Īsti latviešu rotājumi svētkiem5

Latvieši neko nav darījuši savā dzīvē tāpat vien – visam ir jēga. Gluži tāpat ir ar telpu rotājumiem. Puzuri Puzuri (pūzuri, lukturi, krīģi, spurguļi, krīži) – šie salmu un niedru pakaramie pušķojumi pazīstami visā Latvijā. Nosaukumos vērojama liela dažādība, taču ne vienmēr tā saistīta ar formu dažādību. Puzurus gatavo no stiebraugu savērumiem, papildinot tos ar citiem rotājošiem elementiem: ēveļskaidām, dzīpariem, putnu spalvām, lupatiņām, papīriņiem. Puzurus diegā vai zirga astrā pakar pie griestiem, lai gaisa strāvas iedarbībā tie lēni grieztos. Tautā tic, ja puzurs negriežas, tādās mājās kāds mirs. Latgalē pazīst puzurus, bet krīģus un lukturus – Kurzemē. Puzura jeb krīģa izgatavošanu sāk ar vidusdaļu. Ņem 12 vienāda garuma salmu, saver uz grodi savīta pavediena. Lieto linu, kokvilnu, jo tā neplēš salmus. Vispirms četrus salmus saver lokā, pārējos pēc tam saver no stūra uz stūri, veidojot daudzskaldni. Pēc tam līdzīgā veidā pagatavo mazākus daudzskaldņus, kurus piekar pie lielā. Savienojumu vietas izrotā ar papīra pušķiem, lentēm, dziju, ēveļskaidām. Daudzskaldņus var veidot ar 6 vai 8 stūriem. Reizēm lielajā daudzskaldnī mēdz iekārt vienu vai vairākus mazākus daudzskaldņus. Krīģi jeb lukturi ar putniem sastopami Kurzemē, Tukuma un Kuldīgas pusē. Latgalē lukturus gatavoja no krāsotām niedrēm un papīra pušķiem. Kāzu godos šādā lukturī dedza sveces. Puzuri, kuru viduci veido kartupelis, sastopami visā Latvijā. Tos sauc arī par saulītēm. Kartupelī var sadurt salmus, niedres, salmenes, skaliņus un izrotāt tos ar lupatiņām, spalvām, dzīpariem. Puzuru gatavojot, diega galā piesien mazu tapiņu, kas neļauj diegam izvilkties laukā no kartupeļa. Vidzemē mēdz sadurt kartupelī salmus ar vārpām galos. Kurzemē savukārt kartupelī tiek sprausti skaliņi, kuriem galā piesieti zosu spalvu pušķīši. Valgi Salmu valgus gatavo no 3 - 4 cm garumā sagrieztiem salmiem un krāsainām lupatiņām, saverot tos pārmaiņus citu aiz cita. Salmi labāk padodas griešanai, ja tos iepriekš 30 minūšu izmērcē ūdenī. Salmu posmu vietā var lietot arī zosu spalvu gabaliņus. Šādus valgus var satīt kamolos un uzglabāt līdz nākamajiem godiem. Kā starpformas tiek lietotas arī pīlādžu ogas, ozolu zīles un balti izmērcēti zirņi, saverot tos diegā dažādās variācijās. Važas Salmu gredzenu važas labi pazīstamas, un tās gatavo no karstā ūdenī izmērcētiem, plakani saspiestiem rudzu vai kviešu salmiem. Arī važu līkumiņus izgatavo no mērcētiem saspiestiem salmiem, veidojot apmēram 3 cm platu važu. Valgus un gredzenu važas izkar krustām šķērsām pie griestiem, citreiz starveidīgi no griestu vidus uz sienām. Līkumiņi un robiņi tiek kārti virs logiem, līču loču piestiprinot tos pie sienām. Saulītes un zvaigznītes Saulītes gatavo no nesaspiestiem salmiem un kartona ripas. Salmus sagriež vienādā garumā un pielīmē citu pie cita uz kartona ripas. Šīs saulītes pakar pie egļu vai paegļu