Reiz dzīvoja meitene, kurai bija 4 draugi.
Visvairāk viņa mīlēja ceturto un ļoti par to rūpējās. Viņa tam deva tikai visu to labāko.
Šī meitene arī mīlēja trešo un vienmēr kopā ar viņu izgāja sabiedrībā. Viņa baidījās, ka šis draugs var kādu dienu viņu pamest.
Viņa mīlēja otro draugu, kurš vienmēr bija ļoti iejūtīgs un laipns. Ja meitenei gadījās kādi sarežģījumi vai problēmas,viņa vienmēr varēja griezties pie šī drauga pēc palīdzības.
Meitenes pirmais draugs bija ļoti lojāls un uz sadarbību vērsts. Viņš neizvirzīja nekādus noteikumus. Šis draugs meiteni mīlēja ar visu savu būtību, bet viņa to pat nemanīja.
Kādu dienu meitenei atklāja neārstējamu slimību. Viņa atskatījās uz savu dzīvi un nodomāja- dzīvē man bija 4 draugi, bet pēc nāves es būšu gluži viena.
Tāpēc viņa jautāja ceturtajam draugam, “Es Tevi mīlēju visvairāk, rūpējos par Tevi katru dienu. Tagad, kad es mirstu, vai Tu sastādīsi man kompāniju arī pēc nāves?”
“Nekādā ziņā!”, atbildēja ceturtais draugs un aizgāja vairāk ne vārda nepasakot.
Šī atbilde meitenei sāpēja kā duncis mugurā.
Apbēdinātā meitene jautāja trešajam draugam, “Es Tevi esmu mīlējusi visu savu mūžu. Vai Tu man pievienosies, kad es miršu?”
“Nē!”, atbildēja trešais draugs. “Dzīve ir pārāk laba! Kad Tu nomirsi, es apprecēšos ar citu!”
Tad šī meitene vaicāja otrajam draugam, “Es vienmēr esmu griezusies pie Tevis pēc palīdzības un Tu vienmēr esi līdzējis. Kad es nomiršu, vai Tu man sekosi un pievienosies mirušo valstībā?”
“Piedod, šoreiz es Tev nevarēšu palīdzēt!”, atbildēja otrais draugs. “Es būšu Tev līdzās līdz kapa malai, bet ne tālāk.”
Meitene jau bija zaudējusi jebkādu ticību vai cerību, kad atskanēja kāda balss, “Es iešu Tev līdz. Es Tev sekošu, vienalga, kur arī Tu dotos.”
Viņa palūkojās augšup un ieraudzīja pirmo draugu. Viņš bija izkāmējis un cietis no nevērīgas izturēšanās.
Dziļā pateicībā meitene izsaucās,”man vajadzēja par Tevi parūpēties labāk, kad man bija tāda iespēja!”.
Patiesībā mums katram ir 4 draugi.
4. ir mūsu ķermenis. Lai cik ļoti mēs nepūlētos, lai tas izskatās labi, lai cik ļoti mēs to nelutinātu, viņš vienalga mūs pametīs, kad pienāks laiks mirt.
3. ir mūsu stāvoklis sabiedrībā un manta. Kad Tu nomirsi, to visu savā īpašumā iegūs kāds cits.
2. ir mūsu ģimene un draugi. Neatkarīgi no tā, cik ļoti viņi vienmēr ir bijuši ar mums, tie tikai pavadīs mūs līdz kapa malai.
Un 1. draugs ir mūsu dvēsele. Nereti nomocīta, izbadināta un atstāta novārtā.
----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Kāds vīrs, kurš pats to neapzinādamies, allaž izskatījās ļoti saīdzis, kādu dienu gāja garām lielam spogulim, ieraudzīja tur pats sevi un – pārbijās. Viņš nodomāja: „ Ja visi cilvēki šādi izskatītos, tas būtu briesmīgi. Un es taču nemaz neesmu tik saīdzis kā izskatos.”
No šī brīža viņš izlēma vairāk smaidīt. Tas, protams, viņam nenācās viegli. Viņš to atkal un atkal aizmirsa, tāpēc izlīmēja visās iespējamās vietās zīmītes ar uzrakstu: „Vienkārši smaidi!”
Kad bija iemācījies smaidīt, viņš guva pirmo mācību: „Mans smaids kaitina cilvēkus”. Ja viņš, piemēram, uzsmaidīja kādai jaunai sievietei, kura gaidīja pie luksofora blakus esošajā automašīnā, viņa novērsa skatienu, jo izjuta to kā uzbāzīgu interesi. Ja viņš uzsmaidīja kādam vīrietim, tad sastapās ar tik dīvainu reakciju, kādu nekad iepriekš nebija pieredzējis.
Smaids ar acu kontaktu kaitina vairākumu ļaužu, jo smaidot acis izstrāvo ļoti daudz enerģijas. Tik daudz enerģijas ļaudis izstrāvo vien tad, kad izjūt īpašu tuvību vai uzticību. Tāpēc viņš vairs nemēģināja piespiedu kārtā veidot acu kontaktus.
Otrā viņa gūtā pieredze bija daudz labāka. Ja viņš, piemēram, sēdēja kafejnīcā un vienkārši smaidīja, nemeklējot kāda skatu, tad juta, ka citu viesu skatieni arvien biežāk vērsās pie viņa. Viņš pat spēja uztvert domas aiz šiem skatieniem: „Tas ir kāds trakais” vai „Vai viņš ir tikko iemīlējies?”, vai arī „Kāpēc viņš visu laiku smaida?” Šis trešais jautājums citos izraisīja daudz un dažādas domas.
Bieži nekas nenotika, bet dažreiz kāds viņu uzrunāja, un ar šo cilvēku viņš varēja bez jebkādiem pārpratumiem izveidot „acu kontaktu ar smaidu”.
Un kopš viņš bija pieņēmis lēmumu „vienkārši smaidīt” viņš bija kļuvis par laimīgu cilvēku. Vēl kāds atklājums: „Viņš savu smaidu vairs nespēja apslēpt”. Vienkāršs jautājums: „Vai Jūs smaidāt šajā brīdī?”
P.S. Ja ir vēlme varu vel iemest kādu stāstiņu :) Stāstiņī nav manis pašizdomāti, bet atradu tos izkaisītus paplašo globālo tīmekli!
