauso barību, kas nodrošina ne tikai pilnvērtīgi uzturu, bet arī veselus un spēcīgus zobus. Zobus vajadzētu regulāri tīrīt pie vetārsta, lai nerastos infekcija un tos nenāktos pāragri zaudēt.
Dzīves apstākļi - Piemērots dzīvei dzīvoklī. Viņš ir ļoti aktīvs arī iekštelpās un var viegli iztikt bez sava pagalma. Jorkšīras terjers ir jūtīgs pret aukstumu un dod priekšroku siltam klimatam.
Aktivitātes - Jorkšīras terjers ir mazs, taču ļoti aktīvs suns, kuram ir nepieciešamas pastaigas vismaz reizi dienā. Ja tas netiek darīts un Jorkšīras terjeram visa dzīve ir jāpavada iekštelpās, parasti vērojamas uzvedības problēmas.
Dzīves ilgums - 12-15 gadi Kopšana - Jorkšīras terjera apmatojumam nepieciešama regulāra kopšana. Ja tas ir īsi apgriezts, pietiks ar ķemmēšanu reizi nedēļā. Pieres apmatojums parasti tiek atsiets ar bantīti. Ja suns tiek izstādīts, spalvas kopšanai jāvelta daudz vairāk laika. Nedrīkst aizmirst regulāru zobu tīrīšanu. Kā priekšrocību var minēt faktu, ka Jorkšīras terjers praktiski nemet spalvu. Izcelsme - Šī šķirne ir apmēram 100 gadus veca, taču tās izcelsme nav līdz galam noskaidrota. Sākotnēji Jorkšīras terjers bija tikai un vienīgi medību suns, kurš bija neaizvietojams žurku, āpšu un lapsu medībās. Šķirne tika radīta Ziemeļanglijā un visticamāk, tās radītāji nevēlējās izpaust, kā šķirne radīta, lai neveidotu lieku konkurenci. Taču skoti, veidojot šo šķirni, aizsākuši arī vairāku citu mūsdienās populāru šķirņu selekciju, tai skaitā skaiterjeru, Maltas zīda sunīti un vairākas citas šķirnes. Sākotnēji Jorkšīras terjera izmēri bija krietni lielāki salīdzinot ar to, kādu mēs šo suni pazīstam šodien. Taču pārojot ar vien mazāka un mazāka auguma indivīdus, suņa izmēri ar gadiem ir krietni sarukuši. Šķirne no mednieka ir pārvērsta gandrīz vai par modes aksesuāru. Pirmais Jorkšīras terjers ar šodienai atbilstošu eksterjeru un temperamentu, tika izstādīts kādā suņu izstādē 1870. gadā. Jorkšīras terjers ir nācis no Lielbritānijas un citu suņu šķirņu pulkā izceļas ar sevišķi garu un zīdainu apmatojumu, kas labi koptiem izstāžu suņiem sniedzas līdz pat zemei. Šie terjeri ir vieni no vismazākajiem augumā - ideāli 20-24 cm, to svars ne lielāks par 2,8 kg. Zīdainais apmatojums uz galvas ir zeltaini ruds, bet uz ķermeņa pieaugušam dzīvniekam - tēraudpelēks. Par Jorkšīras terjera dzimteni var uzskatīt Ziemeļanglijas pilsētu nabadzīgākos rajonus. 18. gadsimta beigās nabadzīgākajiem iedzīvotājiem bija liegts turēt lielus suņus, lai tos nevarētu apmācīt malumedniecībai. Strādnieku vidū biežāk varēja sastapt neliela auguma suņus, kuri līdz ar jaunas darbavietas meklējošiem saimniekiem nonāca Jorkšīras grāfistē. Mazie suņi pārsvarā nodarbojās ar žurku medībām. Ar laiku šajā reģionā tika izaudzēti atšķirīga tipa suņi, kas vēlāk kļuva par patstāvīgu šķirni. Standarts nenorāda šīs šķirnes suņu augumu, ilgu laiku selekcijā tika izmantoti arvien mazāka auguma dzīvnieki, kas ietekmēja veselību. Mūsdienās Jorkšīras terjeri tiek turēti vienīgi kā istabas suņi, lai gan sirds dziļumos tie paliek īsti terjeri - drosmīgi un patstāvīgi. Jorkšīras terjeri ir enerģiski, rotaļīgi un nelaiž garām iespēju pamedīt kādu peli. Jorkšīras terjers ir možs, gudrs, mīlīgs suns, parasti piesardzīgs, taču brīžiem mēdz būt pārdrošs pret citiem suņiem. Ar citiem dzīvniekiem un cilvēkiem sadzīvo labi, ja vien netiek pārkāptas to teritorijas robežas. Pateicoties nelielajiem izmēriem, šie suņi ir ideāli piemēroti turēšanai pilsētas apstākļos, saimniekam tos ir iespējams ņemt līdzi visās savās gaitās.
