E.Veidenbaums22

Eduarda Veidenbauma dzejoļi
Ja gribi tikt pie labas vietas, Tad klanies, lokies, rokas laizi! Gan citi sauc tās kauna lietas; Par to nekas, kad nāk tik maize. Pie bagātnieku lepniem galdiem Tu pazemīgi klātu lieni Un glaimošanas vārdiem saldiem, Cik vien tik vari, katru cieni. Bet, Dieva dēļ, ar zemākajiem Nekad lai kopā neredz tevi. Min kāju virsū vājiem, Jo prātīgs gādā tik par sevi. Tā drīz tu augstā vietā tiksi, Tev’slavēs, teiks par lielu garu; Tu līdzbiedrus zem kājām liksi, Un katris bīsies tavu varu.

* * Pēc goda, pēc varas, pēc mantas Bez atpūtas ļautiņi skrien, Tie dzenas, tie cīnās, tie pūlas, Ar rūpēm tie kapenēs lien. Gan lauri tiem kapenes puško, Gan varoņu dziesmās tos min, - Ne greznuma mana, ne dziesmas, Ko miroņu tumsība tin.

* * * Es domāju, ka pasaulē Nav prātīgs it nekas, Un mūsu dzīves nozīme Ir tīrās muļķības. Bez mērķa cilvēks blandās te, Par gudrām lietām spriedelē, Bet galā dumjš ir viss, Jo vēders – dievs visaugstākais, Un katris pats sev tuvākais, Tiklīdz kā izsalcis.

* * * Tu atmini cietējus brāļus, Kas verdzības pinekļos smok, Kam dzīviem kapu jau rok, - Tu atpestī cietējus brāļus!

* * * Visām lietām pienāk gals, Velti taisīt lielus plānus, Velti strādāt, nolīst lānus, Drīzi atskan nāves balss.

* * * Iedzer, brāli! Ātrām kājām Mūža dienas projām skrien, Nāve sauc uz tumšām mājām, Iedzer, kamēr kapā lien! Iedzer brāli! Laiki grūti, Dzīves ērkšķi nikni dur. Iedzer, mazāk sāpes jūti, Jaunu dzīvi alus bur. Iedzer, brāli! Nodzer prātu – Prāts tik bēdu kaudzes ceļ. Muļķis tikai domas krātu, Gudrais ellē viņas veļ.

* * * Mums, latviešiem, dzejnieku milzīgs bars, No tiesas tiem dodam šo vārdu, Jo viņu dzejās mīt burvīgs gars: Tās miegu mums dāvina gardu. Un tā tiešām katram ir pienākums Dot godu labdariem šādiem, Pēc darba kas atdusu sagādā mums: Arī Jūsmiņš ir skaitāms pie tādiem.

* * * Kam velti dārgo laiku tērē Un dzejām papīri tu smērē? Sen beidzies liras laikmets svēts, Pēc maizes tagad cilvēks brēc. Jo mūsu prozaiskās dienās Nav želabainām dzejām cienas: Ēst salkušam tās nevar dot, Un paēdis tās nesaprot. Tu raksti romānīšus vieglus Un saprātīgi zobojies, Lai plašai publikai ceļ smieklus – Tu redzēsi, kā tad tev ies: Būs slava liela, kaudzēm naudas, Un dzīvi baudīsi, cik jaudas.

* * * Ikkatrs tev godu dod, centīgais vīrs, Caur paša pūlēm tu ieguvies mantā. Gan līdzeklis katris nav bijis tev tīrs, Par to jau nekas, kad tik ģērbies tu samtā. Par tautas labdari katris tev’ kliegs, Kaut sirds tev ir akmens un auksta kā sniegs. Bet tā jau vienreiz ir pasaules mode Kas nebeigsies ātrāk kā zemes lode.

* * * Jauns gads jau ir atnācis, bet viss pa vecam Iet savu gaitu tālāk, kā jau gājis. Zem vergu sloga spaidīts, darba strādnieks Nes savu grūto jūgu. Dieva nams Stāv pilns ar lūdzējiem, kas mācītājam Uz vārda tic, kad pasauls mantu vietā Pēc nāves debeisi viņš sola. Tiesās Sēž bargi kungi, kas pēc bagātības Spriež katram taisnību. Kas turīgāks Par citiem ticis, tam bezkaunības Un varmācības gars aug augumā.

