Itālijas "Limes" ir nopietna avīze, viens no svarīgākajiem Eiropas periodiskajiem izdevumiem, kas nodarbojas ar starptautiskajiem jautājumiem. Pēdējais numurs, kas veltīts attiecību starp Eiropas Savienību un Krieviju nākotnei, ir pārpilns ar cienījamu autoru un sarunu biedru vārdiem: tajā pieminēti Aleksandrs Rars, Vācijas „guru” Krievijas jautājumos, un viņa tautietis Mihaels Šturmers, zināms vēsturnieks un kanclera Kola bijušais padomnieks, kā arī Fjodors Lukjanovs, laikraksta „Krievija globālajā politikā” ģenerālredaktors, Aleksandrs Medvedevs, koncerna „Gazprom” vicešefs un britu konservatīvais filozofs un publicists Džons Laglends.
Pamattēze: Krievijai ir daudz trūkumu, tā mainās lēnām, Krievijai ir raksturīga neprognozējamība, bet Eiropa ir nolemta Krievijai, gan enerģētiskas atkarības, gan kopīgās ģeopolitikas dēļ. Savienībai ir jāatveras Krievijai, lai uzelpotu ar pilnu krūti, izārstētos no pašiemīlēšanās slimības un pamestu ceļu, kas ved uz neizbēgamu bojāeju.
Tāpat bez Krievijas Eiropa nekad nekļūs par līdzvērtīgu sāncensi Amerikai un Ķīnai. Tikai kopā ar Krieviju Eiropa būs spējīgā gāzt no troņa šodienas hegemonu – ASV, un tikai kopā ar Krieviju varēs izrādīt pretestību Ķīnai. Eiropas Savienība var pat pirmā nosūtītt cilvēku uz Marsu – raksta vienas no esejām autors – ja tikai apvienos savus spēkus ar Kremli. Šim zinātniski – politiskajam panākumam būs galīgi jāpierāda jaunās pasaules lielvalsts – „Eurussia” – varenība un tehnoloģiskais progress. G2? Kas tas tāds G2?
Vairāku desmitu gadu laikā Eiropas Kopienas sapni izkļūt no viduvējības un mainīt eksistējošo globālo kārtību nebija iespējams īstenot politiskās saliedētības neesamības, ekonomiskā panīkuma un militārā vājuma dēļ. Par „svēto Grālu” ir jākļūst ES Lisabonas līgumam, tomēr, bez pašu lielāko savienības spēlētāju (Vācijas un Francijas) lomas palielināšanas ārpolitikas formēšanā un Tonija Blēra (Tony Blair) kā nākamā ES prezidenta ego apmierināšanas, šis līgums, ļoti ticams, tomēr nenovedīs pie gaidītajām izmaiņām uz starptautiskās skatuves.
Pagājušā gada rudenī šķita, ka Eiropa izvilkusi laimīgo lozi: Volstrītai trāpīja finanšu cunami, jenkiju ekonomikas modelis izrādījās vājš un, pēc daudzu Eiropas komentētāju domām, ASV pašiznīcināšanās kļuva ar reālu perspektīvu. Eiropai vajadzēja triumfēt uz „nevaldāmā kapitālisma un amerikāņu lepnuma drupām”.
Tomēr pietika ar dažiem mēnešiem, lai šīs cerības neatgriezeniski izplēnētu. Šodien Eiropa cīnās ar tā paša cunami sekām, un nav izslēgts, kas iziešana no krīzes tai prasīs ilgāku laiku, nekā Amerikai. Ar to vēl nav gana: vairākuma ekonomistu un analītiķu, kuri aizdomājas par to, cik ilgi vēl turpināsies krīze, skatieni ir vērsti galvenokārt uz Ņujorku, Pekinu un Šanhaju, nevis uz Berlīni vai Romu. Par Eiropas marginālo lomu tāpat liecināja arī reportāžas no G20 samita Londonā, kurās visvairāk uzmanības bija veltīts Baraka Obamas un Hu Cziņtao sarunām. Masu informācijas līdzekļi arī neatlaidīgi izmantoja terminu „G2 samits”, kas sāpīgi aizskāru Angelu Merkeli, Nikolā Sarkozī un pasākuma saimnieku Gordonu Braunu.
Tātad nākotnē planētas likteni lems „Chimerica”, kā saka britu vēsturnieks Nails Fērgusons un kā janvāra vizītes laikā Pekinā sludināja Zbigņevs Bžezinskis? Vai tiešām Eiropa kārtējo reizi ir „apspēlējuši” un izstūmuši uz pasaules politikas sānceļa?
Saistītais raksts: Zbigņeva Bžezinska piedāvātā pasaules sadalīšana - plusi, mīnusi un perspektīvas >>>
Antiamerikāniskā savienībaŠajā situācijā alianse ar Krieviju izskatās saprātīgs lēmums, kas dod Eiropai izdevību iznākt no „Chimerica” ēnas.