zariem, piekar pie sienas, pie lukturiem. Zvaigznītes veido tāpat, tikai izmanto dažādu garumu salmus. Putni Pušķošanai domātie putni ir brīvas iztēles radīti. Tos veido no tukšām olu čaumalām un vistu vai zosu spalvām. Čaumalā izdur caurumus un ar diega palīdzību ievelk tajos sasietus spalvu kušķīšus. Citviet Latvijā putnus izdrāž no koka – tādi kalpo gadiem. No priedes koka un skaliņiem pagatavotie putni tiek saukti par spurguļiem. Vidusdaļai un galvai ņem koka gabaliņu, bet spārnus un asti veido no robotiem skaliņiem. Dažreiz putniem vidusdaļa gatavota no mērcētiem plakaniem salmiem, veidojot apjomīgu pinumu, kam pievienoti spārni un aste no robotiem skaliņiem vai salmiem. Putni parasti tiek pakārti diegā, lai tie brīvi kustētos. No čaumalām veidotos putnus lieto arī puzuru papildināšanai. Ķisti Ķists ir saglabājies Lejaskurzemē, Liepājas pusē. Ķists – siets, ko lieto graudu izkratīšanai no salmiem. Šī piebilde izskaidro pušķojuma nosaukuma izcelsmi. Ķistu veido no pītām salmu plāksnēm, kas piekārtas cita pie citas. Augšējā plāksne ir četrstūraina un lielāka nekā pārējās. Šīs plāksnes katram stūrim tiek piekārts mazāks četrstūrains vai sešstūrains pinums un katram no tiem – vēl mazāks. Visas plāksnes tiek savienotas ar diegiem, kam uzvērti zosu spalvu stiebriņi, starp kuriem ievērtas krāsainas lupatiņas. Arī ķistu piesien pie griestiem tā, lai tas brīvi grieztos. Ja jūsu istabā godos karāsies puzurs vai ķists un lēni griezīsies, jūs varēsiet secināt, ka telpā ir teicama gaisa cirkulācija un izlīdzināts enerģijas lauks, tāpēc jums paredzams ilgs un laimīgs mūžs. NATO puzuris Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja informācijas speciāliste Māra Kuplā puzurus sākusi gatavot bērnu dienās. Savu māku viņai ierādījusi vecmāmiņa, tagad šo seno rotājumu gatavošanu Māras kundze savukārt rāda jaunajai paaudzei. Neaizmirstams bijis brīdis NATO samita dienās, kad valstu līderu dzīvesbiedres Reiterna namā vēlējušās pamēģināt visus latviešu amatus. Lielbritānijas premjera Tonija Blēra kundze pati savām rokām vēlējusies uzvērt vismaz vienu lukturīti, kas viņai arīdzan izdevies un sagādājis milzīgu gandarījumu. Māra Kuplā, Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja informācijas speciāliste Salmam vai niedres gabaliņam nevajadzētu būt īsākam par 3 - 4 cm. Eglītes rotāšanai var izgatavot vairākus atsevišķus lukturus jeb kristālus. Sen pazīstamas saulītes – kartupelī sadurti salmi, niedres, kas izrotāti ar spalvām vai dzīpariem. Ziemassvētku puzurs nav pilnīgs, ja tajā nav vismaz 12 lukturu jeb kristālu, kas simbolizē gada mēnešu skaitu. Kurzemē kā kāzu rotājumu gatavoja ķistu, pie mums muzejā glabājas studijas Kursa veidojums, kas darināts apmēram pirms 30 gadiem. Tas gatavots no rudzu salmiem, lielāko plakņu centros iekārtas ēveļskaidas (nereti krāsotas). Tagad ik pa laikam ar slotiņu uzmanīgi jānoslauka putekļi. Šis eksemplārs pabijis lielajā Latvijas