Daudzi no mums iedomājas tos kā Bībeles līdznācējus! Jā ,arī es tos kādreiz iedomājos
kā pasaku varoņus! Bet izrādās, ka nav jābūt ticīgam lai pēc šī stāsta, kurš ir patiesāks par patiesāku, saprastu, ka eņģeļi tiešām eksistē.
Reiz, kad iepriekšējā dzīvē satikos ar kādu vīriņu, kurš jau bija miris, dabūju noklausīties viņa dzīvesstāsta noslēgumu. No viņa stāstītā sapratu, ka eņģeļi tomēr ir.
Pavisam nesen dzīvoja kāds vīrs, kurš kā jau daudzi no mums bija vētraini pavadījis savu dzīvi, un jau bija pietuvojies tās noslēgumam. Tā bija dzīve ar ļoti daudzām nerātnībām un pat cūcībām! Jaunībā viņš lauza sirdis jaunām meičām, šmaucās ar draugiem un reizēm kaut ko nozaga! Izmantodams savas privilēģijas, darīja ļoti daudz sliktas lietas! Mīlot vienu sievieti, kura bija viņa bērnu māte, mīlēja vēl kādu citu. Tā arī viņš rīkojās ar saviem draugiem, bija labs draugs vienam un tad otram, tikai tad, kad tas bija izdevīgi. Tanī pašā brīdī viņam nepatika strīdi un lamāšanās, tos vienmēr centās izšķirt. Kad piedzērās, neatteicās kārtīgi izvicināties ar dūrēm, un iekaustīt neaizsargātos! Vienīgais, kas bija pretrunīgi tam, bija tas, ka šī bija dzīve vadoties pēc vilku bara likuma –“ nemēģini iestāstīt vilkiem to, ka aitas nevajag ēst, citādi pašu noēdīs!”
Tas laikam vīriņu arī izcēla Dieva acīs, ka pašam nezinot bija sācies viņa dzīves tests! Dieva ziņā jau sen bija šī kandidatūra, tādēļ arī tika nosūtīti uz zemi eņģeļi, lai parūpētos par to, ka vīriņš nonāk pie paradīzes vārtiem ar paša spēkiem.
Šinī vecumā cilvēkam parādās pārmetumi pašam sev, par to, ka daudz ir darīts nepareizi un, ka daudz kas vispār nav izdarīts!
Vecītis bija palicis viens pats, kundze jau sen bija aizsaulē, interesanti zināt, kurš būtu tik ilgi spējis to visu paciest. Atvases ar viņu nekontaktējās, jo pašas bija aizņemtas ar savām dzīvēm, kā arī mūžīgās nesaskaņas par alkoholu attālināja vienu no otra. Draugi arī vairs nebija, tie visi bija miruši, kāds no vecuma, cits gājis bojā trešajā pasaules karā ar savu iekšējo pasauli. Bet vecītis visus bija pārdzīvojis, dzīvodams kā ”ercens” dzerot šņabi!
Savā vecumā viņam vēl “stāvēja”, ko viņš arī lietderīgi izmantoja!
Kādu vakaru šis “jaunais” vecītis kārtīgi piedzērās sēžot “girl barā”. Tīksminoties par jaunu meiteņu svaigajiem, kailajiem ķermeņiem, pēkšņi sajuta atpakaļ kāpjošu kuņģa saturu. Viņš aiznesās uz ateju tā, it kā būtu pieckārtējais pasaules čempions simts metru skrējienā!
Nākot atpakaļ saskrējās ar vienu no bāra dejotājām, kura tanī brīdī devās tur pat pa gaiteni uz savu ģērbtuvi. Vecīša sirds pēkšņi trīs reizes paātrinot savu darbību nogāza viņu zemē! Dejotāja to pamanījusi metās klāt viņam nometusies ceļos izmisušā balsī jautā: “vai ar jums viss kārtībā?” Bet vecītis pēc dabas baigais “žuks” momentāni “izfunktierēja plančiku”! Tādā nevarīgā balsī atbild: “it kā jā, normāli jūtos, bet es nejūtu savas kājas”. Nu, protams, ko var gribēt 60gadu vecumā, kaut kādām uzdzīves sekām vajadzēja jau parādīties. Meitene žigli rīkodamās nogādāja viņu savā ģērbtuvē, apguldīja uz ādas dīvāna un sāka aptekāt kā mazu bērnu. Drīz vien vecītis bija atžirdzis un savaldzinājis jauno meiteni. Guvis seksuālo baudījumu, viņš devās mājup savā vecajā “mersītī”, kurš bija jau kalpojis divus desmitus gadu.
