Reiz es atsledzos un izradijas ka man ir Šizofrenija, manu otro es sauca Anatolijs un viņš ir rakstnieks, luk ko visn man atstaja...
Pasaka par Jāni kalnu gāzēju, agresīvu čali ar pārpārēm dīvainiem notikumiem...
Pasaka ja gribi atslēgties no visa notiekošā, un palasīt kautko nožēlojami paglupu :)
Viss sākās ar to, ka es piecēlos... Mani sauc Jānis un es dzīvoju laukos (Babuļos). Katru rītu ieejot savā pirtī skatoties spogulī es tīksminos cik esmu skaists, par spīti tam ka mana seja ir noklāta ar nezināmas izcelsmes pumpām. Mana mamma saka ka šīs pumpas esot alerģija no vircas ar kuru es spējējos netīrā cūku kūtī. Man ir brālis, sauc viņu Aļoša. Viņš ir manas mammas otrās laulības dēls. Mūsu draugi viņu ir iesaukuši parPandu, jo viņš visu laiku staigā ar zilumiem. Tad nu mans piedzīvojums turpinās ar to, ka es ieeju virtuvē, kā katru rītu es uztaisu sev gardu dabīgās kafijas krūzi un eju ganībās. Vienmēr azotē ir ielikta maizes garoza ko pa brīvu brīdi var iekost. J Tad nu sēžot uz akmens un pārskaitot govis pamanu ka no manas kabatas ir izvilkta maizes garoza un turpat tālāk redzu balodi kurš mēģina pacelties un aizlaisties ar manu maizes garozu. Es būdams izsalcis metos tam balodim skriet pakaļ. Skrienot pāri aizaugušai pļavai es aizķēros aiz zāles kušķa un nokritu, rezultātā sev nolauzu zobu. Uzreiz nodomāju ka esmu neskaists un vairs nevarēšu apmeklēt disko vakarus kurus rīko mūsu kultūras namā. Atnācu uz mājām, pastāstīju par notikušo mammai un viņa mani nopēra ar bērza zaru un draudēja ka nospiedīs mani kā smirdīgu mušu ja nedabūšu visas govis trīs atpakaļ. Es būdams izmisumā apsēdos pie sava vectēva ozolkoka galda un sāku uz kartes zīmēt aptuvenās vietas kur govis varēja aizskriet. Pabeidzis savu darbu es lūdzu Pandai lai viņš man palīdz atrast mūsu dārgās govis, bet viņš nelikās ne zinis un turpināja skatīties Televīziju. Nolēmu ka pirms garā ceļa uz melno vilku mežu vajag ieiet atejā. Tā arī izdarīju, bet atverot durvis redzu ka tur uz poda sēž zaglis balodis. Es ātri ieskrēju savā iztavā, paņēmu zīmuli, nodrāzu viņu lai viņš būtu pietiekami ass un spētu caurdurties caur baloža ķermenim. Skrienot atpakaļ uz ateju redzēju kā balodis jau aizlidoja. Biju ļoti vīlies savā brālī jo viņš atlaida viņu vaļā. Tā nu jau atkal viņš tika pie pandas acīm, jo uzšāvi šim lai zin kā nākošreiz rīkoties ar baložiem kas zog maizi. Pēc brīža kad izvilku pus izpīpētu Belamora paciņu kuru vakar nočiepu no sava vectēva, sāku pīpēt un redzu ka govis jau atpakaļ un ēd kaimiņu sienu kas salikts stagā. Es nekavējoties paņēmu ķēdes un piesēju viņas pļavā lai vairs bēgšanas mēģinājumi neatkārtotos. Redz cik labi viss nokārtojās! Es padzēru tikko slauktu pienu un devos gulēt jo rīt jauna diena, jauni darbi un jauni piedzīvojumi. Guļot gultā, pieverot acis dziļi sirdī cerēju ka rīt nevajadzēs ar senci iet uz mežu un griezt malku ziemai kas tuvojas lieliem soļi. Aizmigu.