* * * Dažs visu mūžu nomocās Sev mantas kaudzēm raust; Tam mati raizēs sirmojas Un zagļi neļauj snaust. To mūžīgi kalpina rūpes un darbs, Un galā tak kapenēs grauž viņu tārps Cits svētai dzīvei nododas, Tik pātaro un lūdz, Ik svētdienas iet baznīcā Un grēkus dievam sūdz. Tam dzīvojot bailību sirds tikai jūt, Un galā tāpat viņš nomirst un trūd. Dažs dzīvē slavu iekāro, Uz to vien nesas prāts; Tam tīk, lai viņu apbrīno, Cits prieks tam nav nekāds. Ar liekuļa masku tam jādzīvo mūžs, Un nāve tak kauj to un kapenēs grūž.

* * * Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks, Kas varmākiem skādi dar, nosaukts tiek grēks, Par tiesnešiem cienīti blēži sēž Un “godīgi” ādu nost citiem plēš, Un cienīgtēvs, zaglis, teic sprediķus: “Tik pacieties, debesīs labāki būs!” Virs zemes nav laimes, tik zvēru pulks bļauj, Viens otram iz mutes tie kumosu rauj, Un priecīgs ikkatris, kad vēders tam pilns, Kad bērni ir veseli, dzīvoklis silts. Un glaimojot salkušie rakstnieki sauc: “Cik praktiska tauta, tai cerību daudz!” Jā, cerību gan. Bet nosirmos laiks, Vēl redzams būs strādnieku moku pilns vaigs, Vēl liekēži slinkos un godīgi krāps, Vēl ļaudis pēc debesu valstības slāps, Zem kājām varmākas taisnību mīs, Par kaujamiem lopiem vēl cilvēkus dzīs, Un muļķīgas dzejas vēl dzejnieki kals Un vaimanās paši, kad salks tie un sals.

* * * Tumsa un migla Pasauli sedz, Mūžīgas rūpes Dzīve tik redz. Velti ir strādāt, Veltīgs ir darbs, Galā tak zemē Grauž tevi tārps. Laimības sapņi – Blēņas un nieks; Nava virs zemes Sagaidāms prieks. Ciešanas, sāpes Sirds tikai jūt, Nolādēts liktens Cilvēkam būt!

* * * Daudz godīgu cilvēku pasaulē dzīvo, Tie strādā kā skudras un rūpīgi krāj; Tie nolād alu, tie nolād sīvo Un strādā, un krāj, līdz smiltis tos klāj. Daudz prātīgu cilvēku pasaulē dzīvo, Tie manīgi citu pūliņus slauc; Ar manšetēm baltām un apkakli stīvo Tie pasaules drūzmā kā valdnieki brauc. Bet ticīgo muļķu visvairāk ir radīts, Tie galviņas nodur un dieviņam tic. Tāds rokas laiza, kad sists tiek un badīts, Un dieviņam pateic, kad piekrāpj to cits. Un “ārprātīgo” ir ceturtā suga, Diemžēl, ka viņu ir visai nedaudz, - Pie sirds kam ķeras šī bēdu luga, Kas muļķus pie gaismas, pie brīvības sauc.

* * * Mosties, mosties reiz, svabadais gars, Celies un salauzi kalpības spaidus, Atpestī cietējus, klusini vaidus – Mosties reiz, brīvībais cēlajais gars! Tumšos varmākas zemē triec, Svētos liekuļus garīdzniekus, Kuri melš krāpdami debesu niekus, Ticības māņus pie malas liec. Zemē kungus, kas lepnībā sēž, Šķērdībā putina miljonu sviedrus! Zemē kundzības draugus un biedrus, Kas savus brāļus spaida un plēš!

* * * Dievs ir laipnīgs: mācītājus Devis līdz ar kungiem tev. Sen bez tiem tev’ellē rāvis Būtu velns par kalpu sev.

