04.10.2008. 22:10 Pēdējie sasniegumi ģenētikā ļauj uzskatīt, ka cilvēku terapeitiskā klonēšana, kas tika uzskatīta par nākotnes medicīniskā brīnumlīdzekļa – cilmes šūnu, ieguves galveno veidu, var izrādīties lieka. Vienlaikus cilvēces sapnis par saviem dubultniekiem ir pienācis tik tuvu, ka to apturēt šķiet gandrīz neiespējami, lai gan klonu parādīšanās radīs virkni ētisku un juridisku problēmu. Jēdzienu „cilmes šūnas” vēl 1908. gadā ieviesa krievu hematologs Aleksandrs Maksimovs, kurš teorētiskā līmenī pieņēma, ka cilvēka organismā jāatrodas šūnām, kas spēj pārtapt neironos vai asinīs. Tomēr praktisks apstiprinājums šim pieņēmumam tika gūts tikai 1976. gadā, kad nu jau PSRS profesori Josifs Čertkovs un Aleksandrs Fridenšteins atklāja kaulu smadzeņu cilmes šūnu fundamentālās īpašības. Zinātnieki secināja, ka, pārstādot kaulu smadzenes, iespējams glābt dzīvniekus, kas saņēmuši nāvējošas radiācijas devas. (Pētījumi, protams, tika veikti militārā resora vajadzībām.) Atbilstoši jaunākajām definīcijām, cilvēka audu cilmes šūnas (autologās cilmes šūnas) ir pamats orgānu homeostāzei un pašatjaunošanas procesam. Šīm šūnām piemīt spēja pašatjaunoties orgāna dzīves garumā un tajā pašā laikā veidot dažādas augsti diferencētas meitasšūnu populācijas, kuras nodrošina orgāna homeostāzi un funcionalitāti. Lai arī atsevišķi mediķi joprojām apšauba cilmes šūnu izmantošanas efektivitāti, tomēr tas šobrīd ir ļoti populārs vārdu savienojums, jo piesaista lielu uzmanību sakarā ar iespējām, ko sniegtu cilmes šūnu pielietojums biomedicīnā, kas tiek saistīts ar to spēju “aizvietot” tās organisma šūnas, kuras ir gājušas bojā dabiskās novecošanas vai patoloģisku procesu rezultātā. Cilmes šūnu unikalitāte slēpjas spējā atjaunot šķietami neatgriezeniski zaudētās organisma funkcijas, „ārstēt” no nāvējošām slimībām un, iespējams, ievērojami pagarināt cilvēka mūžu, jo tās var attīstīties jebkurā no 220 šūnu veidiem, kas atrodamas cilvēku organismā. Jebkurai citai šūnai organismā ir noteikts dalīšanās reižu skaits un dzīves ilgums, savukārt cilmes šūna daloties ik reizi izveido precīzu savu kopiju. Ja cilmes šūnas varētu atrasties ārpus organisma, kuram tāpat ir noteikts dzīves ilgums, tad tās būtu faktiski nemirstīgas. Diemžēl cilvēka novecošanu nespēj novērst arī cilmes šūnas – teorētiski ir iespējams izaudzēt jaunus audus katram orgānam, bet ne atjaunot novecojošu ķermeni. Kas ir cilmes šūnas? Cilmes šūnas dalās trīs grupās. Vispirms ir pieaugušās cilmes šūnas, ar kurām strādā klīnikas, tai skaitā arī Latvijā. Ir zināms, kādas slimības ar tām var ārstēt, ir pierādīti pētījumi. Pašlaik ar tām ārstē asinsrades slimības, jeb asins vēzi. Šīs šūnas parasti tiek ņemtas no kaulu smadzenēm. Otra lielā grupa ir embrionālās cilmes šūnas, kas vēl nav specializējušās. Tas nozīmē, ka no tām var izaudzēt gandrīz jebkuru cilvēka orgāna audu – sirds, muskuļu, nervu, kaulu. Pirmoreiz embrionālās cilmes šūnas no četras dienas veca cilvēka embrija 1998. gadā izdevās iegūt ASV zinātniekiem Dž. Tomsonam un Dž. Gerhartam, un viņu veikums tika atzīts par trešo nozīmīgāko notikumu bioloģijā XX gadsimtā – pēc DNS dubultspirāles atklāšanas un cilvēka genoma atšifrēšanas. Embrionālās cilmes šūnas tiek iegūtas no 4–5 dienas veciem embrijiem. To sāka darīt, kad pēc ārpusdzemdes apaugļošanas palika pāri liekie embriji, kurus nebija domāts implantēt atpakaļ dzemdē. Šo materiālu ziedoja zinātnei, un tika izveidotas pirmās šūnu līnijas. (Šādā vecumā embrijs sastāv tikai no dažām šūnām. Paņemot cilmes šūnu, ievietojot to barotnē un pievienojot nepieciešamās vielas, tās attīstība tiek novirzīta noteiktā virzienā. Pagaidām gan tā nav praktiskā medicīna, jo visi eksperimenti notiek laboratorijās, un līdz to izmantošanai medicīnā ir ļoti tālu.) No pētījumiem ar šīm šūnām mediķi gaida ļoti daudz. Ar tām cer izārstēt paralīzes, Alcheimera slimību, multiplo sklerozi, infarktus, utt. Jāpiebilst, ka arī pieaugušā cilvēkā ir orgāni, kuros lielākā vai mazākā daudzumā ir atrodamas cilmes šūnas, tikai no tām varēs izaudzēt to pašu audu, no kura tā ir ņemta. Ir vēl viena veida pieaugušās cilmes šūnas – nabas saites cilmes šūnas, ko paņem bērna dzimšanas brīdī. (Šīs šobrīd ļoti populārās parādības aizsākumi meklējami 1992. gadā, kad ASV Arizonas universitātes profesors Deivids Hariss „katram gadījumam” iesaldēja sava jaundzimušā dēla nabas saites cilmes šūnas, liekot pamatus cilmes šūnu datu bankām. Profesors šādu lēmumu pieņēma tādēļ, ka 1988. gadā Francijā ar anēmiju slimam puisēnam sekmīgi tika transplantētas cilmes šūnas no viņa jaundzimušās māsas nabas saites asinīm.) Šobrīd pasaulē izveidojies