Būdams vēl jo projām labā reibonī, viņš atkal izaicināja savu likteni. (Eņģeļi kā ziņneši visu laiku bija ar viņu). Kad paceļam gadījās ceļu policijas patruļa, eņģeļi novērsa policistu uzmanību ar spilgtu gaismas uzliesmojumu tumšajās nakts debesīs. Kamēr policisti izbrīnīti raudzījās šajā anomālijā, vecītis netraucēti pabrauca tiem garām. Tālākais ceļa posms sāka viņu iemidzināt, viņš sāka lūst nost. Un atkal eņģeļiem nācās pasvīst, mēģinot apstādināt auto. Divi eņģeļi ar lielām pūlēm nostūrēja auto uz ceļa malu, bet trešais noslāpēja dzinēju.
Vecītis tagad varēja mierīgi nosnausties.
Nākošā dienā pārrodoties mājās nācās iepazīties ar pārmērības sekām, kuras mēs pazīstam zem vārda paģiras. Tas atkal bija liels pārbaudījums viņa novecojušam organismam. Lai kā bija nolēmis nelietot alkoholu, tas bija nepieciešams viņa organismam. Eņģeļi atkal parūpējās viņa vietā, pielejot viņa rīta tējai klāt konjaku. Vecītis to izdzēris sajutās labāk. Iepriekšējais vakars bija vistrakākais pēdējā pusgada laikā, organismā tika iepumpēti vismaz divi litri alkohola. Viņa apņēmība atturēties no alkohola noveda līdz tam, ka viņš vienkārši izlaida garu.
Pie paradīzes vārtiem stāvēja pats dievs un teica: “pietiekami esmu tevi lutinājis ar eņģeļu palīdzību, tagad nu gan nāc šurp! Par cik šī dzīve tev bija gana jauka, es noņemu tev “bonusus” (punkti par labiem darbiem),tādējādi tev nākamajā dzīvē vienmēr apstādinās policija, ja brauksi dzērumā, meitenes tik vienkārši tu nevarēsi savaldzināt un iegūt, kā arī tev būs vairāk jāstrādā līdzcilvēku labklājībai.
Ar tādiem nosacījumiem viņš tika pieņemts paradīzē lai sagaidītu savu vietu nākošajā dzīvē.
Jau pēc neilga laiciņa viņš to dabūja, dzīvi uz Zemes! Tā bija parasta dzīve, kurā viņa darba vieta ir sabiedriskajā sieviešu tualetē, biļešu kasē!
P.S. KOPEETS NO NETA UN PATI TAM NETICU! X]
kā pasaku varoņus! Bet izrādās, ka nav jābūt ticīgam lai pēc šī stāsta, kurš ir patiesāks par patiesāku, saprastu, ka eņģeļi tiešām eksistē.
Reiz, kad iepriekšējā dzīvē satikos ar kādu vīriņu, kurš jau bija miris, dabūju noklausīties viņa dzīvesstāsta noslēgumu. No viņa stāstītā sapratu, ka eņģeļi tomēr ir.
Pavisam nesen dzīvoja kāds vīrs, kurš kā jau daudzi no mums bija vētraini pavadījis savu dzīvi, un jau bija pietuvojies tās noslēgumam. Tā bija dzīve ar ļoti daudzām nerātnībām un pat cūcībām! Jaunībā viņš lauza sirdis jaunām meičām, šmaucās ar draugiem un reizēm kaut ko nozaga! Izmantodams savas privilēģijas, darīja ļoti daudz sliktas lietas! Mīlot vienu sievieti, kura bija viņa bērnu māte, mīlēja vēl kādu citu. Tā arī viņš rīkojās ar saviem draugiem, bija labs draugs vienam un tad otram, tikai tad, kad tas bija izdevīgi. Tanī pašā brīdī viņam nepatika strīdi un lamāšanās, tos vienmēr centās izšķirt. Kad piedzērās, neatteicās kārtīgi izvicināties ar dūrēm, un iekaustīt neaizsargātos! Vienīgais, kas bija pretrunīgi tam, bija tas, ka šī bija dzīve vadoties pēc vilku bara likuma –“ nemēģini iestāstīt vilkiem to, ka aitas nevajag ēst, citādi pašu noēdīs!”
Tas laikam vīriņu arī izcēla Dieva acīs, ka pašam nezinot bija sācies viņa dzīves tests! Dieva ziņā jau sen bija šī kandidatūra, tādēļ arī tika nosūtīti uz zemi eņģeļi, lai parūpētos par to, ka vīriņš nonāk pie paradīzes vārtiem ar paša spēkiem.
Šinī vecumā cilvēkam parādās pārmetumi pašam sev, par to, ka daudz ir darīts nepareizi un, ka daudz kas vispār nav izdarīts!