Saule tikko bija iespīdējusi caur mana pus aizvērtā loga šķirbu un traucēja man turpināt saldo miegu. Bija dzirdama govju maurošana un vistu klukstēšana, gailis ar noteikti nēsājas šīm pakaļ un nedeva mieru. Tētis iegāja pie manis istabā un steidzināja lai ceļos, pēc pusstundas uz mežu.. Man par nelaimi mana vēlēšanās nepiepildījās. Es kā allaž uztaisīju karstu kafiju, paķēru grāmatu ar virsrakstu „Asinizātors” un gāju uz ateju uzsmēķēt, lai vecāki neuzdotu liekus jautājumus es aizbildinājos ka atejā pildu mājasdarbus. Tikko aizšķīlu sērkociņu tā redzēju kā caur atejas durvju šķirbu pazibēja bumba noteikti brālis spēlējas. Izpīpējis Vectēva zagto Belamora cigareti devos atpakaļ istabā lai pabeigtu brokastis. Istabā ienāca kaimiņu Pēteris noņēmis cepuri šis sasveicinājās ar mani un jautāja pēc tēva. Atbildēju ka šis aizgājis pēc cirvjiem uz garāžu. Pabeidzis brokastis un iebāzis maizes garozu kabatā, parādīju viņam ceļu pie senča. Atverot garāžas vārtus redzēju ka sencis jau sagatavojis piekabi un varējām to vilkt pie traktora. Nepaspēju ne attapties kad jau sēdēju traktora piekabē un klausījos savu līdz paņemto radio. Stāstīja par pilsētā dzīvojošajiem pedofiliem. Slikti no viņiem sāka mesties tāpēc pārslēdzu uz citu programmu. Jau bija pagājušas 15 minūtes kā braucām, nolēmu apēst savu maizes garozu. Izvilku, nokodu tai gabalu un redzu, tas pat balodis kas mani vakar bija apzadzis lidoja tieši līdzās piekabei! Es paņēmu blakus guļošo zemes gabalu un metu pa to lidojošo nelieti. No visām trim reizēm netrāpīju, šis aizlidoja. Biju nedaudz vīlies. Tomēr maizes garoza šo sajūtu ātri vien apslāpēja. Te nu jau redzams Vilku mežs. Iebraucām dziļāk pa nesen taisīto meža ceļu. Kad traktors tika noslāpēts tā bija dzirdami Pētera un senča smiekli. Noteikti atkal smējās par Krokodilu ģenu ko bija parodējis Indijas televīzijas kanāls. Izmetu no piekabes līdzpaņemtos instrumentus un devos šiem abiem līdzi. Aizmugurē ejot kļuva interesanti ko mamma biji iedevusi līdzi pusdienās, cerams tā nebija boršča zupa kas vakar vakarā tika izvārīta. Pēkšņi sajutu ka man uz galvas uzkrita čiekurs ko vāvere bija raidījusi man tieši virsū. Apstājies uz vietas nolēmu ka šis koks būs pirmais kuru es šodien zāģēšu. Paņēmis zāģi sāku zāģēt... Sencis ar Pēteri ar ķērās pie darba jo ātrāk gribēja tikt pie pusdienām. Nozāģējis egli līdz pusei pavēros augšup, ieraudzīju ka vāvere ar čiekuru tēmējas pa mani. Un pēkšņi atkal čiekurs tika raidīts man tieši virsū. Es sadusmojies sāku zvetēt pa nolāpīto egli uz kuras sēdēja nolāpītā vāvere. Sitot pa egli nomierinājos, jo pasauca Pēteris. Teica lai paņemu sardeles kas stāvēja traktorā. Savādāk nav ar ko aizkost līdzpaņemto samenīti. Atnesis šiem pārtikas maisu turpinājām strādāt. Kad pienāca pusdienlaiks es aizgāju aiz krūmiem uzpīpēju un devos atpakaļ, sākām pusdienot. Sēžot uz celma dzerot tēju kas termosā vel nebija paspējusi atsalt vēroju skaisto meža ainavu. Un pēkšņi es gandrīz aizrijos, jo Pēteris atzīstas ka esot gejs! Biju šokā, sencis smējās jo uzskatīja ka tas ir joks. Tomēr tā nebija. Kaimiņu Pēteris kurš jau no mazas bērna kājas ar manu senci ir uzauguši kopā, pēkšņi atzīstas ka ir gejs! Uzaudzējis divus dēlus pēkšņi saprata ka patīk puiši. Pārņēma nepatīkama sajūta tāpēc aizgāju tālāk kur mīkstāka sūna, nolēmu pagulēt diendusu. Nelika mieru doma ka Pēteris ir pediņš. Tomēr biju noskaņots uz gulēšanu ko arī darīju...