vairāk par 100 cilmes šūnu datu banku, kas piedāvā uzglabāt jaundzimušo bērnu nabas saites cilmes šūnas. Pakalpojums gan nav no lētākajiem – 20 gadu uzglabāšana ASV, piemēram, maksā 1000 dolāru, taču šūnas var glabāties neierobežotu laiku. Sasaldētas šūnas glabā līdz laikam, kad var rasties vajadzība tās izmantot ārstēšanā. Pašlaik nabas saites cilmes šūnas tiek izmantotas onkoloģisko asins slimību ārstēšanai bērniem. Šīs pašas šūnas var izmantot arī brāļi un māsas. Tikai solis līdz cilvēkam Cilmes šūnām un to izmantošanai medicīnā ir vistiešākā saikne ar cilvēka klonēšanu. Šī procesa sākumstadijā rodas embriji, no kuriem arī tiek iegūtas medicīnā izmantojas cilmes šūnas. Tā ir tā dēvētā tā dēvētā terapeitiskā klonēšana, kuras ietvaros varētu tikt „izgatavotas” medicīniskiem nolūkiem lietojamas cilvēka iekšējo orgānu kopijas. Tomēr cilvēka klonēšana pagaidām ir tikai teorētiska iespējamība – līdz šim pasaulē tikušas klonētas aitas – pirmais klonētais dzīvnieks bija aita Dollija, kuru klonēja Skotijā 1997. gadā, peles, cūkas, govis, suņi, vilki un kaķi. (2004. gadā Kalifornijas kompānija Genetic Savings and Clone paziņoja, ka ir sākusi piedāvāt kaķu klonēšanas pakalpojumus. Klonēt savus mīluļus - mājdzīvniekus tiek piedāvāts visiem, kas vēlas. Cena par nosacītu mīluļa mūžību gan arī ir atbilstoša – 50 000 ASV dolāru.) Pirmoreiz par veiksmīgu cilvēka embrija klonēšanu 2001. gadā paziņoja ASV kompānija Advanced Cell Technology. Tomēr embrijs pastāvēja tikai dažas dienas. Drīz pēc 2002. – 2003. gados reliģiskās sektas raelīnu pārstāvji vairākkārt apgalvoja, ka viņi savās laboratorijās klonējuši cilvēku, kuram drīzumā jānāk pasaulē, taču pierādījumus saviem apgalvojumiem raelīni nesniedza. Savukārt 2004. gadā par veiksmīgu pilnvērtīga cilvēka embrija klonēšanu (no kura iespējams radīt cilmes šūnas) paziņoja Dienvidkorejas zinātnieki, taču visi viņu pētījumi tika anulēti (atzīti par nenotikušiem) 2006. gadā, kad atklājās, ka zinātnieku grupas vadītājs Vu Suk Hongs falsificējis pētījumu rezultātus, vienlaikus piesavinoties tiem atvēlētos līdzekļus. Visbeidzot pagājušā gada novembra sākumā zinātnes pasauli satricināja ziņa, ka ASV Oregonas Primātu pētniecības institūta zinātniekiem krievu izcelsmes speciālista Šuhrata Mitalipova vadībā izdevies sekmīgi klonēt vairākus desmitus rēzus makaka pērtiķa embriju. Visi šo embriju „ciltstēvs” ir viens pērtiķis, embriji ir dzīvotspējīgi un no tiem iespējams iegūt cilmes šūnas, kas nozīmē – tos var izmantot orgānu audzēšanai. Speciālisti šo notikumu pasteidzās nodēvēt par milzu izrāvienu zinātnē, jo līdz šim primātu klonēšana tika uzskatīta par pārāk sarežģītu un pēc tāda paša principa, kā Oregonā tika klonēts rēzus makaks, iespējama arī cilvēka klonēšana. Citas iespējas Tomēr pastāv arī citi risinājumi. Tā Spānijas ķirurgi veikuši mūsdienām salīdzinoši vienkāršu operāciju. Kādam 67 gadus vecam pacientam cilmes šūnas injicēšanai sirdī tika ņemtas nevis no kaulu smadzenēm, bet gan taukaudiem. Spāņu mediķi nešaubījās, ka taukaudi (bet tādi ir jebkuram cilvēkam) ir tāda pati cilmes šūnu krātuve, kā nabas saites vai kaulu smadzenes. Ja spāņu mediķu pieņēmumi izrādīsies patiesi, atkritīs kā nepieciešamība pēc sarežģītām operācijām cilmes šūnu iegūšanai, tā vajadzība veidot šūnu bankas – izrādīsies, ka savu universālo remonta materiālu ikviens ikdienā nēsā sev līdzi un tas iegūstams ļoti vienkārši. Pagaidām gan par šīs operācijas rezultātiem nekādas ziņas presē nav atrodamas. Tieši tāpat jau ilgāku laiku pastāvēja viedoklis, ka pēc īpašībām ar embrionālajām cilmes šūnām analogu šūnu iegūšanai nav nepieciešama klonēšana, jo tās iespējams iegūt arī citā ceļā. Arī šis pieņēmums ir gandrīz apstiprinājies, jo divas zinātnieku grupas ASV un Japānā neatkarīgi viena no otras paziņoja, ka veiksmīgi ieguvuši cilmes šūnas no cilvēku ādas šūnām. Iegūtājām šūnām ir visas tās pašas īpašības kā embrionālajām cilmes šūnām un pēc pilnveidošanas jaunā tehnoloģija varētu nodrošināt neierobežotu pieeju cilmes šūnām ar konkrētu pacientu ģenētisko kodu, lai varētu aizvietot bojātos audus un orgānus. Teorētiski to pašu var nodrošināt arī cilvēku terapeitiskā klonēšana, taču šobrīd vairāk nekā piecdesmit valstīs ir pieņemti likumi, kas to aizliedz, un valda uzskats, ka šādu nostāju atbalsta arī sabiedrības vairākums. (Piemēram, ASV pieeja cilmes šūnām, arī zinātniskiem mērķiem, ir ierobežota ētisku apsvērumu dēļ par cilvēku embriju izmantošanu un embriju klonēšanu. Ir aizliegts veidot jaunas embriju šūnu līnijas, atļauts strādāt tikai ar vecajām, iepriekš izveidotajām līnijām. Šī iemesla dēļ daudzi zinātnieki no ASV ir