--------------------------------------------------------------------------------------------------------
Mazliet no vēstures... Šīs apbrīnojamās šķirnes vēsture sniedzas gadsimtiem senā pagātnē - līdz pat senajām inku, maiju, tolteku un acteku ciltīm, kas dzīvoj mūsdienu Meksikas teritorijā. Mazi sunīši tečiči (toreiz tā sauca čivavas) jau tajos tālajos laikos tika uzskatīti par dārgu un vērtīgu greznumlietu, kas drīkstēja būt tikai augstākās kārtas indiāņiem. Tečiči tika uzskatīti par svētām būtnēm, viņiem bija savi vergi un no samērā ticamiem avotiem zināms, ka sunīši tika cienāti arī ar cilvēka gaļu. Tečiči bija kopā ar savu saimnieku ne tikai viņa dzīvē, bet arī nāvē - uzticīgo līdzgaitnieku sadedzināja kremācijas sārtā kopā ar sava saimnieka mirstīgajām atliekām. No šī brīža tieši mazais suņuks bija mirušā pavadonis sarežģītajā ceļā pa tumšajām pazemes ejām aizkapa valstībā uz mierpilno vietu, kur aizgājušā saimnieka dvēsele varēs iegūt mūžīgo mieru. Ļoti daudzi čivavas šķirnes rašanās noslēpumi un mīklas vēl ir neatklāti. Zinātnieki - pētnieki vēl joprojām nav raduši vienotu atbildi uz jautājumu, kas tad īsti radīja čivavas kā šķirni - senie indiāņi, ēģiptieši vai ķīnieši... Visas versijas šķiet visai pārliecinošas, bet lai par to strīdas pētnieki. Svarīgākais, ka mums ir čivava - unikāla ļoti mazu sunīšu šķirne. Čivavas nes sevī visas labās īpašības, kas piemitušas mazajām, cēlajām būtnēm jau vairāk kā 3000 gadu.
Īsi par standartu Starp daudzajām mazo sunīšu šķirnēm, kas ir tik dažādas pēc formas un „satura", tieši čivava ir vismazākais. Viņš ir absolūts „mini" suns, īsta miniatūra dārglietiņa. Šķirnes standarts apraksta mazu, ļoti temperamentīgu sunīti ar drošsirdīgu raksturu. Neraugoties uz nelielo svaru, kas pieļaujams no 500g līdz 3kg, čivava nekādi nerada vājas un nespēcīgas būtnes iespaidu. Drīzāk gan gluži pretēji - čivava ir mazs atlēts -izturīgs un graciozs. Sunim ir mazliet izstiepts formāts - ķermeņa garums ir nedaudz lielāks kā augstums skaustā. Uzsvērti apaļas formas galva ar izteiktu pāreju no pieres uz samērā īsu purnu. Acis ir lielas, apaļas un izteiksmīgas, vēlamā krāsa ir tumša. Ausis ir platas pie pamatnes, lielas un novietotas zemu. Ķermenis kompakts, ar stingru muguras līniju, augstu novietotu asti, ko suns tur paceltu un saliektu tieši virs muguras. Ekstremitātes paralēli novietotas, ar izteiktiem locītavu savienojuma leņķiem. Kustības atsperīgas un enerģiskas. Čivavām ir divi apspalvojuma varianti - īsspalvainais un garspalvainais. Īsspalvainajiem sunīšiem spalva ir vienmērīgi īsa un bieza, ķermenim cieši pieguloša. Nedaudz garāka spalva