Folkloras un seno cīņu kopa "Vilkači"14

„Ar Sauli zobenā un Pērkonu sirdī!”. Šie vārdi nāk no sirmas senatnes, un šodien tos, jo skaņi skandē folkloras un seno cīņu kopa „Vilkači”. Sākotnēji mēs bijām tikai pāris puiši, kas vienojās sargāt kopīgi Latvijas sendienu kultūrvēsturisko mantojumu, un nu senā karavīra dzīves ritums no šūpuļa līdz aizsaules vārtiem vieno vairāk kā 20 dalībniekus. No pašas „Vilkaču” dibināšanas, 2000.gada 22.septembra, ar latviešu tautas dziesmām un seno cīņu imitāciju, esam ņēmuši aktīvu dalību dažādos festivālos. Mēs cenšamies apzināt un tautās nest 9.-13.gs. sirmās Latvijas dižāko vīru dzīves ziņu un tēvzemes mīlestību, kā arī krāt pieredzi, ko dod tautas garīgās kultūras iepazīšana, kas ir mūsu – „Vilkaču” iedvesmas avots. Mums ne tikai nav vienaldzīga latviešu tautas dzīvesziņa, bet ir arī vēlme atgādināt tautiešiem, it īpaši jaunatnei, par senču mantojumu. Par savu darbības lauku esam izvēlējušies 9.-13.gs. Tas bija laiks, kad Latvijas teritorijā dzīvoja brīvas un varenas ciltis – kurši, līvi, zemgaļi, latgaļi, sēļi. Tās mācēja zobenus cilāt un lepnas pilis būvēt. Šajā laika posmā mūsu senču ciltis izcīnīja daudzas spožas uzvaras pār ienaidnieku –1206.g. Gaujas līvu virsaiša Dabreļa uzvara pār Zobenbrāļu ordeni, aizstāvot Sateseles pili,1210. gada kuršu jūras kauja pret vāciem, 1212.g. Autīnes latgaļu un līvu sacelšanās, 1228.g. kuršu un zemgaļu uzbrukums Daugavgrīvas apcietinātam klosterim un tā izpostīšana, 1229.gada Viestarta vadīto zemgaļu uzvara Aizkraukles kaujā,1236.gadā Ringauda vadītais karaspēks kopā ar zemgaļiem sakāva Zobenbrāļu ordeni kaujā pie Saules, 1260.gada Durbes kauja, kurā lietuvieši kopā ar kuršiem sakāva Livonijas ordeņa spēkus, 1287.gadā zemgaļi sakāva vāciešus kaujā pie Garozas. Mēs nākam ar domu par seno latvju cīnītāju. Ne jau tas bālais ganiņš ar stabulīti, kas iesēdies cilvēku prātos kā tradicionālais senā latvieša tēls, savulaik ar zobenu rokās un tēvzemes uguni sirdī cīnījās un padzina naidniekus no dzimtajām ārēm. Latvijā ir bijuši stipri vīri, diženi karotāji, kuru drošsirdību un izveicību slavina arī latviešu tautas dziesmas. Mēs nesam mūsu senču domu mūsdienās, kāda tā ir mūsu sirdīs, koncertējot skolās un rādot latviešu un līvu jauniešiem to, kas mums tik svēts – mūsu dzimtenes mīlestību. Laikmetu griežos pār šo zemi gājuši lāsti un biedi, tautas apziņā atstājot dziļas brūces. Naidnieks allaž kārojis latvju zemes un, kas pats ļaunākais, vienmēr centies grozīt tautas apziņu sev vēlamā virzienā. Tā sekas lieliski redzamas arī mūsdienās, kas izpaužas apātijā pret latviešu kultūru. Visskaidrāk latviešu kultūra atspoguļojas tautas dziesmā. Tauta kopš sirmseniem laikiem apdzied dabu, jūras māti, Pērkonu, Ūsiņu, Jodu, Laimu, Māru, sirmo Dievu, paužot pasaules uztveri. Dziesmās jūtama bijība un mīlestība pret savu tēvzemi. Mēs lielā godā turam strēlnieku un leģionāru piemiņu, dziedot viņu dziesmas, kas slacītas ar asinīm, cīnoties mūsu Latvijas labā. Tās dziedāja vīri, kuri, lai arī zem svešu varu karogiem, cīnījās par brīvu Latviju. Visus PSRS okupācijas gadus tautas apziņā tika apzināti kropļots priekšstats par šiem ļaudīm . Strēlnieki tika pataisīti par komunisma dižcēlājiem , leģionāri par fašistu pakalpiņiem. Viņu dziesmās nepārprotami tiek pausta viņu nostāja: „ Jel neraudi, Ja nepārnākšu, Dēļ Latvju brīves Mirt nav grūt.” Folkloras un seno cīņu kopa „Vilkači”