pārcēlušies uz Japānu un Singapūru, kur likumdošana šādus pētījumus neierobežo.) Turklāt pastāv teorētiska iespēja, ka pacientu ķermenis var noraidīt no embrijiem iegūtas cilmes šūnas, līdzīgi kā transplantētus orgānus. Cilvēka klonēšana – neizbēgama? Faktiski pēdējie sasniegumi ir noveduši pie tā, ka palicis tikai solis līdz cilvēku klonēšanai, kā arī tikai solis līdz brīdim, kamēr varēs sākties cilmes šūnu izmantošana medicīnā, iztiekot bez klonēšanas. Abu soļu speršana gan prasīs vēl vairākus gadus, taču cilvēku klonēšanas problēmas aktualitāte nav apstrīdam, un to atzinis arī Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) Universitātes Jaunāko pētījumu institūts, kas publicējis ziņojumu ar nosaukumu Cilvēka klonēšana – neizbēgama? Ziņojumā pausts viedoklis, ka starptautiskajai sabiedrībai jāpārorientējas no cilvēku klonēšanas aizlieguma uz klonēto cilvēku tiesību aizsardzību. Šāda tendence iezīmējās jau 2005. gadā, kad tika pieņemta ANO Deklarācija Cilvēka Klonēšanas jautājumā (centieni pieņemt universālu konvenciju bija nesekmīgi). To atbalstīja tikai 85 valstis, kamēr pret Deklarāciju bija 34 valstu pārstāvji, bet vēl 37 atturējās. Cilvēka embriju (daudzi no kuriem nešaubīgi ies bojā klonēšanas procesa laikā) medīciniskas izmantošanas varbūtība izraisīja gan reliģisko organizāciju iebildumus, gan radīja bažas, ka pēc tehnoloģijas pilnveidošanas un izplatības, tā varētu tikt izmantota arī nelegālai cilvēku klonēšanai. Parādā gan nepalika arī klonēšanas aizlieguma pretinieki, kas uzsvēra, ka deklarācijas pieņemšanas gadījumā var vispār tikt pārtraukti pētījumi šajā jomā, kas neizbēgami būs milzu zaudējums zinātnei. (Piemēram, jauns virziens, ko attīsta ASV, ir ļaundabīgo audzēju cilmes šūnu pētniecība. Ir atklāts, ka vēzim ir savas cilmes šūnas, kuras iznīcinot var iznīcināt arī pašu vēzi. Līdz šim iznīcināja tieši vēža audus, bet cilmes šūnas tos atkal producēja no jauna. Aizliegums attiektos arī uz šo jomu.) Nav šaubu, ka cilvēce agri vai vēlu nonāks līdz cilvēku klonēšanai, neraugoties uz aizliegumiem vai ierobežojumiem, bet tas radīs virkni problēmu. Šaubas izraisa tādi momenti kā augstais neveiksmīgo klonēšanu procents, kamdēļ lielā daļā sabiedrības pastāv bažas, ka neveiksmīgu klonēšanu rezultātā var rasties nepilnvērtīgi cilvēki. (Pēdējais arguments gan neiztur zinātnisko kritiku, jo klonēšanas rezultātā gēni tiek kopēti, ja iespējams tā teikt, un gadījumā, ja kopēšana nenorit pilnā apjomā, nav iespējama jauna dzīvība.) Pastāv arī aizdomas, ka liela daļa sabiedrības uz kloniem varētu reaģēt neadekvāti. Tāpat nav domāts par tādiem juridiskiem (šajā gadījumā) jēdzieniem kā tēvs un māte, mantojuma tiesības, laulības institūts, utt. Vēl viens savdabīgs moments – klonētajiem būs tie paši pirkstu nospiedumi, kas oriģinālam, bet tas teorētiski var novest pie situācijas, kad visa mūsdienu kriminālistika, kura balstās uz pirkstu nospiedumiem, DNS analīzi, utt., var izrādīties nespējīga reaģēt uz jauno situāciju. Uz jautājumu, kā rīkoties, atbildes pagaidām nav.
Cilvēka klonēšana - starp medicīnu un neizbēgamību5
16
0
Daudz lasāma!
04.10.2008. 22:10 Pēdējie sasniegumi ģenētikā ļauj uzskatīt, ka cilvēku terapeitiskā klonēšana, kas tika uzskatīta par nākotnes medicīniskā brīnumlīdzekļa – cilmes šūnu, ieguves galveno veidu, var izrādīties lieka. Vienlaikus cilvēces sapnis par saviem dubultniekiem ir pienācis tik tuvu, ka to apturēt šķiet gandrīz neiespējami, lai gan klonu parādīšanās radīs virkni ētisku un juridisku problēmu. Jēdzienu „cilmes šūnas” vēl 1908. gadā ieviesa krievu hematologs Aleksandrs Maksimovs, kurš teorētiskā līmenī pieņēma, ka cilvēka organismā jāatrodas šūnām, kas spēj pārtapt neironos vai asinīs. Tomēr praktisks apstiprinājums šim pieņēmumam tika gūts tikai 1976. gadā, kad nu jau PSRS profesori Josifs Čertkovs un Aleksandrs Fridenšteins atklāja kaulu smadzeņu cilmes šūnu fundamentālās īpašības. Zinātnieki secināja, ka, pārstādot kaulu smadzenes, iespējams glābt dzīvniekus, kas saņēmuši nāvējošas radiācijas devas. (Pētījumi, protams, tika veikti militārā resora vajadzībām.) Atbilstoši jaunākajām definīcijām, cilvēka audu cilmes šūnas (autologās cilmes šūnas) ir pamats orgānu homeostāzei un pašatjaunošanas procesam. Šīm šūnām piemīt spēja pašatjaunoties orgāna dzīves garumā un tajā pašā laikā veidot dažādas augsti diferencētas meitasšūnu populācijas, kuras nodrošina orgāna homeostāzi un funcionalitāti. Lai arī atsevišķi mediķi joprojām apšauba cilmes šūnu izmantošanas efektivitāti, tomēr tas šobrīd ir ļoti populārs vārdu savienojums, jo piesaista lielu uzmanību sakarā ar iespējām, ko sniegtu cilmes