"Gorbačova laiku" demokrātija1

Ir vēl iespējams saprast, ja cilvēks ir totāli nekompetents, taču pats nez kādēļ iedomājas, ka ir neaizvietojams un tamdēļ izmisīgi turas pie sava krēsla – kā to dara lielākā daļa Latvijas politiķu, kuri acīmredzami nesaprot, ka valsts atrodas tikai soli no tā, lai vēstures annālēs vēstījumi par Latviju sāktos arī vārdiem „reiz bija …”. Gadās! Galu galā citi tādi paši gudrinieki šos cilvēciņus viņu amatos savēlēja un tātad kaut kādas tiesības tur atrasties viņiem ir. Vienlaikus šīs tiesības nav nodotas mūža lietošanā, ka to maldīgi uzskata pie varas esošie. Pastāv viena maza niansīte – demokrātijā nekas nav mūžīgs – atšķirībā no padomju laiku demokrātiskā centrālisma. Un ja biedrs pilsonis ir zaudējis tautas uzticību, tad viņu met laukā no siltā krēsla ka kaķi no pienotavas. Citiem vārdiem – ievēl uzticību zaudējušā personāža vietā citu, kurš vai nu vēl nav paguvis zaudēt uzticību, vai arī tiešām ir spējīgs kaut ko darīt. Tiesa gan – tā tas izskatās tikai pie ļaunajiem kapitālistiem, piemēram, Baltijas jūras otrā krastā. Pie mums politiķiem nez kādēļ šķiet, ka ja viņiem vienreiz izdevies piekļūt pie teikšanas, tad tas ir uz mūžu un āmen! Gluži kā vecmeitai, kuru kāds beidzot sev par nelaimi apprecējis. Minētā dāma ir uzsēdusies savam laulenim uz kakla un reti veiksmīgi apkaro jebkuru iniciatīvu sākt laulības šķiršanas procesu. Saprot, (šeit vajadzētu sekot ne īpaši pieklājīgam vārdam) tāda, ka otrreiz jau nu apprecēties viņai neizdosies, tādēļ ar zobiem un nagiem jāturas uz kakla tam, kas nu reiz ir.
Pats interesantākais visā šajā stāstā, ka pie varas esošie acīmredzami ir attapušies no 13. janvāra radītā izbīļa, nedaudz pārrakstījuši savas dziesmas vārdus un atkal velk to pašu meldiņu. Nupat jau ir sākušas skanēt tēzes, kuras jebkurā vairāk vai mazāk demokrātiskā valstī liktu pilsoņiem meklēt sirdszāles vai mēslu dakšas – atkarībā no garīgās veselības stāvokļa, taču pie mums, t.i. mūsu specifiskajā „demokrātijā”, pilnībā iekļaujas varas priekšstatos par esošo lietu kārtību – ka tikai valsts ienaidnieki varot vēlēties, lai starp prezidentu, valdību un parlamentu nebūtu saskaņas, ka tikai tie paši augšminētie varot prasīt, lai šādos valstij grūtos tiktu rīkotas ārkārtas vēlēšanas , utt. Vārdu sakot tie, kuri nedomā tāpat kā valdošā koalīcija, esot valsts ienaidnieki. Atbilstoši šai loģikai, citādi domājošajiem vispār vajadzētu aizliegt ne tikai piedalīties vēlēšanās, bet viņus vispār būtu nepieciešams apklusināt un izolēt no sabiedrības – lai netraucē glābt valsti un solīt saulaino nākotni.
Patiesība šādas sentences un loģika, kuras tikai liecina, ka šajā valstī pie varas acīmredzama pārpratuma dēļ atrodas cilvēki, kuri savā domāšanā nav tikuši īpaši tālāk par Gorbačova „perestroiku” un „paātrināšanos”, būtu komiskas, ja vien tas kārtējo reizi nenotiktu ar mums un Latviju. Protams, valstij, kura visu iepriekšējo laiku nav papūlējusies nedz veidot kādus nebūt uzkrājumus, nedz vēl jo mazāk domājusi par savas darbības efektivitāti (valsts ir pakalpojuma sniedzējs, bet šie pakalpojumi ir izcili zemes kvalitātes) ir divtik grūti, jo to ir pārņēmušas divas krīzes vienlaikus – sistēmas krīze un globālā ekonomiskā krīze. Vēl jo vairāk tādēļ ir divtik nožēlojami apgalvot, ka visa līdzšinējā rīcība ir bijusi pareiza, bet visi ar šo varu neapmierinātie – valsts ienaidnieki. Skarbā realitāti uzskatāmi liecina pavisam ko citu.
- Muļķu zemes nacionālās izlases pēdējā brīža iespēja - Latvijas pingvīniem veltīts - BBC 2008. gada 1. aprīļa lidojošie pingvīni (Video) - Pie "Parex" tēmas atgriežoties jeb ko mēs varējām zaudēt un iegūt - Sabiedrības resursu sadales absurdās proporcijas jeb visu Latvijas nelaimju cēlonis