«Es biju šokā! To, ka tikko dzimušais mazulis ierunājās es dzirdēju savām ausīm! » stāsta Marina Panova, vecmāte, kas pieņēma dzemdības Noriļskas municipalitātes 1. Dzemdību namā. «Es strādāju šeit kopš 1986. gada, tomēr līdz šim neko tādu neesmu piedzīvojusi. Viss bija pa īstam!» teic vecmāte.
Gadījums ar puisēnu, kas sācis runāt uzreiz pēc dzemdībām, ir pārsteidzis ārstus ne pa jokam. «Tik sarežģītas zilbes zīdaiņi nespēj pateikt! Bērni līdz mēneša vecumam pat negugina!» stāsta Marina Panova. «Tomēr tā nu ir noticis. Šito es nekad neaizmirsīšu!»
Pāris minūtes pēc pirmā, Stjopa pateica vēl vienu vārdu: «Mama!» Savukārt nākamajā dienā, kad 17 gadus jaunā māmiņa Līza maigi paskaidroja, ka tūliņ atnāks tētis, viņa negaidīti saņēma arī atbildi skaidrā krievu valodā: «Kas? Tētis?»
Fenomens
Stepana vecāki pret grūtniecību izturējušies ļoti atbildīgi un tai veltījuši lielu uzmanību – daudz lasījuši specializēto literatūru, klausījušies mūziku, apmeklējuši īpašus kursus, kuros attīstīta dzemdību garīgā un emocionālā puse.
«Stepana tētis ir ļoti līdzsvarots cilvēks – viņš ir sportists, treneris», skaidro Marina Panova: «Domāju, ka tā nav nejaušība, ka tik skaistam un mīlošam pārim ir piedzimis tik apdāvināts bērns». Pēc vecmātes domām, bērni mūsdienās dzimst savādāki nekā agrāk – viņi ir vairāk attīstījušies.
«Auglis mācās jau vēderā, tas uztver pasauli caur savu mammu, caur viņas sajūtām» stāsta Marina Panova. «Ja mamma ar viņu nodarbojas, izklaidē, itkā viņš jau būtu piedzimis, tad bērns parasti piedzimst apdāvinātāks. Zinātnieki runā, ka dzīvība uz zemes šobrīd mainās. Cilvēks ir dabas sastāvdaļa, un arī viņam ir jāpielāgojas jaunajiem dzīves apstākļiem. Tieši tādēļ arvien biežāk dzimst neparasti talantīgi bērni.»
«Dēlam vēl nav pat mēnesis, bet viņš jau dara daudz ko tādu, ko citi bērni paveic krietni vēlāk,» mediķiem stāsta 25 gadīgais tēvs Radions Bažejevs: «nesen viņš apstulbināja medmāsu, kas bija atnākusi no poliklīnikas. Stjopa pats pārvēlās uz vēdera, lai gan citi bērni tik agri to vēl nedara. Man šķiet, ka pats galvenais ir bērniņu no sirds gaidīt, un mīlēt no pirmā mirkļa. Kad Līza bija stāvoklī, mēs viņam lasījām priekšā pasaciņas un bērnu dzejolīšus. Es spēlēju ģitāru un dziedāju viņam dziesmas. Mazulis šajos brīžos vēderā beidza spārdīties un nomierinājās. Arī tagad šķiet, ka bērniņš atpazīst tās dziesmiņs un psaciņas, kuras es viņam lasīju grūtniecības laikā. Uzmanīgi klausās!»