šūnu pielietojums biomedicīnā, kas tiek saistīts ar to spēju “aizvietot” tās organisma šūnas, kuras ir gājušas bojā dabiskās novecošanas vai patoloģisku procesu rezultātā. Cilmes šūnu unikalitāte slēpjas spējā atjaunot šķietami neatgriezeniski zaudētās organisma funkcijas, „ārstēt” no nāvējošām slimībām un, iespējams, ievērojami pagarināt cilvēka mūžu, jo tās var attīstīties jebkurā no 220 šūnu veidiem, kas atrodamas cilvēku organismā. Jebkurai citai šūnai organismā ir noteikts dalīšanās reižu skaits un dzīves ilgums, savukārt cilmes šūna daloties ik reizi izveido precīzu savu kopiju. Ja cilmes šūnas varētu atrasties ārpus organisma, kuram tāpat ir noteikts dzīves ilgums, tad tās būtu faktiski nemirstīgas. Diemžēl cilvēka novecošanu nespēj novērst arī cilmes šūnas – teorētiski ir iespējams izaudzēt jaunus audus katram orgānam, bet ne atjaunot novecojošu ķermeni. Kas ir cilmes šūnas? Cilmes šūnas dalās trīs grupās. Vispirms ir pieaugušās cilmes šūnas, ar kurām strādā klīnikas, tai skaitā arī Latvijā. Ir zināms, kādas slimības ar tām var ārstēt, ir pierādīti pētījumi. Pašlaik ar tām ārstē asinsrades slimības, jeb asins vēzi. Šīs šūnas parasti tiek ņemtas no kaulu smadzenēm. Otra lielā grupa ir embrionālās cilmes šūnas, kas vēl nav specializējušās. Tas nozīmē, ka no tām var izaudzēt gandrīz jebkuru cilvēka orgāna audu – sirds, muskuļu, nervu, kaulu. Pirmoreiz embrionālās cilmes šūnas no četras dienas veca cilvēka embrija 1998. gadā izdevās iegūt ASV zinātniekiem Dž. Tomsonam un Dž. Gerhartam, un viņu veikums tika atzīts par trešo nozīmīgāko notikumu bioloģijā XX gadsimtā – pēc DNS dubultspirāles atklāšanas un cilvēka genoma atšifrēšanas. Embrionālās cilmes šūnas tiek iegūtas no 4–5 dienas veciem embrijiem. To sāka darīt, kad pēc ārpusdzemdes apaugļošanas palika pāri liekie embriji, kurus nebija domāts implantēt atpakaļ dzemdē. Šo materiālu ziedoja zinātnei, un tika izveidotas pirmās šūnu līnijas. (Šādā vecumā embrijs sastāv tikai no dažām šūnām. Paņemot cilmes šūnu, ievietojot to barotnē un pievienojot nepieciešamās vielas, tās attīstība tiek novirzīta noteiktā virzienā. Pagaidām gan tā nav praktiskā medicīna, jo visi eksperimenti notiek laboratorijās, un līdz to izmantošanai medicīnā ir ļoti tālu.) No pētījumiem ar šīm šūnām mediķi gaida ļoti daudz. Ar tām cer izārstēt paralīzes, Alcheimera slimību, multiplo sklerozi, infarktus, utt. Jāpiebilst, ka arī pieaugušā cilvēkā ir orgāni, kuros lielākā vai mazākā daudzumā ir atrodamas cilmes šūnas, tikai no tām varēs izaudzēt to pašu audu, no kura tā ir ņemta. Ir vēl viena veida pieaugušās cilmes šūnas – nabas saites cilmes šūnas, ko paņem bērna dzimšanas brīdī. (Šīs šobrīd ļoti populārās parādības aizsākumi meklējami 1992. gadā, kad ASV Arizonas universitātes profesors Deivids Hariss „katram gadījumam” iesaldēja sava jaundzimušā dēla nabas saites cilmes šūnas, liekot pamatus cilmes šūnu datu bankām. Profesors šādu lēmumu pieņēma tādēļ, ka 1988. gadā Francijā ar anēmiju slimam puisēnam sekmīgi tika transplantētas cilmes šūnas no viņa jaundzimušās māsas nabas saites asinīm.) Šobrīd pasaulē izveidojies vairāk par 100 cilmes šūnu datu banku, kas piedāvā uzglabāt jaundzimušo bērnu nabas saites cilmes šūnas. Pakalpojums gan nav no lētākajiem – 20 gadu uzglabāšana ASV, piemēram, maksā 1000 dolāru, taču šūnas var glabāties neierobežotu laiku. Sasaldētas šūnas glabā līdz laikam, kad var rasties vajadzība tās izmantot ārstēšanā. Pašlaik nabas saites cilmes šūnas tiek izmantotas onkoloģisko asins slimību ārstēšanai bērniem. Šīs pašas šūnas var izmantot arī brāļi un māsas. Tikai solis līdz cilvēkam Cilmes šūnām un to izmantošanai medicīnā ir vistiešākā saikne ar cilvēka klonēšanu. Šī procesa sākumstadijā rodas embriji, no kuriem arī tiek iegūtas medicīnā izmantojas cilmes šūnas. Tā ir tā dēvētā tā dēvētā terapeitiskā klonēšana, kuras ietvaros varētu tikt „izgatavotas” medicīniskiem nolūkiem lietojamas cilvēka iekšējo orgānu kopijas. Tomēr cilvēka klonēšana pagaidām ir tikai teorētiska iespējamība – līdz šim pasaulē tikušas klonētas aitas – pirmais klonētais dzīvnieks bija aita Dollija, kuru klonēja Skotijā 1997. gadā, peles, cūkas, govis, suņi, vilki un kaķi. (2004. gadā Kalifornijas kompānija Genetic Savings and Clone paziņoja, ka ir sākusi piedāvāt kaķu klonēšanas pakalpojumus. Klonēt savus mīluļus - mājdzīvniekus tiek piedāvāts visiem, kas vēlas. Cena par nosacītu mīluļa mūžību gan arī ir atbilstoša – 50 000 ASV dolāru.) Pirmoreiz par veiksmīgu cilvēka embrija klonēšanu 2001. gadā paziņoja ASV kompānija Advanced Cell Technology. Tomēr embrijs pastāvēja tikai dažas dienas. Drīz pēc 2002. – 