No ES līderiem ar vislielāko entuziasmu par tādu iespēju izteicās Itālijas premjerministrs Silvio Berluskoni, kurš jau 2002. gadā atklāti piedāvāja Krievijas iestāšanos Eiropas Savienībā, protams, nenoteiktā nākotnē. Pagājušā gada septembrī Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, uzstājoties ANO forumā, runāja par „kopīgas ekonomiskās telpas būvniecību”, kura apvienotu Eiropu un Krieviju. Pēc mēneša konferences „Eviane” laikā, kuru organizēja Francijas starptautisko attiecību institūts, tika pausta cerība, ka Krievija nākotnē kļūs par Eiropas Savienības „privilēģēto partneri” drošības sfērā.
Tāpat jau pieminētais Aleksandrs Rars, kas ir ārkārtīgi ietekmīga figūra vācu ārpolitikā, izteicās par labu plašiem Eiropas sakariem ar tās austrumu kaimiņu. „ASV, Francija un Vācija ir sapratušas, ka bez Krievijas nav iespējams uzbūvēt spēcīgu un ziedošu Eiropu,” - trīs mēnešus atpakaļ Rars rakstīja laikrakstā „Krievijas avīze”, Krievijas valdības oficiālā institūcijā. Savukārt Joška Fišers, bijušais Vācijas ārlietu ministrs, kādā rakstā šī gada janvārī piedāvāja pārveidot NATO par jaunu Eiropas drošības „struktūru ar Krievijas piedalīšanos”. Tikai paši naivākie lasītāji nespēja iztēloties šīs tēzes turpinājumu: „... un bez Amerikas līdzdalības”. Saistītais raksts: Krievijas ģeopolitika agrāk un šodien >>> Saistītais raksts: Eduards Hasons (Edouard Husson): Eiropas Savienotie Štati? Nelabvēlīgā attieksme pret ASV var kļūt par Eikrievijas saliedēšanās galveno ideoloģisko elementu. Džordža Buša laikā kritika, kura bija veltīta ASV prezidentam no Maskavas, Berlīnes vai Parīzes, bija praktiski viena un tā pati. Pietiek atcerēties Vācijas – Francijas – Krievijas protestu pret amerikāņu iebrukumu Irākā 2003. gadā. Vai arī to, cik vētrains bija Eiropas sašutums par CIP slepenajiem „cietumnieku” lidojumiem vai nežēlīgo apiešanos ar cietumniekiem Guantanamo bāzē – īpaši salīdzinājumā ar vājajiem protestiem pēc Aleksandra Ļitviņenko vai Annas Poļitkovskas slepkavībām.
Vācu, franču vai beļģu politiķi apzinās, ka viņu antiamerikāniskā retorika krīt pateicīgā augsnē. 2007. gada pētījumā, ko veica „Forsa” institūts īpaši nedēļas laikrakstam „Stern”, secināts, ka 48% vāciešu uzskata ASV par lielākajiem draudiem pasauli, kamēr Irānu par tādu uzskata tikai 31 procents. Tāpat abreviatūra CIP šodienas Rietumeiropā izraisa daudz lielāku riebumu, nekā abreviatūra PSRS, un situāciju neizmainīs pat īpaši proeiropeisks un miermīlīgi noskaņots ASV prezidents.
Jau šodien Vācijas un Francijas, Eiropas Savienības pašu svarīgāko valstu, saites ar Krieviju ir daudz lielākas, nekā ar Savienotajām Valstīm. Amerikāņu administrācija grib redzēt Gruziju un Ukrainu NATO; Francija, Vācija un Krievija – nē. Amerikāņi gribēja (diemžēl pagātnes forma šajā gadījumā ir daudz precīzāka) paplašināt pretraķešu aizsardzības sistēmu Polijā un Čehijā; vācieši, francūži un krievi reaģēja uz šiem plāniem alerģiski (pieminētajā aptaujā 72 procenti vāciešu uzskata, ka „vairoga” projekts ir nepieņemams).
Amerikāņi grib, lai Turcija tiktu uzņemta ES un spēlētu nozīmīgāku lomu Tuvo Austrumu reģionā. Francija, Vācija un Krievija baidās no Turcijas kā uguns. Amerikāņi atbalsta ekonomiskas sankcijas attiecībā uz Irānu, francūži, vācieši un krievi labprāt tirgotos ar Teherānu bez jebkādiem ierobežojumiem. Ekonomiskos sakarus starp Vāciju un Krieviju nav pat vērts pieminēt – dažreiz rodas sajūta, ka Vācijas valdība darbojas kā viena, liela lobistu kompānija, kuru Kremlis noalgojis savu interešu pārstāvēšanai Eiropā.