un Zviedrijas izstādē, kas notika 90. gados. Ķistu mēdza iekārt virs galda, kur sēž jaunais pāris. Interesanti, ka Latgalē bijis atšķirīgāks kāzu rotājums. Man izdevās vienu paraugu redzēt un papētīt. Latgalieši to veido no mazākiem lukturiem, kurus cieši sasien kopā lielākā, kura stiebru krustpunktos senāk iesējuši sveces. Parasti puzurus iesēja skalos, ko aizbāza aiz sijām. Rotājumus iesēja tik garos diegos, lai tie netraucētu cilvēkiem brīvi pārvietoties zem tiem. Gadījās, ka sanākušie budēļi, sparīgi dancojot un ejot rotaļās, vienu otru pabojāja gan. Vēstures avoti liecina, ka senākos laikos puzuri un izgreznotās eglītes, ko mēdza iesiet virs zirgu lokiem, pēc svētkiem sadedzinātas. Tomēr esmu sastapusi cilvēkus, kuri glabā visu mūžu sev nozīmīgus sen veidotus puzurus. Vijas – važas – vilka pāri visai istabai no kakta uz kaktu, karināja lokos pie sienām, virs logiem, krustpunktus papildinot ar puzuriem. Važām niedres gabaliņus saver uz rupjāka diega pamīšus ar papīra zvaigznītēm vai izžāvētām ozolzīļu cepurītēm. Zīļu cepurītes jāver, kamēr tās vēl mīkstas, uz rupja diega, lai var izmantot, kad vajag, bet niedres ir labi jānotīra un jāizžāvē, lai tās varētu sadalīt vajadzīgajā garumā. Visām gatavajām formām jākustas, tāpēc nepieciešams precīzi izrēķināt, cik garus vajadzēs stiebrus, lai mazais lukturis ieietu lielajā, lai visi brīvi kustētos. Izmantoja mūsu rakstiem (ornamentiem) raksturīgās lielumu attiecības – 1:2 un 1:3. Es iepriekš uzzīmēju skici, lai varētu ķerties pie puzuru gatavošanas. Puzurus un citus rotājumus rosinu veidot arī no modernākiem materiāliem, ļaujot vaļu fantāzijai. Jauks izskatās tīkliņš, ko lielākoties darināja un darina Zemgalē. Ja pie rokas nav greznāka papīra, var izlīdzēties ar parasto rakstāmpapīru. Kādreiz ar savu jaunāko meitu izgreznojām zāli ar tīkliņiem vien – to bija apmēram 160. Skats un iespaids fantastisks. Jo atstarpes starp griezuma līnijām precīzākas, jo glītāks būs tīkliņš. Kad visas griezuma līnijas pabeigtas, pavelk tik, cik papīrs ļauj, iesien diegā ar lielāku mezglu, to izvelkot vidū cauri papīram. *** Otrajos Ziemassvētkos uz brīvdabas muzeju var doties visi (siltās vilnas zeķēs), kuri grib redzēt, kā lej laimes, kā top puzuri, un arīdzan paši iesaistīties šajās visnotaļ interesantajās nodarbēs. «Mēs pamatā izmantojam niedres, kas ir izturīgākas, lielākas. Mums te ezers blakus, arī, kad atved jumtiem, neko nemetam prom, bet veidojam no pārpalikušajiem stiebriem rotājumus,» stāsta muzeja informācijas speciāliste Māra Kuplā. Pašā sākumā puzuru vēršanai izmantoja linu velku diegus, kas palika pāri, kad no stellēm noņēma gatavos audumus. Lai varētu strādāt, jāsameklē pietiekami gara adatiņa ar iespējami lielāku aci, lai labi ievērt diegu. Ja veido lielāka apjoma puzuru, tad noderīga būs stieplīte ar atlocītu galu, ko viegli varēs izvērt cauri garākiem stiebriem vai salmiem.

Piedodiet kad shis ir aar nokavēšanos :)