2003. gados reliģiskās sektas raelīnu pārstāvji vairākkārt apgalvoja, ka viņi savās laboratorijās klonējuši cilvēku, kuram drīzumā jānāk pasaulē, taču pierādījumus saviem apgalvojumiem raelīni nesniedza. Savukārt 2004. gadā par veiksmīgu pilnvērtīga cilvēka embrija klonēšanu (no kura iespējams radīt cilmes šūnas) paziņoja Dienvidkorejas zinātnieki, taču visi viņu pētījumi tika anulēti (atzīti par nenotikušiem) 2006. gadā, kad atklājās, ka zinātnieku grupas vadītājs Vu Suk Hongs falsificējis pētījumu rezultātus, vienlaikus piesavinoties tiem atvēlētos līdzekļus. Visbeidzot pagājušā gada novembra sākumā zinātnes pasauli satricināja ziņa, ka ASV Oregonas Primātu pētniecības institūta zinātniekiem krievu izcelsmes speciālista Šuhrata Mitalipova vadībā izdevies sekmīgi klonēt vairākus desmitus rēzus makaka pērtiķa embriju. Visi šo embriju „ciltstēvs” ir viens pērtiķis, embriji ir dzīvotspējīgi un no tiem iespējams iegūt cilmes šūnas, kas nozīmē – tos var izmantot orgānu audzēšanai. Speciālisti šo notikumu pasteidzās nodēvēt par milzu izrāvienu zinātnē, jo līdz šim primātu klonēšana tika uzskatīta par pārāk sarežģītu un pēc tāda paša principa, kā Oregonā tika klonēts rēzus makaks, iespējama arī cilvēka klonēšana. Citas iespējas Tomēr pastāv arī citi risinājumi. Tā Spānijas ķirurgi veikuši mūsdienām salīdzinoši vienkāršu operāciju. Kādam 67 gadus vecam pacientam cilmes šūnas injicēšanai sirdī tika ņemtas nevis no kaulu smadzenēm, bet gan taukaudiem. Spāņu mediķi nešaubījās, ka taukaudi (bet tādi ir jebkuram cilvēkam) ir tāda pati cilmes šūnu krātuve, kā nabas saites vai kaulu smadzenes. Ja spāņu mediķu pieņēmumi izrādīsies patiesi, atkritīs kā nepieciešamība pēc sarežģītām operācijām cilmes šūnu iegūšanai, tā vajadzība veidot šūnu bankas – izrādīsies, ka savu universālo remonta materiālu ikviens ikdienā nēsā sev līdzi un tas iegūstams ļoti vienkārši. Pagaidām gan par šīs operācijas rezultātiem nekādas ziņas presē nav atrodamas. Tieši tāpat jau ilgāku laiku pastāvēja viedoklis, ka pēc īpašībām ar embrionālajām cilmes šūnām analogu šūnu iegūšanai nav nepieciešama klonēšana, jo tās iespējams iegūt arī citā ceļā. Arī šis pieņēmums ir gandrīz apstiprinājies, jo divas zinātnieku grupas ASV un Japānā neatkarīgi viena no otras paziņoja, ka veiksmīgi ieguvuši cilmes šūnas no cilvēku ādas šūnām. Iegūtājām šūnām ir visas tās pašas īpašības kā embrionālajām cilmes šūnām un pēc pilnveidošanas jaunā tehnoloģija varētu nodrošināt neierobežotu pieeju cilmes šūnām ar konkrētu pacientu ģenētisko kodu, lai varētu aizvietot bojātos audus un orgānus. Teorētiski to pašu var nodrošināt arī cilvēku terapeitiskā klonēšana, taču šobrīd vairāk nekā piecdesmit valstīs ir pieņemti likumi, kas to aizliedz, un valda uzskats, ka šādu nostāju atbalsta arī sabiedrības vairākums. (Piemēram, ASV pieeja cilmes šūnām, arī zinātniskiem mērķiem, ir ierobežota ētisku apsvērumu dēļ par cilvēku embriju izmantošanu un embriju klonēšanu. Ir aizliegts veidot jaunas embriju šūnu līnijas, atļauts strādāt tikai ar vecajām, iepriekš izveidotajām līnijām. Šī iemesla dēļ daudzi zinātnieki no ASV ir pārcēlušies uz Japānu un Singapūru, kur likumdošana šādus pētījumus neierobežo.) Turklāt pastāv teorētiska iespēja, ka pacientu ķermenis var noraidīt no embrijiem iegūtas cilmes šūnas, līdzīgi kā transplantētus orgānus. Cilvēka klonēšana – neizbēgama? Faktiski pēdējie sasniegumi ir noveduši pie tā, ka palicis tikai solis līdz cilvēku klonēšanai, kā arī tikai solis līdz brīdim, kamēr varēs sākties cilmes šūnu izmantošana medicīnā, iztiekot bez klonēšanas. Abu soļu speršana gan prasīs vēl vairākus gadus, taču cilvēku klonēšanas problēmas aktualitāte nav apstrīdam, un to atzinis arī Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) Universitātes Jaunāko pētījumu institūts, kas publicējis ziņojumu ar nosaukumu Cilvēka klonēšana – neizbēgama? Ziņojumā pausts viedoklis, ka starptautiskajai sabiedrībai jāpārorientējas no cilvēku klonēšanas aizlieguma uz klonēto cilvēku tiesību aizsardzību. Šāda tendence iezīmējās jau 2005. gadā, kad tika pieņemta ANO Deklarācija Cilvēka Klonēšanas jautājumā (centieni pieņemt universālu konvenciju bija nesekmīgi). To atbalstīja tikai 85 valstis, kamēr pret Deklarāciju bija 34 valstu pārstāvji, bet vēl 37 atturējās. Cilvēka embriju (daudzi no kuriem nešaubīgi ies bojā klonēšanas procesa laikā) medīciniskas izmantošanas varbūtība izraisīja gan reliģisko organizāciju iebildumus, gan radīja bažas, ka pēc tehnoloģijas pilnveidošanas un izplatības, tā varētu tikt izmantota arī nelegālai cilvēku klonēšanai. Parādā gan nepalika arī klonēšanas aizlieguma pretinieki, kas