pieļaujama tikai uz skausta un astes. Garspalvainajiem čivavām spalva ir zīdaina, samērā īsa un arī cieši pieguloša uz ķermeņa, bet veidojoša kuplu rotu pie ausu pamatnes, uz krūtīm( žabo), uz astes, kā arī pušķīšus uz priekškājām un kuplas „bikšeles" uz pakaļkājām. Pieļaujamas visas krāsas un to kombinācijas. Kopš 1989.gada FCI sistēmā atļauta pārošana neievērojot spalvas garumu - drīkst savstarpēji pārot īsspalvainos un garspalvainos čivavas. Īsā spalva tiek nodota ar dominanto gēnu starpniecību, bet garspalvainība ir recesīvo gēnu ziņā. Mūsdienu standarta veidotājiem - slaveniem un atzītiem audzētājiem (Hovells, Editers, Kempbels-Torntons u.c.) ir pieņemami un atzīstami divi tipi. „Smagais" tips nozīmē druknus, zemus un spēcīgus suņus, bet „alnēna" tipa suņi ir augstāki, smalkāki un elegantāki. Šeit gan jāpiebilst, ka pareiza anatomiska uzbūve un harmonisks veidojums nepieciešams abiem tipiem - gan druknajiem „smagā" tipa čivavām, gan graciozajiem „alnēniem". Labās audzētavās noteikti izmanto abu tipu suņus, lai varētu izvēlēties un izmantot ciltsdarbā labākos šķirnes pārstāvjus, kas atbilst audzētāja priekšstatiem par lielisku čivavu. Gribētos vēlreiz akcentēt to, ka tikai augstākminētie tipi ir atzīti nopietnās suņu audzētāju aprindās. Visi pārējie tipi, kādus reizēm dzird pieminam - aborigēnu, angļu, ekstremālais, klasiskais (!) un pat miniatūrais (ak šausmas) un tamlīdzīgie tipi, ir tikai negodprātīgu audzētāju pūliņi kaut kā „smalki" novērtēt savu viduvējo nemākulīgā vaislas darba rezultātu.
Īpatnības un raksturs Mūsdienās čivavas ir ļoti populāras visā pasaulē. Viņu nelielais augums un elegantais izskats piesaista patiesus eksotikas cienītājus. Lai gan reizēm mazajiem atlētiem nemaz nenāk par labu tas, ka viņi ir tik ļoti miniatūri. Gadās, ka čivavu nopērk kā rotaļlietu bērniem vai kā statuju viesistabas greznošanai, bet ne viens, ne otrs variants , ticiet man, nepavisam nav piemērots mūsu mazajiem, taču lepnajiem un drosmīgajiem spēkavīriem. Čivava ļoti „pieķeras" savai dievībai - mīļotajam saimniekam. Suņuka dzīves centrs ir saimnieks, tāpēc viņš vislabprātāk piedalās visās saimnieka dzīves norisēs - gan mierīgā pastaigā, gan darbā birojā, kur var jauki pasnaust, kamēr saimnieks strādā, gan arī ciemos iešanā, kur mazais pavadonis bez šaubām ir viesu apbrīnas objekts un atrodas uzmanības centrā. Viena no daudzajām čivavas labajām īpašībām ir viņa ļoti mierīgā daba. Varu ar pāliecību teikt, ka tieši čivavas ir vismierīgākie un līdzsvarotākie starp miniatūrajiem sunīšiem. Tajā pašā laikā nekas „cilvēcisks" viņiem nav svešs. Stiprā pieķeršanās savam saimniekam, kas