Dažreiz gadās saņemt pasūtījumus no organizācijām, piemēram, sveču mājiņas kafejnīcai. Uzticēšanās ir ļoti svarīga, tāpat, kā tas, ka viņu darbus kāds gaida, viņiem tas ir nopietns darbs.
Reklāma
Veikt masveida suvenīru ražošanu nav iespējams, jo māla formas izveidošana meitenei aizņem visu dienu, taču izgatavot mazākā tirāžā ir iespējams, darot darbus pakāpeniski.
Pirmo testa paraugu izgatavošana, pēc mobilo sakaru uzņēmuma pasūtījuma, jaunā gada dāvanām.
Reklāma
Žurnālists stāsta: <<Es esmu pārsteigts, ka neviens nešokējas uz to, kas notiek palātās, viņi lej verdošu ūdeni un lieto nažus. Man paskaidro, ka viņi ir pieauguši cilvēki un daudz problēmu rodas tikai no tā, ka vecāki viņus par daudz pieskata, neļauj neko darīt pašiem. Vainas apziņa, kas nomāc vecākus - tā ir psihotrauma. Viņi saviem bērniem dod visu garšīgāko, visu uzsmērē un samaisa. Tas noved pie tā, ka trīsdesmitgadīgs cilvēks nemāk pats sev uztaisīt tēju, nezin, kas ir cukurs un nezin no kurienes rodas ēdiens un nauda. Šeit viņi to sāk saprast. Daļa ir noilgojusies pēc neatkarības un process noris ļoti ātri. Tie jau cenšas to atkārtot mājās, mēģina sev pagatavot sviestmaizi un tēju. Vecāki ir pārsteigti gan labā, gan sliktā nozīmē. Tas ir ļoti neparasti, ka bērns, kurš gadu desmitiem bija atkarīgs no jums un bija pilnīgi bezpalīdzīgs, pēkšņi grib skatīties ziņas pa televīziju.>>
Vecākiem parasti ir dažādas reakcijas. Pirmā ir žēlums, bailes, vai drīzāk <<Dievs pasarg, tāda katastrofa!>> Citiem no dusmām līdz pat agresijai, sakot <<Viņus vajag turēt aiz aizslēgtām durvīm, lai mūsu bērni neredzētu šīs riebeklības!>>
Katrā no mums ir attīstības iezīmes,kuras mēs prasmīgi mākam noslēpt aiz kādas maskas. Viņiem šādu masku nav, bet viss tieši otrādi ir redzams uz āru. Tā ir sirsnība, kuru parasts cilvēks glabā, jo baidas iziet uz āru, baidas zaudēt masku. Kad jūs atplestām rokām apskauj smaidošs vīrietis, ar nestandarta gaitu un šķību stāju, jūs uzreiz nodomājiet : <<Kas es būšu, ja es viņu sasveicināšos? Vai es nolaidīšos līdz viņa līmenim?..>>. <<Bet kādā līmenī es biju pirms tam?>> Vai cilvēkiem ir bail izkļūt no steigas un ritma? Ambīcijām un stereotipiem? Savtīguma un egoisma, bail zaudēt savu vietu zem saules?
Reklāma
Šie cilvēki ir pilnīgi nesavtīgi, viņiem nav rūpju saistībā ar materiālām lietām, viņi nesaprot naudas vērtību un nevēlas to ne atrast, ne iegūt. Viņi priecājas par pavisam parastām un vienkaršām lietām, kā sieru, svecēm un smaržīgiem cepumiem.
Nav jēgas palātās uzturēt apstākļus kā siltumnīcā, kur viss tiek dots, taču apslāpēts no ārpuses. Šeit viņiem nopietni stāsta par valsti un naudu, karu un pat nāvi. Viņi ļoti labi jūt, no kādām lietām mēs baidāmies un ja viņi tic dievam, tad ar absolūtu pārliecību par to. Diemžēl vecāki savus bērnus uz baznīcu ved reti, jo ir smagi klausīties, kā večiņas saka: <<Kas jums par grēku uzlikts, kopt tādu bērnu!?..>>
Tev patiks šie raksti
