Gribu nedaudz pafilozofēt par acīm...;DDD ;)
Redz kaut kad bērnībā man bija ārkārtīgi bail skatities cilvēkiem acīs... Nezinu kāpēc ta, bet tā bija!
Bet ap kaut kādiem 13 gadiem man tās bailes pārgāja, jo es piespiedu sevi ieskatīties pašā skaistākajā, kas vien cilvēkam var būt... Ilgi gan man tas nepieleca, bet tomēr ... :) Nu un tālākais stāsts par manu uztveri!
Redz acis, man liekas, ļoti unikālas katram cilvēkam. Es bieži saku, ka pirmo, ko pamanu cilvēkā, tās ir acis. Un tā ari ir taisnība, tomēr pats esmu atklājis to, ka es nevaru atcerēties acu krāsu... Nē nu mirdzumu gan atceros, tomēr krāsa pazūd...
Tad nu paskaidrojiet man, kāpēc tā notiek...??
Un tomēr - ir tikai vienas acis, ko es atceros...Tas bija pāris gadus atpakaļ. Es ieskatījos viņai acīs, tās bija gaiši zilas. Es tagad atceros, ka man tās acis pilnīgi itkā pietuvojās un es redzēju tajās tādu ļoti skaistu dzidrumu, bet nezkāpēc man tās palika ļoti skumjas! Varbūt es kļūdījos, bet nu ko tu vairs tur padarīsi!
Smukākas acis gan vēl neesmu redzējis, kaut gan tik pamatīgi nevienās arī neesmu skatijies :)
Domāju ka katram ir savas acis , kuras cilvēks ieraug no rīta pamostoties , darbā , skolā vai vēl kautkur citur.Katram tās ir īpašas un nevēlamies tās nevienam atdot.Tā nu tas ir.Ļoti žēl par cilvēkiem kas nespēj redzēt šo pasauli un savu mīļo acis.Tas ir ļoti traki , ja dzīvē nav paveicies un esi akls.
Labs raksts
+ par rakstu!