mazajam drosminiekam šķiet gluži vai dievība, reizēm var pārvērsties banālā greizsirdībā. Pamēģiniet sava mazā varoņa klātbūtnē paglaudīt citu suni vai „aizrunāties"ar draugiem - sunītis Jums drīz vien liks saprast, ka esat rīkojies slikti un nepareizi. Jūsu mazā drauga apvainošanās būs ļoti milzīga un klusējoša un Jūs uzreiz jutīsieties vainīgs it visā. Jūsu čivava protams piedos Jums, bet ne uzreiz. Piedošanu sagaidīsiet pēc kāda laiciņa, kad būsiet juties patiešām slikti, ticiet. Čivavas ir drosmīgi un lieliski sargi, kas neļaus aiztikt sava saimnieka ( un savu) īpašumu. Svešinieka ierašanās vienmēr tiks komentēta ar dusmīgām rejām. Gadījumā, ja viesis nebūs pret Jums pilnīgi atklāts, to noteikti sajutīs Jūsu čivava. Nekad Jūsu sunītis nepieies cilvēkam, kas nācis pie jums ar „akmeni azotē". Neraugoties uz gadsimtiem ilgo dzīvi kopā ar cilvēkiem, daži savvaļas zvēru instinkti čivavās ir saglabājušies. Piemēram, barības noglabāšana „nebaltām dienām" . Pat tad , ja viņš vienmēr ir labi paēdis, čivava noglabās kādu kumosiņu sev vien zināmā, slepenā slēptuvē gadījumam, ja reiz pienāk grūti laiki. Nebrīnieties, ja velkot kājās zābaku, tur atradīsiet barību, vai arī zem sava spilvena ieraudzīsiet kauliņu... Gluži vienkārši jūsu mazais četrkājainais draugs ir sagatavojis sev krājumus. Čivavas ļoti miermīlīgi un labi sadzīvo ar tiem mājdzīvniekiem, kas pret viņiem neizturas ar agresiju. Bieži vien mazie suņuki dzīvo kopā ar lielo šķirņu suņiem vai arī kaķiem. Savstarpējā sadzīvošana ir atkarīga no tā, cik miermīlīgi un draudzīgi sākumā tiks sagaidīts Jūsu jaunais ģimenes loceklis - čivava. Pret maziem bērniem mūsu varonis izturas atturīgi un ar neuzticību, jo saskata viņos slēptus draudus savai drošībai. Piekrītiet, ka reizēm ir pavisam grūti iestāstīt bērnam, ka šī mazā radībiņa ir dzīvs sunītis, kam ir tiesības uz savu patstāvīgu dzīvi, miedziņu, mierīgu pusdienošanu un tādā garā. Tāpēc bieži vien ģimenēs vissliktākās attiecības čivavai ir ar maziem bērniem pirmsskolas vecumā. Diemžēl ir zināmi daudzi gadījumi, kad šīs sliktās attiecības ir čivavām slikti beigušās. Gan īspalvainie, gan garspalvainie suņuki ir vienlīdz skaisti un eleganti, tāpēc ir muļķīgs strīds par to, kurš variants labāks. Par gaumi, kā zināms, nestrīdas. Plaši valda uzskats, ka garspalvainie ir mierīgāki un komunikablāki par īsspalvainajiem čivavām. Tomēr mana daudzgadīgā pieredze un dažādu suņuku novērojumi gan savā, gan dažādās citās audzētavās, ļauj apgalvot, ka tas ir tikai mīts. Cenšanās kļūt par bara vadoni un līderi ir sastopama abu variantu sunīšiem un nav atkarīga no spalvas garuma.
