- Tu katru dienu pavadīsi pļavā, dosi pienu, barosi savus telēnus un fermera
ģimeni. Par to es tev dāvinu dzīvi sešdesmit gadu garumā.
Govs neapmierināti iebilda:
- Kāpēc man vajadzīgs tik ilgs mūžs? Man pietiek ar divdesmit gadiem, tāpēc
pārējos gadus vari atstāt sev.
Dievs piekrita. Otrajā dienā viņš radīja suni un teica:
- Tu katru dienu sēdēsi pie mājas vārtiem un riesi uz katru, kas paies
garām. Par to es tev dāvinu dzīvi divdesmit gadu garumā.
Suns pavisam noskuma un teica:
- Tas riešanai būtu tā kā par daudz! Man pietiks ar desmit gadiem, bet
pārējos vari paturēt.
Dievs atkal piekrita. Trešajā dienā viņš radīja cilvēku un viņam teica:
- Ēd, dzer, izklaidējies un baudi dzīvi, kurai es tev dāvinu divdesmit gadu.
Cilvēkam mūža garums nepatika:
- Ko?! Tikai divdesmit gadu?! Klausies, Dievs, es ņemšu savus divdesmit
gadus, tad vēl tos četrdesmit gadus, ko atdeva govs, kā arī tos desmit, no
kuriem atteicās suns. Septiņdesmit gadu būs man pietiekams laiks.
Dievs teica:
- Lai notiek, kā tu vēlies.
Un tāpēc tā notiek, ka pirmos divdesmit dzīves gadus mēs guļam, ēdam,
izklaidējamies; nākošos četrdesmit gadus pūlamies vaiga sviedros, lai
pabarotu savu ģimeni, bet pēdējos desmit - sēžam pie loga un aprejam katru,
kas paiet garām.