Tātad sveiki, es zinu ka daudziem tracina, tas ko vēlos teikt, bet nu šis tiešām ir mans pirmais raksts 
tāpēc esat lūdzu okbjektīvi
nesen izdomāju vienu dzejoli nodomāju to kkur piefiksēt un izdomāju arī šeit ielikt, publiskai ievērtēšanai, tad nu izbaudiet un ceru ka patiks
Tad nu vēlējos patiekt kā ir patiešām,
Mīlēt ar sasietām iekšām.
Tas ir tā ka tu nekad nevari būt brīvs,
Un dzīvot vnk kā cilvēks dzīvs
Tu nevari brīvi izteikties,
Un kādai īpašai visā atzīties.
Jo vienmēr kautkas traucē,
Un sirds vislaik morāli saudzē.
Nākas turēt to visu sevī
visu skaisto ko atradu tevī.
Tam nav ne vārda, ne gala
Tas ir tik liels kā zemes mala.
Un tai pašā laikā viņa nav
Tāpat kā zemes malas nav.
Tāpat arī mīlestības,
Vienmēr pēdas nesadzītas.
Tai pašā laikā to jūt ar sirdi,
‘’Eu tu mani dzirdi? ‘’
Es tik vēlos mīļuma,
Iznākot no tumsas dziļuma.
Tač kur man to atrast?
Un īsto sūtību saprast.
Es to neesmu sapratis
Jo Tevi vēl neesmu atradis
Bet varbūt tomēr kādreiz,
Mēs varam būt kopā dažreiz...
Ja patīk, tad man ir arī nedaudz vēl citi tāda stila un veida dzejoļi, paša domāti