uzsvēra, ka deklarācijas pieņemšanas gadījumā var vispār tikt pārtraukti pētījumi šajā jomā, kas neizbēgami būs milzu zaudējums zinātnei. (Piemēram, jauns virziens, ko attīsta ASV, ir ļaundabīgo audzēju cilmes šūnu pētniecība. Ir atklāts, ka vēzim ir savas cilmes šūnas, kuras iznīcinot var iznīcināt arī pašu vēzi. Līdz šim iznīcināja tieši vēža audus, bet cilmes šūnas tos atkal producēja no jauna. Aizliegums attiektos arī uz šo jomu.) Nav šaubu, ka cilvēce agri vai vēlu nonāks līdz cilvēku klonēšanai, neraugoties uz aizliegumiem vai ierobežojumiem, bet tas radīs virkni problēmu. Šaubas izraisa tādi momenti kā augstais neveiksmīgo klonēšanu procents, kamdēļ lielā daļā sabiedrības pastāv bažas, ka neveiksmīgu klonēšanu rezultātā var rasties nepilnvērtīgi cilvēki. (Pēdējais arguments gan neiztur zinātnisko kritiku, jo klonēšanas rezultātā gēni tiek kopēti, ja iespējams tā teikt, un gadījumā, ja kopēšana nenorit pilnā apjomā, nav iespējama jauna dzīvība.) Pastāv arī aizdomas, ka liela daļa sabiedrības uz kloniem varētu reaģēt neadekvāti. Tāpat nav domāts par tādiem juridiskiem (šajā gadījumā) jēdzieniem kā tēvs un māte, mantojuma tiesības, laulības institūts, utt. Vēl viens savdabīgs moments – klonētajiem būs tie paši pirkstu nospiedumi, kas oriģinālam, bet tas teorētiski var novest pie situācijas, kad visa mūsdienu kriminālistika, kura balstās uz pirkstu nospiedumiem, DNS analīzi, utt., var izrādīties nespējīga reaģēt uz jauno situāciju. Uz jautājumu, kā rīkoties, atbildes pagaidām nav.
04.10.2008. 22:10 Pēdējie sasniegumi ģenētikā ļauj uzskatīt, ka cilvēku terapeitiskā klonēšana, kas tika uzskatīta par nākotnes medicīniskā brīnumlīdzekļa – cilmes šūnu, ieguves galveno veidu, var izrādīties lieka. Vienlaikus cilvēces sapnis par saviem dubultniekiem ir pienācis tik tuvu, ka to apturēt šķiet gandrīz neiespējami, lai gan klonu parādīšanās radīs virkni ētisku un juridisku problēmu. Jēdzienu „cilmes šūnas” vēl 1908. gadā ieviesa krievu hematologs Aleksandrs Maksimovs, kurš teorētiskā līmenī pieņēma, ka cilvēka organismā jāatrodas šūnām, kas spēj pārtapt neironos vai asinīs. Tomēr praktisks apstiprinājums šim pieņēmumam tika gūts tikai 1976. gadā, kad nu jau PSRS profesori Josifs Čertkovs un Aleksandrs Fridenšteins atklāja kaulu smadzeņu cilmes šūnu fundamentālās īpašības. Zinātnieki secināja, ka, pārstādot kaulu smadzenes, iespējams glābt dzīvniekus, kas saņēmuši nāvējošas radiācijas devas. (Pētījumi, protams, tika veikti militārā resora vajadzībām.) Atbilstoši jaunākajām definīcijām, cilvēka audu cilmes šūnas (autologās cilmes šūnas) ir pamats orgānu homeostāzei un pašatjaunošanas procesam. Šīm šūnām piemīt spēja pašatjaunoties orgāna dzīves garumā un tajā pašā laikā veidot dažādas augsti diferencētas meitasšūnu populācijas, kuras nodrošina orgāna homeostāzi un funcionalitāti. Lai arī atsevišķi mediķi joprojām apšauba cilmes šūnu izmantošanas efektivitāti, tomēr tas šobrīd ir ļoti populārs vārdu savienojums, jo piesaista lielu uzmanību sakarā ar iespējām, ko sniegtu cilmes šūnu pielietojums biomedicīnā, kas tiek saistīts ar to spēju “aizvietot” tās organisma šūnas, kuras ir gājušas bojā dabiskās novecošanas vai patoloģisku procesu rezultātā. Cilmes šūnu unikalitāte slēpjas spējā atjaunot šķietami neatgriezeniski zaudētās organisma funkcijas, „ārstēt” no nāvējošām slimībām un, iespējams, ievērojami pagarināt cilvēka mūžu, jo tās var attīstīties jebkurā no 220 šūnu veidiem, kas atrodamas cilvēku organismā. Jebkurai citai šūnai organismā ir noteikts dalīšanās reižu skaits un dzīves ilgums, savukārt cilmes šūna daloties ik reizi izveido precīzu savu kopiju. Ja cilmes šūnas varētu atrasties ārpus organisma, kuram tāpat ir noteikts dzīves ilgums, tad tās būtu faktiski nemirstīgas. Diemžēl cilvēka novecošanu nespēj novērst arī cilmes šūnas – teorētiski ir iespējams izaudzēt jaunus audus katram orgānam, bet ne atjaunot novecojošu ķermeni. Kas ir cilmes šūnas? Cilmes šūnas dalās trīs grupās. Vispirms ir pieaugušās cilmes šūnas, ar kurām strādā klīnikas, tai skaitā arī Latvijā. Ir zināms, kādas slimības ar tām var ārstēt, ir pierādīti pētījumi. Pašlaik ar tām ārstē asinsrades slimības, jeb asins vēzi. Šīs šūnas parasti tiek ņemtas no kaulu smadzenēm. Otra lielā grupa ir embrionālās cilmes šūnas, kas vēl nav specializējušās. Tas nozīmē, ka no tām var izaudzēt gandrīz jebkuru cilvēka orgāna audu – sirds, muskuļu, nervu, kaulu. Pirmoreiz embrionālās cilmes šūnas no četras dienas veca cilvēka embrija 1998. gadā izdevās iegūt ASV zinātniekiem Dž. Tomsonam un Dž. Gerhartam, un viņu veikums tika atzīts par trešo nozīmīgāko notikumu bioloģijā