Fantaazija ar pienu..slimiigi.atradu sho!=]3

Mana vecene no rīta, kamēr vēl nebiju izcēlis savu pakaļu no gultas, steigdamās uz darbu, kaut ko noburkšķēja, ka piens beidzies, esot it kā jānopērk, šī cepšot pankūkas. Man jānopērk. Ok, ok.... diena gara. Pēc basīša spēles varbūt aiziešu. Ok ok.... kad beigsies uzkodas un sagribēsies kaut ko kreptīgāku ielikt kuņģī. Tā nu dienas plāns jau skaidrs, ja to var nosaukt par plānu. Nu vispār jau man patīk sevi izskatīt par spontānu cilvēku.

Piemēram, šorīt , kad mana vecene bij jau aizgājusi , izdomāju, ka vēlos žāvētu vistu brokastīs un lielu krūzi kefīra. Es taču uzreiz, kā cēlos augšā ne dušu izgāju, ne noskuvos, jo kamooon kāda gan kādam daļa kā izsaktos, ka tik pašam labi,un rīta trenuškās uz bodi aizlaidu.Man ir baigi labi. Mums abiem. Tā nu iegājis veikalā atcerējos, ka manējā lūdza ko nopirkt. Tikai sasodīts- ko? Paķēru sev divus vistas stilbiņus, nogāju gar piena ledusskapi, paņēmu sev divlitrīgo kefīru. Bij uz akcijas. Tā teikt, pa lēto. Noderēs ar rītdienai un varēšu ar savējo pacienāt. Varbūt dabūšu ar pirms vakariņām. Šīs idejas iedvesmots pie letes stāvot rindā, par ietaupīto naudu paņēmu ar viņas mīļāko šokolādes tāfelīti. Lai jau tiek kāds salds prieciņš. Samaksāju. Starp citu pārdevēja tāda jauka, lielās krūtis pat Rimi maika nespēj saturēt un tās ir iespējams novērtēt pilnā plaukumā. Skuķis tāds jauns. Būs iecienījis fāst fūdus. Nu enivei, labi, ka tā maika tāda liela un neredz, kas apakšā notiek. Man jau labāk patīk, ka var redzēt, kur beidzas krūtis , kur sākas viduklis un, kur gurni. Tomēr uzsmaidu ar šai, lai jau skuķis papriecājas.

Eju mājup, kad atceros par pienu. Fu.k. Neiešu jau atpakaļ, kad mājas jau tik tuvu. Nu nekas, vēl laika līdz manējā atgriezīsies mājās daudz. Iekārtojos uz dīvāna. Paņemu pulti vienā rokā, vistu otrā, ieslēdzu tēvē. Tur kaut kāds sieviešu gaudulīgais iet. Pārslēdzu kanālus vienu pēc otra uz priekšu, kamēr tieku līdz sportiņam. Atslīgstu dīvānā ērtāk. Iekožos vistā. Eu, tāda baigi sausā. Bet, man tak bij kefīrs. Atrodu to turpat pie dīvāna uz zemes maisiņā. Attaisu zobiem un esmu ticis pie iemīļotā kefīra. Kas par rīta baudījumu. Kas var būt labāks par šo, kā teiktu Mārtiņš Rītiņš. Zvana telefons. Džeki aicina pamētāt bumbu. Un es kā jau spontāns vīrietis piekrītu. Tiekamies pēc 10 minūtēm laukumā. Dušai laika nav atlicis. Un jēgas jau ar lielas nebūtu, tāpat spēles laikā sasvīstu.

Spēle izdevusies. Mana komanda uzvar. Zaudētāji uzsauc aliņu. Tas ir labs. Patīkami vēss pēc tādas spraigas spēles un saule ar nežēlīgi karsē. Tāpēc arī spēli esam pabeiguši pie pirmā 21 gūtā groza, nevis kā iecerēts divreiz pa 10/10 minūtēm. Citiem jāsteidzas darīšanās. Bet es vēl palieku uz otro aliņu. Viesmīles te tādos īsos svārkos, sarkanām lūpām un mmmm, kas par krūtīm. Par tām vien atstāju lielāku dzeramnaudu. Un atgriežos uz sava dīvāna, pa ceļam novelkot maiku un nometot to turpat pie durvīm savīstītu jaukā kunkulī.

