Paldies livejournal.com lietotājam victorprofessor par piedāvātajiem materiāliem, pēc kuriem tapa šis raksts!
Apmeram 50 miljonu gadu atpakaļ uz planētas Zeme notika globāla pasiltināšanās, tā rezultātā palielinājās sveķu izdalīšanās no skujkokiem Skandinavijas mežos. Sveķi oksidācijas rezultātā uzkrājās "dzintara mežu" augsnē. Upes un strauti pamazām izskaloja sveķu sabiezējumus no zemes un ienesa tos lielas upes gultnē, kas, savukārt, aiznesa tos uz seno jūru, kur mūsdienās atrodas Kaļiņingradas pussala.
Ta izveidojās lielākais dzintara iegūšanas Piejūras avots. Tam nav neviena līdzīga pasaulē ne pēc krājumiem, ne pēc slavenā Baltijas dārgakmeņa koncentracijas apkārtnē. Šajā vietā dzintars ir sastopams ta saucamaja "zilajā zemē" - smilšu un māla augsnē, nākušajā no jūras. Šī augsne ir plaši izplatīta Kaļiningradas pussalā.
Jau no seniem laikiem Baltijā dzintaru vāca pludmalēs, kur jūra to izmeta. Dzintars tika izmantots ārstnieciskos, kulta un mākslinieciskos nolūkos. Pēdējo trīs tūksošgadu laikā Baltijas jūras piekrastē tika atrastas apmēram 60 tūkstosu tonnu neapstrādātā minerāla. Sakot no 16. gs. tika ieviests jauns dzintara gūšanas veids - ķeršana. Dzintara "mednieki" uz 6-8 metru gariem spieķiem gāja ūdenī (vai izmantoja laivas) un "izķēra" aļģes, kurās bija iepinušies dzintara gabaliņi.
Pirmo reizi dzintara iegūšanu ar zemes skalošanu ieviesa 16. gs. vidū. Krastā izraka bedri un, ja tajā bija dzintara gabaliņi, tad to turpinaja rakt dziļāk līdz gruntsūdeņiem. Uz ūdens virsmas izpeldēja dzintars. 17. gs. vidū tika veikti mēginajumi iegūt dzintaru, izrokot smilšu nogāzēs piejūrā, bet jau 1871 gadā bija izveidotas pirmās pazemes raktuves (ar aptuveno dziļumu 30 m) Siņavinas ciemata tuvumā.
Daudz ienesīgāka izrādījās dzintara iegūsana rokot karjerus apmeram 30x30 metru lielumā dzintara izplatibas reģionos, ko aizsāka 19. gadsimtā. "Tukšās" augsnes plāksnes nogāja, atklājot "zilo zemi", no kuras arī tika iegūts dzintars. Bet 20. gs. sākuma šis rakšanas veids kļuva par neizdevīgu, tādējādi 1912. gadā, nomaļus no jūras tika izveidots lielāks karjers, kurš tika ekspluatēts apmēram 60 gadus un izsmelās tikai 70. gadu sākumā.
Pirms pirmā pasaules kara tika iegūts jau apmēram 400 tonnas neapstrādātā dzintara gadā. Puse no tā tika apstrādāta Kenningsbergas dzintara manufaktūrā, kurā ietilpa dažas fabrikas un strādnīcas dažādās austrumu Prūsijas vietās. 1930. gadu beigās Palmnikenas un Kenningsbergas manufaktūrās tika nodarbināti vairak nekā 2.5 tūkstoši cilvēku. Apmēram tikpat lielu skaitu (pārsvarā sieviešu kārtas darbiniekus) uzņēma palīgdarbos ziemas periodā.
Kad 1945. gadā krievu karaspēki atnāca uz austrumu Prūsijas zemēm, bija acīmredzams, ka vācieši bija pārtraukuši dzintara ieguvi vēl pirms viņu atnākšanas. Karjers bija applūdis un vairāk atgādināja "mirušu" ezeru dzeltenā krāsā.
Vācu uzņēmumu bija lemts reanimēt. Noliktavās pēc vācu karaspēka atkāpšanās bija palikuši vairāki desmiti tonnu labākās kvalitātes dzintara. Pateicoties tam, tika izveidotas nelielas darbnīcas, kurās tika nodarbināti krievijas demobilizētie kareivji un palikušie vācu tautības ciemata iedzīvotāji. Vēlāk darbnīcas tika pārvērstas Dzintara ražotnē, kura tika izgatavotas krelles, rokassprādzes, suvenīri un izolātori darbam ar urānu un rādiju. Ta radās pirmā pēckara dzintara kombināta produkcija.
1947. gadā valdības komisija pieprasīja nodot uzņēmumu Valsts iekšlietu ministrijai. Jaunajam uzņēmumam tika dots vārds "Kombināts №9". Tas pāveidojās par piejūras ciematu. Faktiski, tas bija tikai viens cehs, kurā 50. gadu sakumā tika nodarbinati ne vairāk kā 120 cilvēki. Izejmateriālus uzņēmums guva no 9. kombināta, darinājumu assortiments palika ne pārāk bagāts.
1947. gadā sākās karjera atjaunošana un aprīkojuma remonts. 1948. gada jūnijā karjers atsāka funkcionēt un līdz gada beigām tika iegūti 115 897 kg neapstrādāta dzintara.
1955. gadā, pēc tam kad kombināts un ražotājuzņēmums apvienojās, tā vadībā nostājās V.N. Rožkovs, pieredzējis inženieris. Taču karjera iespējas un resursi tika izsmelti jau gadsimta sākumā, gadā tika iegūtas vidēji 240 tonnas dzintara, kurās dominēja mazie izrakteņi, tādēļ bija jāmaina veids, kā iegūt vērtīgos akmeņus. Uz to ražotājus pagrūda dabas stihija. 1957. gada 7. novembrī un 58. gada februārī viena pēc otras sekoja divas katastrofas - milzīgi zemes nogruvumi, kuru rezultātā karjera dibenā nonāca vairāk nekā pusmiljons tonnu zemes. Visa transporta sistēma pārstāja darboties, viss aprīkojumsnonāca zem zemes. Par laimi, cilvēku upuru nebija, jo nogruvumi nenotika darba dienās. Šo notikumu rezultatā 1958. gadā dzintaru sāka iegūt ar hidromehanizācijas(eng. hydromechanics) palīdzību.
1960. gadā tika nolemts būvēt jaunu karjeru ar "jaudu" 1000 tonnas dzintara gadā, nomaļus no Dzintara ciema. Šis karjers saka darbību tikai 1976. gadā, taču neattaisnoja liktās uz tā cerības, jo projektēšanas laikā tika pieļautas vairākas kļūdas, ne visi geoloģiskie apstākļi tika ņemti vērā. Lielās akmeņu koncentrācijas dēļ sūkņi izrādījās bezjēdzīgi. Tika iegūtas tikai 100 tonnas dzintara gadā (10 reizes mazāk, nekā bija plānots), tādēļ nācās veikt darbus vecajā kajerā, neskatoties uz to, ka 1972. gadā tas tika oficiāli slēgts. Dzintara kvalitāte krasi kļuva aizvien zemāka, tādēļ, pēc ilgām pārdomām, tika sākti darbi pludmales zonā starp Siņavino un Dzintara ciemiem. Tur arī tika izveidots jaunais karjers. Jau 1972. gadā tur tika iegūtas 450 tonnas dzintara.