XX gadsimtā – pēc DNS dubultspirāles atklāšanas un cilvēka genoma atšifrēšanas. Embrionālās cilmes šūnas tiek iegūtas no 4–5 dienas veciem embrijiem. To sāka darīt, kad pēc ārpusdzemdes apaugļošanas palika pāri liekie embriji, kurus nebija domāts implantēt atpakaļ dzemdē. Šo materiālu ziedoja zinātnei, un tika izveidotas pirmās šūnu līnijas. (Šādā vecumā embrijs sastāv tikai no dažām šūnām. Paņemot cilmes šūnu, ievietojot to barotnē un pievienojot nepieciešamās vielas, tās attīstība tiek novirzīta noteiktā virzienā. Pagaidām gan tā nav praktiskā medicīna, jo visi eksperimenti notiek laboratorijās, un līdz to izmantošanai medicīnā ir ļoti tālu.) No pētījumiem ar šīm šūnām mediķi gaida ļoti daudz. Ar tām cer izārstēt paralīzes, Alcheimera slimību, multiplo sklerozi, infarktus, utt. Jāpiebilst, ka arī pieaugušā cilvēkā ir orgāni, kuros lielākā vai mazākā daudzumā ir atrodamas cilmes šūnas, tikai no tām varēs izaudzēt to pašu audu, no kura tā ir ņemta. Ir vēl viena veida pieaugušās cilmes šūnas – nabas saites cilmes šūnas, ko paņem bērna dzimšanas brīdī. (Šīs šobrīd ļoti populārās parādības aizsākumi meklējami 1992. gadā, kad ASV Arizonas universitātes profesors Deivids Hariss „katram gadījumam” iesaldēja sava jaundzimušā dēla nabas saites cilmes šūnas, liekot pamatus cilmes šūnu datu bankām. Profesors šādu lēmumu pieņēma tādēļ, ka 1988. gadā Francijā ar anēmiju slimam puisēnam sekmīgi tika transplantētas cilmes šūnas no viņa jaundzimušās māsas nabas saites asinīm.) Šobrīd pasaulē izveidojies vairāk par 100 cilmes šūnu datu banku, kas piedāvā uzglabāt jaundzimušo bērnu nabas saites cilmes šūnas. Pakalpojums gan nav no lētākajiem – 20 gadu uzglabāšana ASV, piemēram, maksā 1000 dolāru, taču šūnas var glabāties neierobežotu laiku. Sasaldētas šūnas glabā līdz laikam, kad var rasties vajadzība tās izmantot ārstēšanā. Pašlaik nabas saites cilmes šūnas tiek izmantotas onkoloģisko asins slimību ārstēšanai bērniem. Šīs pašas šūnas var izmantot arī brāļi un māsas. Tikai solis līdz cilvēkam Cilmes šūnām un to izmantošanai medicīnā ir vistiešākā saikne ar cilvēka klonēšanu. Šī procesa sākumstadijā rodas embriji, no kuriem arī tiek iegūtas medicīnā izmantojas cilmes šūnas. Tā ir tā dēvētā tā dēvētā terapeitiskā klonēšana, kuras ietvaros varētu tikt „izgatavotas” medicīniskiem nolūkiem lietojamas cilvēka iekšējo orgānu kopijas. Tomēr cilvēka klonēšana pagaidām ir tikai teorētiska iespējamība – līdz šim pasaulē tikušas klonētas aitas – pirmais klonētais dzīvnieks bija aita Dollija, kuru klonēja Skotijā 1997. gadā, peles, cūkas, govis, suņi, vilki un kaķi. (2004. gadā Kalifornijas kompānija Genetic Savings and Clone paziņoja, ka ir sākusi piedāvāt kaķu klonēšanas pakalpojumus. Klonēt savus mīluļus - mājdzīvniekus tiek piedāvāts visiem, kas vēlas. Cena par nosacītu mīluļa mūžību gan arī ir atbilstoša – 50 000 ASV dolāru.) Pirmoreiz par veiksmīgu cilvēka embrija klonēšanu 2001. gadā paziņoja ASV kompānija Advanced Cell Technology. Tomēr embrijs pastāvēja tikai dažas dienas. Drīz pēc 2002. – 2003. gados reliģiskās sektas raelīnu pārstāvji vairākkārt apgalvoja, ka viņi savās laboratorijās klonējuši cilvēku, kuram drīzumā jānāk pasaulē, taču pierādījumus saviem apgalvojumiem raelīni nesniedza. Savukārt 2004. gadā par veiksmīgu pilnvērtīga cilvēka embrija klonēšanu (no kura iespējams radīt cilmes šūnas) paziņoja Dienvidkorejas zinātnieki, taču visi viņu pētījumi tika anulēti (atzīti par nenotikušiem) 2006. gadā, kad atklājās, ka zinātnieku grupas vadītājs Vu Suk Hongs falsificējis pētījumu rezultātus, vienlaikus piesavinoties tiem atvēlētos līdzekļus. Visbeidzot pagājušā gada novembra sākumā zinātnes pasauli satricināja ziņa, ka ASV Oregonas Primātu pētniecības institūta zinātniekiem krievu izcelsmes speciālista Šuhrata Mitalipova vadībā izdevies sekmīgi klonēt vairākus desmitus rēzus makaka pērtiķa embriju. Visi šo embriju „ciltstēvs” ir viens pērtiķis, embriji ir dzīvotspējīgi un no tiem iespējams iegūt cilmes šūnas, kas nozīmē – tos var izmantot orgānu audzēšanai. Speciālisti šo notikumu pasteidzās nodēvēt par milzu izrāvienu zinātnē, jo līdz šim primātu klonēšana tika uzskatīta par pārāk sarežģītu un pēc tāda paša principa, kā Oregonā tika klonēts rēzus makaks, iespējama arī cilvēka klonēšana. Citas iespējas Tomēr pastāv arī citi risinājumi. Tā Spānijas ķirurgi veikuši mūsdienām salīdzinoši vienkāršu operāciju. Kādam 67 gadus vecam pacientam cilmes šūnas injicēšanai sirdī tika ņemtas nevis no kaulu smadzenēm, bet gan taukaudiem. Spāņu mediķi nešaubījās, ka taukaudi (bet tādi ir jebkuram cilvēkam) ir tāda pati cilmes šūnu krātuve, kā nabas saites