Dīvāns! Es jau nāku! Skatos Discovery. Tur kaut ko maļ par lauvu dzīvi, to pārošanos un tā tālāk. Kam gan tas vajadzīgs? Man ienāk prātā, nez cik pulkstens . Trijos frizieris. Jau divi. Paostu vienu padusi, te otru- vē. Kā kāds vispār var tādu smaku izturēt. Dodos uz dušu un topu tīrs , smaržīgs un sakopts. Manējā ar mani lepotos. Ak... piens. Kā gan varēju aizmirst. Pag, pag. Viņa atgriežas ap pieciem, tātad pēc friziera apmeklējuma vēl varu paspēt, lai atkal nav jāklausās, kāds es dīkdienis, ka nekam nederu, ka pat pēc piena aiziet nevaru, tik sēžot šai uz kakla.Atbrīvojos no bārdas, kas jau divas dienas bij atstāta savā vaļā. Paķeru maku, iesēžos viņas sārtajā auto un dodos pie savas frizierītes.

O- jā! Nu diena izdevusies. Visu pusstundu pavadam lieliskās sarunās par politikas aizkulisēm, viņas jauno foto provi. Arī foto novērtēt man tiek dota iespēja. Brīnos, kāpēc vēl neredz viņu uz Kosmo vāka. Viņa pasmaida un nosarkst. No rokām izkrīt bilde, viņa to paceļ. Ou mai gōd. tie īsie svārki. Tos vajadzētu pasludināt par vienīgo sievietēm atļauto apģērba gabalu, nevis tur kaut kādus džinsus, kas ir tikai nevēlama feministu palieka.. tās runas par dzimumu vienlīdzību. Citreiz tā garlaiko, jo jebkurā gadījumā,tiklīdz jānes smagāka soma tiek meklēts vīrietis, kam to uzkraut, vai jāattaisa durvis... Tā nu es ,galvas masāžas un garo kāju apreibināts, sēžos pie auto stūres, lai dotos uz bāriņu vēl pēc viena aliņa.

Zvana telefons, to paceļu. Protams, tā ir manējā- atgādina par pienu. Te pēkšņi uz ielas izskrien viens sīkais, uztaurēju, lai mana , ka nav pa ielu ko dzīvoties. Tas satrūkstas un apstājas ceļa vidū, kā izbiedēts stirnēns. Tam seko otrs, tāds pats. Sagriežu stūri pa labi, lai izvairītos no sadursmes. Sikais pieskrien pie otra, tie apskaujas, bet mans auto skar ceļa zīmi. Izlecu no auto, skaļi nolamāju sīkos. Šie aizbēg. Apstaigāju vāģi. It kā viss kārtībā. Bet nē. Viena švīka. Un krāsa tai vietā vairs nav, palikusi pie ceļa staba. Kad manējā to ieraudzīs, būs pamatīgs tracis. Tas vāģis tak šai bērna vietā. Steidzos uz auto salonu, lai dara ko lietas labā. Nepaiet ne pusstunda, kad sarkanā mašīnīte izskatās, kā jauna. Varu mierīgu sirdi doties mājās. Atveru durvis. Iekšā tā jauki smaržo. Mana nomestā maika ar jau savākta no durvju priekšas. Viņa ir gatavojusi. Galvā sāk maisīties domas. Pankūkas. Man bij jānopērk piens. Moins. Piens! nav..man nav piena. Kādēļ? kā paskaidrot? ko teikt? Esmu tak īsts vecis, gan ar vienu pamatīgu skūpstu tikšu sveikā cauri, kaut ko salkanu iečukstēšu ausī un būs labi. Plāns gatavs. "Sveiks , mīļais!" seko skūpsts, tas garšo pēc zemeņu ievārījuma. "Zināju, ka būsi aizmirsis. Nu, ko gan Tu bez manis darītu" Viņa manā šķīvī ieliek pankūku, tad vēl vienu. Un es zinu, ka labākas par viņu, manu mincīti, nav.