Ir vērts tāpat pieminēt skandālu, kas satricināja atomenerģētikas nozari šī gada sākumā: vācu koncerns „Siemens” bezceremoniāli pārtrauca sadarbību ar franču „Areva”, nomainot to pret Krievijas „Rosatom”. „Areva” vadītāji bija tik ļoti saniknoti, ka maija sākumā vērsās starptautiskajā arbitrāžas tiesā ar pretenzijām pret saviem draugiem no brālīgas Vācijas. Nekas neliecina par to, ka Vācijas – Krievijas romāns varētu negaidīti tikt pārtraukts.
Neviens neklausīsies sūdzības
Ko tas nozīmē Eiropai? Arvien sakārtotāki ekonomiskie sakari ar Krieviju, kopīga atomelektrostaciju būvniecība, kopīga gāzes piegāde un sadalījums Eiropā, Krievijas enerģētisko tirgu pakāpeniska atvēršana Eiropas firmām un Eiropas tirgus atvēršana „Gazprom”. Politikā – bijušo padomju bloka valstu cerību izrauties no Kremļa orbītas ziedošana, kā arī Ukrainas un Gruzijas „galīga apglabāšana uz jaunās drošības sistēmas altāra”, par kuru rakstīja Joška Fišers. Un visbeidzot, Eiropas Savienības un Krievijas kopīga fronte vairākos pasaules karstajos punktos (Irāna, Afganistāna) un ANO Drošības Padomē.
„Eiropas Savienības un Krievijas darbību saliedētība nākotnē kļūs arvien vairāk izteikta (...) Eiropas interesēs ir atbalstīt Krieviju tās ceļā uz liberālas demokrātijas personīgās formas radīšanu. Pirmajam solim jābūt [ekonomiskai] atvērtībai, pateicoties kurai krievi varēs tuvāk iepazīties ar Eiropas sabiedrības un ekonomikas funkcionēšanas principiem, bet eiropieši – labāk saprast šodienas Krieviju” – pēdējā „Krievijas globālās politikas” numurā raksta Stefans Šeperss, Nīderlandes politologs, kas cieši saistīts ar ES institūcijām.
Tuvākajā laikā tiks intensificēta mūsdienu Krievijas tēla „mīkstināšanas” operācija. Prezidents Medvedevs jau ir nosūtījis vairākus signālus par atkusni, konkrētāk, sniedzot interviju opozīcijas laikrakstam „Novaja gazeta” un atbrīvojot no cietuma Svetlanu Bahminu, Mihaila Hodorkovska juristi. Tas viss tiek darīts ar vienu mērķi: dot ES līderiem ieganstu padziļināt draudzību ar Krieviju, kura „demokratizējas”.
Vācija un Francija, ļoti ticams, centīsies formalizēt šo stāvokli – „jaunas drošības sistēmas būvniecība” un NATO agonija kļūs par iemeslu saišu ar Ameriku saraušanai. Bet pēc brīvās tirdzniecības zonas starp Eiropu un Krieviju radīšanas (2020., bet varbūt 2030. gadā?), mēs jau dzīvosim diženās Eiropas – Krievijas federācijas jeb Eikrievijas, kurai jākļūst par „Chimerica” pretsvaru, priekšnojautās.
Kādēļ turēties pie nodeldētās idejas par Eiropas Savienību, ja vācieši nav absolūti ieinteresēti palīdzēt Igaunijai, bet francūži - atbalstīt Bulgāriju. Tā vietā var radīt pilnīgi jaunu esamību? Bez politiskā korektuma korsetes, bez nepieciešamības kaunēties par bezkaunīgu darījumu veikšanu ar režīmu, kas skumst pēc Padomju Savienības laikmeta.
Ja Amerikas sabiedrotie ir asiņainas diktatūras, tādas kā Saūda Arābija vai Ēģipte, kāpēc par Eiropas sabiedroto nevar kļūt Krievija? Bet kad Krievija jau būs Eiropas draugs, neviens neklausīsies lietuviešu vai poļu rusofobajās vaimanās. Draudzība ar Maskavu var tikt deklarēta tāpat, kā iepriekš tika deklarēta mīlestība pret Eiropas Savienību.
Vācieši un francūži atviegloti nopūtīsies, jo viņus neviens vairāk neapvainos personīgo interešu virzīšanā, radot zaudējumus Eiropas Savienības interesēm. Bizness ar Krieviju kļūs par „mūsu” biznesu, tāpat kā ziemeļu gāzes vada projekts kļuva par „Eiropas projektu”. Bet ja kāda valsts sāks šaubīties par šādas ģeopolitiskās idejas saprātīgumu, tad tā vienmēr var izstāties no Eiropas Savienības – šādu iespēju taču paredz Lisabonas līgums.
Savukārt tie, kuri paliks, kā balvu saņems lidojumu uz Marsu.
Vai mēs esam gatavi tādam scenārijam?