vai kaulu smadzenes. Ja spāņu mediķu pieņēmumi izrādīsies patiesi, atkritīs kā nepieciešamība pēc sarežģītām operācijām cilmes šūnu iegūšanai, tā vajadzība veidot šūnu bankas – izrādīsies, ka savu universālo remonta materiālu ikviens ikdienā nēsā sev līdzi un tas iegūstams ļoti vienkārši. Pagaidām gan par šīs operācijas rezultātiem nekādas ziņas presē nav atrodamas. Tieši tāpat jau ilgāku laiku pastāvēja viedoklis, ka pēc īpašībām ar embrionālajām cilmes šūnām analogu šūnu iegūšanai nav nepieciešama klonēšana, jo tās iespējams iegūt arī citā ceļā. Arī šis pieņēmums ir gandrīz apstiprinājies, jo divas zinātnieku grupas ASV un Japānā neatkarīgi viena no otras paziņoja, ka veiksmīgi ieguvuši cilmes šūnas no cilvēku ādas šūnām. Iegūtājām šūnām ir visas tās pašas īpašības kā embrionālajām cilmes šūnām un pēc pilnveidošanas jaunā tehnoloģija varētu nodrošināt neierobežotu pieeju cilmes šūnām ar konkrētu pacientu ģenētisko kodu, lai varētu aizvietot bojātos audus un orgānus. Teorētiski to pašu var nodrošināt arī cilvēku terapeitiskā klonēšana, taču šobrīd vairāk nekā piecdesmit valstīs ir pieņemti likumi, kas to aizliedz, un valda uzskats, ka šādu nostāju atbalsta arī sabiedrības vairākums. (Piemēram, ASV pieeja cilmes šūnām, arī zinātniskiem mērķiem, ir ierobežota ētisku apsvērumu dēļ par cilvēku embriju izmantošanu un embriju klonēšanu. Ir aizliegts veidot jaunas embriju šūnu līnijas, atļauts strādāt tikai ar vecajām, iepriekš izveidotajām līnijām. Šī iemesla dēļ daudzi zinātnieki no ASV ir pārcēlušies uz Japānu un Singapūru, kur likumdošana šādus pētījumus neierobežo.) Turklāt pastāv teorētiska iespēja, ka pacientu ķermenis var noraidīt no embrijiem iegūtas cilmes šūnas, līdzīgi kā transplantētus orgānus. Cilvēka klonēšana – neizbēgama? Faktiski pēdējie sasniegumi ir noveduši pie tā, ka palicis tikai solis līdz cilvēku klonēšanai, kā arī tikai solis līdz brīdim, kamēr varēs sākties cilmes šūnu izmantošana medicīnā, iztiekot bez klonēšanas. Abu soļu speršana gan prasīs vēl vairākus gadus, taču cilvēku klonēšanas problēmas aktualitāte nav apstrīdam, un to atzinis arī Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) Universitātes Jaunāko pētījumu institūts, kas publicējis ziņojumu ar nosaukumu Cilvēka klonēšana – neizbēgama? Ziņojumā pausts viedoklis, ka starptautiskajai sabiedrībai jāpārorientējas no cilvēku klonēšanas aizlieguma uz klonēto cilvēku tiesību aizsardzību. Šāda tendence iezīmējās jau 2005. gadā, kad tika pieņemta ANO Deklarācija Cilvēka Klonēšanas jautājumā (centieni pieņemt universālu konvenciju bija nesekmīgi). To atbalstīja tikai 85 valstis, kamēr pret Deklarāciju bija 34 valstu pārstāvji, bet vēl 37 atturējās. Cilvēka embriju (daudzi no kuriem nešaubīgi ies bojā klonēšanas procesa laikā) medīciniskas izmantošanas varbūtība izraisīja gan reliģisko organizāciju iebildumus, gan radīja bažas, ka pēc tehnoloģijas pilnveidošanas un izplatības, tā varētu tikt izmantota arī nelegālai cilvēku klonēšanai. Parādā gan nepalika arī klonēšanas aizlieguma pretinieki, kas uzsvēra, ka deklarācijas pieņemšanas gadījumā var vispār tikt pārtraukti pētījumi šajā jomā, kas neizbēgami būs milzu zaudējums zinātnei. (Piemēram, jauns virziens, ko attīsta ASV, ir ļaundabīgo audzēju cilmes šūnu pētniecība. Ir atklāts, ka vēzim ir savas cilmes šūnas, kuras iznīcinot var iznīcināt arī pašu vēzi. Līdz šim iznīcināja tieši vēža audus, bet cilmes šūnas tos atkal producēja no jauna. Aizliegums attiektos arī uz šo jomu.) Nav šaubu, ka cilvēce agri vai vēlu nonāks līdz cilvēku klonēšanai, neraugoties uz aizliegumiem vai ierobežojumiem, bet tas radīs virkni problēmu. Šaubas izraisa tādi momenti kā augstais neveiksmīgo klonēšanu procents, kamdēļ lielā daļā sabiedrības pastāv bažas, ka neveiksmīgu klonēšanu rezultātā var rasties nepilnvērtīgi cilvēki. (Pēdējais arguments gan neiztur zinātnisko kritiku, jo klonēšanas rezultātā gēni tiek kopēti, ja iespējams tā teikt, un gadījumā, ja kopēšana nenorit pilnā apjomā, nav iespējama jauna dzīvība.) Pastāv arī aizdomas, ka liela daļa sabiedrības uz kloniem varētu reaģēt neadekvāti. Tāpat nav domāts par tādiem juridiskiem (šajā gadījumā) jēdzieniem kā tēvs un māte, mantojuma tiesības, laulības institūts, utt. Vēl viens savdabīgs moments – klonētajiem būs tie paši pirkstu nospiedumi, kas oriģinālam, bet tas teorētiski var novest pie situācijas, kad visa mūsdienu kriminālistika, kura balstās uz pirkstu nospiedumiem, DNS analīzi, utt., var izrādīties nespējīga reaģēt uz jauno situāciju. Uz jautājumu, kā rīkoties, atbildes pagaidām nav.
Bilde gan par aitām bet princips jau tāds pats
Tev patiks šie raksti