Vecītis bija palicis viens pats, kundze jau sen bija aizsaulē, interesanti zināt, kurš būtu tik ilgi spējis to visu paciest. Atvases ar viņu nekontaktējās, jo pašas bija aizņemtas ar savām dzīvēm, kā arī mūžīgās nesaskaņas par alkoholu attālināja vienu no otra. Draugi arī vairs nebija, tie visi bija miruši, kāds no vecuma, cits gājis bojā trešajā pasaules karā ar savu iekšējo pasauli. Bet vecītis visus bija pārdzīvojis, dzīvodams kā ”ercens” dzerot šņabi!
Savā vecumā viņam vēl “stāvēja”, ko viņš arī lietderīgi izmantoja!
Kādu vakaru šis “jaunais” vecītis kārtīgi piedzērās sēžot “girl barā”. Tīksminoties par jaunu meiteņu svaigajiem, kailajiem ķermeņiem, pēkšņi sajuta atpakaļ kāpjošu kuņģa saturu. Viņš aiznesās uz ateju tā, it kā būtu pieckārtējais pasaules čempions simts metru skrējienā!
Nākot atpakaļ saskrējās ar vienu no bāra dejotājām, kura tanī brīdī devās tur pat pa gaiteni uz savu ģērbtuvi. Vecīša sirds pēkšņi trīs reizes paātrinot savu darbību nogāza viņu zemē! Dejotāja to pamanījusi metās klāt viņam nometusies ceļos izmisušā balsī jautā: “vai ar jums viss kārtībā?” Bet vecītis pēc dabas baigais “žuks” momentāni “izfunktierēja plančiku”! Tādā nevarīgā balsī atbild: “it kā jā, normāli jūtos, bet es nejūtu savas kājas”. Nu, protams, ko var gribēt 60gadu vecumā, kaut kādām uzdzīves sekām vajadzēja jau parādīties. Meitene žigli rīkodamās nogādāja viņu savā ģērbtuvē, apguldīja uz ādas dīvāna un sāka aptekāt kā mazu bērnu. Drīz vien vecītis bija atžirdzis un savaldzinājis jauno meiteni. Guvis seksuālo baudījumu, viņš devās mājup savā vecajā “mersītī”, kurš bija jau kalpojis divus desmitus gadu.
Būdams vēl jo projām labā reibonī, viņš atkal izaicināja savu likteni. (Eņģeļi kā ziņneši visu laiku bija ar viņu). Kad paceļam gadījās ceļu policijas patruļa, eņģeļi novērsa policistu uzmanību ar spilgtu gaismas uzliesmojumu tumšajās nakts debesīs. Kamēr policisti izbrīnīti raudzījās šajā anomālijā, vecītis netraucēti pabrauca tiem garām. Tālākais ceļa posms sāka viņu iemidzināt, viņš sāka lūst nost. Un atkal eņģeļiem nācās pasvīst, mēģinot apstādināt auto. Divi eņģeļi ar lielām pūlēm nostūrēja auto uz ceļa malu, bet trešais noslāpēja dzinēju.
Vecītis tagad varēja mierīgi nosnausties.
Nākošā dienā pārrodoties mājās nācās iepazīties ar pārmērības sekām, kuras mēs pazīstam zem vārda paģiras. Tas atkal bija liels pārbaudījums viņa novecojušam organismam. Lai kā bija nolēmis nelietot alkoholu, tas bija nepieciešams viņa organismam. Eņģeļi atkal parūpējās viņa vietā, pielejot viņa rīta tējai klāt konjaku. Vecītis to izdzēris sajutās labāk. Iepriekšējais vakars bija vistrakākais pēdējā pusgada laikā, organismā tika iepumpēti vismaz divi litri alkohola. Viņa apņēmība atturēties no alkohola noveda līdz tam, ka viņš vienkārši izlaida garu.
Pie paradīzes vārtiem stāvēja pats dievs un teica: “pietiekami esmu tevi lutinājis ar eņģeļu palīdzību, tagad nu gan nāc šurp! Par cik šī dzīve tev bija gana jauka, es noņemu tev “bonusus” (punkti par labiem darbiem),tādējādi tev nākamajā dzīvē vienmēr apstādinās policija, ja brauksi dzērumā, meitenes tik vienkārši tu nevarēsi savaldzināt un iegūt, kā arī tev būs vairāk jāstrādā līdzcilvēku labklājībai.
Ar tādiem nosacījumiem viņš tika pieņemts paradīzē lai sagaidītu savu vietu nākošajā dzīvē.
Jau pēc neilga laiciņa viņš to dabūja, dzīvi uz Zemes! Tā bija parasta dzīve, kurā viņa darba vieta ir sabiedriskajā sieviešu tualetē, biļešu kasē!
P.S. KOPEETS NO NETA UN PATI TAM NETICU! X]