* * * Ar šīszemes vareniem kopā tu varēji būt Un valdīt, un kārumus baudīt, un līgsmot ik dienas, Bet cilvēku bēdas un trūkumus sirds tevim jūt, Un tumsības slogus, un nastas ikvienas. Un, tēvijas neatzīts, svešumā dodies tu tāļi Un sludini taisnību, māci, ka cilvēki brāļi, Ka pasaules mantas mums nespēj mierināt prāta, Ja ticības trūkst un mīlestīb’ nav sirdī krāta. Tu priekus tiem nesi, kas tumsībā, grūtībā smaka, Tu vārguļu sagrauztām sirdīm bij’ dzīvības aka, Tu cilvēci sildīji garīgās verdzības salnā, Un cilvēce atmaksu deva tev – Golgatas kalnā.

* * * Rau, svētku eglīte tik koši, Tik mīlīgi, tik gaiši spīd, Un debešķīgs prieks un spožums Ikviena sirdī lejup slīd. Cik laimes pilni bērnu vaigi! Cik līgsmi viņi raugās, smej! Un neskaitāmi eņģļu pulki Tiem līdz iekš debess dzied un dej. “Mums šodien pestītājs ir dzimis, Viņš visus žēlos, pacietīs, Un ņems pie sevis laimes mājās, Kad beigsies zemes mūžs mums īss.”

* * * Gods dievam augstībā, Skan eņģļu biedrībā, Kad kūtī Betlēmē Dzimst glābējs pasaulē. Nu cilvēcei nobeidzies tumsības laiks, Tai pestītājs radījies, kalpības draugs, Viņš pārvarēs ļauno, kas peklē reiz kauks, Un cilvēcei tuvosies dievības vaigs.


un šo dzejoli es dievinu visvairāk :)

Domāju es domas dziļas,
Kādēļ laime mani nīd;
Viss, ko daru, viss man viļas,
Visās vietās kājas slīd.

Citam nav nekāda darba,
Nauda kā no gaisa birst.
Man ir dzīve sūra, skarba,
Jābadojas, kamēr mirst.

Nav pie dvēseles ne graša,
Prasi kādam - kas tev dos?
Labāk vienreiz nāve aša
Nekā dzīve nabagos!

Ezers lejā spīd netāļi:
Iekšā tur - būs raizēm gals!
Nu ardievu, bēdu brāļi,
Neskanēs vairs mana balss.

Ceļš vēl garām ved gar krogu,
Iekšā danco, dzied un smej,
Un caur apgaismoto logu
Redzu, alu glāzēs lej.

Vai tad es jau tīri bešā?
Roka ātri svārkos ķer -
Desmit kapeikas vēl ķešā,
Tās priekš nāves jānodzer!

Steidzos iekšā, vienu glāzi
Iesviežu, vēl vienu, vēl…
Un ar katru alus lāsi
Paliek dzīvības man žēl.

Atliks miršanu uz rītu,
Šodien vēlu staigāt turp.
Krodzniek, dosi vēl uz krītu?
- Došu. - Duci alu šurp!

Otrreiz bija tāda liga:
Skaistule man solījās,
Mūžam būšot uzticīga -
Dumjš, kas sievām paļaujas!

Drīz iz pilsētas švīts nāca
Glumi apģērbts, uzķemmēts,
Lakstoties ap viņu sāca,
Dāvā rotas - viss tam lēts.

Domāju, tā neatļausies,
Sirdi viņam neatdos,
Bet it nejauši reiz - klausies -
Baznīcā jau uzsauc tos.

Asinis man dusmās vārās,
Un, kaut sirdi sāpes spiež,
Bet pēc atriebšanas kāras
Dūres naža spalu griež.

Viņam jāmirst! Steigšus gāju,
Te man uzsauc draugs: kur nu?
Iesviedīsim ceļa kāju,
Nāc man līdz uz kabaku!

Sviedām, sviedām… rīts jau ausa -
Aizmirsts viss, kas rūpes dar,
Kājas, galva knapi klausa,
Zudušas bij dusmas ar.

Tādēļ tagad katru reizi
Iedzeru, kad slikts ir prāts.
Un, ja kājas iet ar greizi,
Tas jau nava grēks nekāds.