Īsumā par kopšanu Ir samēra viegli kopt un uzturēt čivavu. Tas attiecas kā uz īsspalvainajiem, tā uz garspalvainajiem sunīšiem. Vismaz reizi nedēļā suņuks jāķemmē -īsspalvainais ar dabisku saru suciņu, bet garspalvainais ar speciālu ķemmīti. Reizi divās nedēļās jāapgriež audzēknim ķepām nadziņi, regulāri jāpārbauda čivavas zobiņi. Actiņas, ja rodas tāda vajadzība, jāizslauka ar mīkstu lupatiņu. Ļoti vērtīgas mūsu mazajiem suņiem ir pastaigas laukā, bet te tomēr jāņem vērā viņu drosmīgais raksturs un straujais temperaments. Dabiskā ziņkārība arī var būt bīstama mūsu mazajam drosminiekam, tāpēc pastaigās vienmēr vediet čivavu pavadā. Mums par laimi, čivavas ir ilgdzīvotāji. Nemaz nav retums suņi, kas sasnieguši 15-18 gadu vecumu. Saprotams, ka suņi var tik ilgi un laimīgi nodzīvot, ja jau bērnībā tam ir ielikts pamats. Ja esat nolēmis iegādāties čivavas kucēntiņu, nesteidzieties uz zootirdziņu vai zooveikalu, nezvaniet pirmajam lētākajam piedāvājumam sludinājumos. Neko labu tur Jūs neatradīsiet, bet nepatikšanas un nervozēšanu par mazās radībiņas veselību un šķirnību gan varat sev sagādāt pietiekami. Labāk sameklējiet vairākus audzētājus, aprunājieties pa telefonu, pēc tam aizbrauciet apskatīt viņu suņus un audzētavu. Tad mierīgi apdomājiet un salīdziniet dzirdēto pa telefonu ar to, ko ieraudzījāt dabā. Nevajadzētu pirkt čivavas kucēnu pārāk jaunu. Kaut gan likums atļauj pārdot kucēnu no 8.nedēļu vecuma, tomēr čivavu labāk pirkt 11-12 nedēļu vecumā, jo tad būs veiktas visas vakcinācijas un mazuļi vairs nemaz nebūs atkarīgi no savas mātes. Tādā vecumā pārcelšanās uz savu jauno dzīvesvietu nesagādās pārlieku stresu mazajam kucēnam. Un no šī brīža Jums būs tā laime un iespēja iepazīt darbībā lielisku mazu brīnumu- dzīvu dārgakmeni - čivavu. Suņa augums nepārsniedz 23 cm, bet svars - 0,5-3 kg. To optimālais svars ir virs 1,5 kg, pretējā gadījumā tas var ietekmēt dzīvnieka veselību. Čiuaua uzskatāms ne vien par mazāko, bet arī par vienu no vecākajām suņu šķirnēm pasaulē. Ilgu laiku tika uzskatīts, ka šie suņi nākuši no Meksikas, kur līdz pat 9. gadsimtam pirms mūsu ēras bijuši sastopami čiuauām līdzīgi sunīši. Acteku ciltis šos suņus sadedzināja līdz ar mirušajiem saimniekiem, lai tie norādītu ceļu uz laimīgo medību laukiem. Pētījumi liecina, ka 700 gadus pirms mūsu ēras šādi suņi dzīvojuši Ēģiptē, no kurienes izvesti uz Maltu. Līdz šim nav skaidrs, kā šķirne nonākusi Amerikā. Bez īsspalvainajiem čiuauām ar īsu, piegulošu apmatojumu ir sastopama arī jaunāka varietāte - garspalvaini suņi, kuri iegūti īsspalvainos eksemplārus krustojot ar papiloniem un Jorkšīras terjeriem. Apmatojuma krāsa pieļaujama jebkura. Neskatoties uz sīkajiem izmēriem, čiuauām ir diezgan laba veselība un ilgs mūžs. Tie ir apķērīgi un bezbailīgi, bieži pārdroši, nerespektē pat lielākus suņus. Saimniekam, audzinot čiuauu, jāņem vērā, ka garspalvainie suņi ir maigāki un vieglāk pakļaujas apmācībai, īsspalvainie turpretī var vēlēties kļūt par "saimnieku". Īsspalvainie suņi ir nekaunīgāki un spītīgāku raksturu nekā garspalvainie. Mazos "kabatas" sunīšus iespējams ņemt līdzi visās gaitās, bez tam tie izceļas ar lielu izturību un spēj patstāvīgi pārvarēt lielus attālumus, lai gan atbilstošas pastaigas nav nepieciešamas.
vienkaris klepja sunisi sads suns pat saimnieku nenosargatu :D ka dziva spelmantina sadi sunisi :D