RunĀjoŠĀ vĀvere Nolādētās sūnas. Pirms gāju gulēt šīs bija mitras un tagad apenes bija pielipušas pie manas pakaļas. Darbs ko bija jāveic mežā bija nepaciešami pretīgs. Bija pacēlusies migla. Ieklausoties varēja sadzirdēt koku šalkoņu un putnu čivināšanu. Pēc 3 stundu gara darba nolēmu uzpīpēt. Aizgāju tālāk lai sencis un Pēteris mani neredzētu. Pirmais sērkociņš salūza, jo bij piesūcies ar mitro gaisu kas virmoja visapkārt. Nosēžoties aizvējā mēģināju vēlreiz, bet kad arī otrais sērkociņš nodzisa lielā vēja dēļ, domāju mest nost, tomēr pēkšņi vējš norima un aizdedzināju cigareti. Pēc pirmā dūma iestājās eiforija. Apkārt neko vairs nejutu un nedzirdēju. Paskatoties augšā varēja redzēt izteiktus saules starus kas spraucās caur egļu zariem uz zemi. Lūkojoties augšup jutu ka kāds man uzsit pa plecu. Satrūkos un apdzēsu cigareti, jo domāju ka tas ir sencis vai Pēteris taču tā bija vāvere! Biju pārsteigs par to cik viņai bija sarkans kažoks. Acis viņai mirdzēja tā it kā viņa redzētu ko spīdīgu uz manis. Atcerējos ka tā ir tā pati vāvere kas pirmīt man meta ar čiekuriem... Un tad pēkšņi viņa ierunājās. Pēc smalkās balss varēja noprast ka viņa sveicinās. Es ātri uzlecu kājās un mēģināju nolauzt zaru lai viņai iesist, taču viņa turpināja: ”Gribi parādīšu manu pasauli?” Es nospriedu ka man nav ko zaudēt, jo pēc manām domām biju nojūdzies līdz pēdējam. Tad nu vāvere izvelk kaut kādus piparus un iemeta man sejā. Pēkšņi atrados brīnišķīgā vietā kas līdzinājās alai, tikai tur dzīvoja vāveres, sienas bija klātas ar puķainām liānām. Ejot gar alas tuneli, gar sāniem bija dažādas durvis kur iekšā strādāja visādas vāveres. Nevarēju nepamanīt ka vienas durvis bija nedaudz atvērtas un iekšā vāveres sita Balodi! Man likās ka viņi bija draugi, tomēr izrādās nē. Runa gāja par kaut kādām papīra lapelēm un surogāt pastu. Ejot tālāk iegājām brīnumjaukā telpā kur viss mirdzēja. Gaismas avots bij jāņtārpiņu spīdīgie dupši. Un man pretī izlīda vāvere ar asu spieķi, jostu un zilu zobu. Aiz jostas bija aizsprausts mobilais telefons. Tādu modeli nekur nebiju redzējis taču likās interesants! Nedaudz satrūkos no viņa taču nezaudēju modrību. Mani iepazīstināja ar šo veco vāveri. Viņu visi sauca par Koļu Tas lika man pasmaidīt, jo tieši tāds pats vārds bija manam matemātikas skolotājam kas bij aizrāvies ar dzeršanu. Reizināšanas tabulu šis nezināja, tomēr alkohola tilpumu pudelē atšifrēja teju vai momentāli! Vecā vāvere man pastāstīja ka jūtas apdraudēts, ka mēs iznīcinām viņa dārgo mežu. Tāpēc lūdza mums to nekavējoties pamest. Viņa teiktais man piepeši sāka izklausīties kā „blaa blaa blaa” Pēdas sāka svilt un pašam palika karsti. Pēkšņi mani sāka kratīt. Un viss izgaisa. Tas bija dīvaini, kad atvēru acis atrados savā istabā un blakus sēdēja mans brālis panda. Teica ka man laiks iet ganīt lopus. Jutos nožēlojami, jo sapņojot biju noguris vairāk nekā darot kādu fizisku darbu.
Aktuāli, jo cilvēkiem nav jābūt tik agresīviem kā jānim :D Šī ir pamācoša pasaka ;)
