Skaistums nav tad, kad tu uzkrāsojies un paskatoties spogulī redzi nevis sevi, bet gan uzkrāsotu lelli. Tas ir acu apmāns. Īsts skaistums mīt katra sirdī, bet to parasti neievēro.
Lai arī kā tu censtos parādīt to , ko slēpj tava sirds tu to tā arī nespēj izdarīt, jo visiem ir vienalga uz to, kas notiek tevī iekšā. Visi pamana tikai to, kas tev ir no ārpuses. Tā tas ir un neko mes nevaram padarīt. Mēs redzam nevis pašu skaisto, bet to kas ir samākslots un, kad mēs cilvēku iepazīstam tuvāk mēs saprotam, ka viņš ir daudz savādāks nekā mēs bijām sprieduši pēc viņa ārpuses. Mēs partraucam ar viņusarunāties, tikties un draudzēties, bet mēs nepadomājam ko viņš jūt, kā jūtas viņa sirds. Mēs par to vienkārši nepadomājam. Mums tanī brīdī ir vienalga, bet tad kad tas cilvēks mainās mēs atkal esam viņam klāt un, tad mums otra iespēja netiek dota. Mēs nesaprotam kapēc pret mums tā izturās, bet kad pie mums beidzot atnāk skaidrība kāpēc tā viss notiek, mums beidzot ir kauns par to ko mēs esam izdarījuši. Mēs cenšamies mainīties, bet nevisu laiku tas ir labākais vairiants.
Skatoties apkārt mēs beidzot saprotam to ka cilvēki ir daudz savādāki nekā mēs viņus uzskatījām pirms tam. Mēs saprotam visas mūsu kļūdas un cenšamies tās izlabot, bet nevisi cilvēki ir sapratuši to ka cilvēks ir skaists iekšēji, nevis ārēji, tāpēc mums nepiedod. Mēs tiekam atstumtī tā, kā kādreiz mēs atstūmām citus. Mēs tiekam nepieņemti. Mēs paliekam vieni un mūs uzskata par atstumtajiem. Mēs paši sevi atstumjam.
Un tad mēs atkal cenšamies visiem izpatikt, bet tas vairs neizdodas, jo mēs esam kļuvuši gudrāki. Neviens nezina kā mēs jūtamies, kad mēs melojam. Tas vairs nav tik viegli kā agrāk, jo mēs esam mainījušies un neviens to nepamana. Pēc mūsu domām mēs nevienam nēsam vajadzīgi. Un tas atkal ir maldīgs variants. Mēs atkal ieslēdzamies sevī un neredzam ko par mums domā citi. Vienmer atradīsies kautviens cilvēks, kuram mēs esam vajadzīgi. Mēs nēsam vieni uz šis pasaules, bet mēs to nesaprotam, jo esam ieslēgušies sevī un neļaujam nevienam pietuvoties sev. Mums liekas ka mūs atkal atstums, bet tā ir ar visiem.
Un tad, kad beidzot kāds mums ieskaidro ka viss ir labi un ka mēs nēsam vieni, mēs beidzot atmostamies no savas migas, kurā mēs pavadījām ilgu laiku. Mēs saprotam ka neviss ir zaudēts. Mums atgriežas dzīves prieks. Mēs sākam savu dzīvi no sākuma. Tad mēs saprotam ka viss ko mēs redzējām, dzirdējām bija viena liela ilūzija, kuru mēs paši radījām. Beidzot mēs atgūstam dzīves jēgu. Beidzot mūsu dzīve ir nostājusies pareizajās sliedēs.
Ēmm.... negaidu no visiem pozitīvu komentāru par manu domrakstu, bet nu gribējās padalīties ar jums...
Piedodied ja ir kāda kļūda...
