Es pieņemu, ka mūsdienu pasaulē pavisam ir trīs reinkarnācijas idejas izpratnes. Rietumos tā ir divējāda, kur pati koncepcija par reinkarnāciju gandrīz nav izplatīta, tāpat kā ideja par dvēseļu pārceļošanu – ka vienā dzīvē var būt cilvēks, bet nākamajā – dzīvnieks, un ka tāpēc pastāv lielas briesmas, nogalinot mušas un samīdot skudras, jo tā var būt jūsu vecmāte, vai arī – pastāv vienkārša interese par iepriekšējām dzīvēm. Ar to Rietumos tikpat kā aprobežojas interese par pārdzimšanas koncepciju.
Austrumos, vispārīgi spriežot, cilvēki tic reinkarnācijai un pareizi to sasaista ar Karmas Likumu. Diemžēl pat Austrumos Karmas Likums ir nepareizi saprasts. Tikai šur un tur (gan Austrumos, gan Rietumos) tiek pareizi interpretēta pārdzimšanas mācība un tās ciešā saistība ar Darbības un Pretdarbības jeb Cēloņu un Seku Likumu.
Austrumos vairums cilvēku, kas tic Karmas Likumam, pieņem to, kas un kur viņi ir, jo tas izriet no viņu pagātnes darbiem, kas ir taisnība; taču diemžēl viņi aplami iedomājas, ka nevar mainīt savu pašreizējo stāvokli. Rietumos mēs iedomājamies, ka mēs pilnībā nosakām savu likteni, kas zināmā mērā tā arī ir, taču aplami ir iedomāties, ka nepastāv kāds augstāks likums, kas nosaka mūsu dzīves.
Rietumnieki ir tendēti noliegt nākamās dzīves ideju. Tā ir ideja, kas tikai sāk iesakņoties cilvēku domāšanā. Ja vispār rietumnieks par to iedomājas, tad viņš domā šādi: ja man ir nākamā dzīve, tad jābūt arī iepriekšējai – diez kāda tā bija? Populārā Rietumu literatūra par reinkarnāciju ir gandrīz tikai un vienīgi par iepriekšējām dzīvēm.
Tagad izplatītas vairākas tehnikas, autentiskas vai nē, kas tiek reklamētas un izmantotas, lai liktu cilvēkiem atcerēties savas iepriekšējās dzīves: hipnoze, atkārtota dzimšanas pieredze utt. Protams, vairākās valstīs pastāv arī vairāki nopietni pētījumi. Profesora Jana Stīvensona un citu darbs sniedz daudz pierādījumu reinkarnācijai.
Iepriekšējo dzīvju zināšanas briesmas.
Vai ir vērts zināt iepriekšējās dzīves? Pēc noteiktas pakāpes sasniegšanas – jā.
Taču līdz tam brīdim, tam ne tikai nav sevišķas nozīmes, bet patiesībā tas var būt pat bīstami. Pastāv maz zināms likums, ka ja mēs patiešām apzināmies savu iepriekšējo dzīvi, tad mēs atsaucam tās dzīves karmu. Daudziem no mums jau šajā dzīvē ir liels karmas daudzums, kas jāattīra, - kam vēl iepriekšējās dzīves karma, kas mums par laimi nav uzlikta atstrādāšanai.
Un no, tā saucamo, gaišreģu puses tā ir bezatbildība stāstīt citiem cilvēkiem par viņu iepriekšējām dzīvēm, pat ja viņu teiktais ir patiesība. Un it sevišķi, ja tā ir patiesība! Bet ja viņiem nav taisnība, cilvēki tik un tā veidos domformas ap šo nepareizo priekšstatu par sevi. Tas kalpo par apmātības un ilūziju avotu. Ja viņiem ir taisnība, cilvēki var saskarties ar karmas izpausmi, kurai viņi nav gatavi. Mēdz būt, ka dažu garīgo saslimšanu gadījumos, kad nevar palīdzēt nekādā citā veidā, ir derīgi apskatīt iepriekšējo dzīvi. Taču šādi gadījumi ir tikai daži, un tie ir īstenojami ar hipnozes palīdzību.
Šī lieta ir briesmu un sarežģījumu pilna. Kad mēs atceramies savas iepriekšējās dzīves spontāni, tad tas notiek saskaņā ar likumu. Daudz svarīgāk ir saprast, ka katru mirkli mēs radām karmu, ka mēs veidojam savu nākamo dzīvi katru brīdi.
Lieki būtu teikt, ka vienmēr atradīsies kāds gaišreģis, kanalētājs vai sensitīvs, kurš būs tikai priecīgs par noteiktu samaksu ielūkoties jūsu iepriekšējās dzīvēs un pastāstīt par tām. Taču, kā jūs varat zināt, vai viņi saka patiesību? Kā gan jūs varat pārliecināties par viņu vārdu patiesīgumu? Jums labāk būtu paturēt savu naudu. Ja jums ir pateikts, ka iepriekšējā dzīvē jūs bijāt svarīga un varena persona (parasti kāds karalis vai karaliene, vai priesteriene), teiksim ēģiptiešu priesteriene, kā gan jūs to varat pierādīt? Un vai tagadējā dzīvē jūs esat vismaz tikpat svarīgs, ietekmīgs un varens, vai jūs dzīvē darāt kaut ko oriģinālu un radošu?
Atmiņas nav nekļūdīgas.
Visvienkāršākā lieta pasaulē ir kļūdīties savās atmiņās. Ilustrēšu to ar gadījumu no paša pieredzes, kas notika ar mani dziļas meditācijas laikā, kas ilga aptuveni piecas stundas. Es ieraudzīju sevi (es neizskatījos kā tagad, taču es sevi atpazinu) kā mācītāju reliģisko vajāšanu laikā kaut kur Eiropā ap 1650-jiem gadiem.
Mana baznīca bija vērsta uz laukuma pusi. Es stāvēju ārā uz baznīcas kāpnēm, klausoties sāpju un terora kliedzienos un vaimanās. Es zināju, ko tas nozīmēja: karavīri vajāja protestantus un gribēja tos nogalināt. Vienā laukuma pusē pa ceļu skrēja karavīru vajāti un kliedzoši cilvēki. Viņi skrēja pāri laukumam uz baznīcu, meklējot patvērumu. Es stāvēju uz baznīcas ieejas kāpnēm, biju ļoti gara un masīva auguma vīrietis garā, melnā talārā, skubinot pārbiedētos cilvēkus doties baznīcā. Karavīri kāpa pa kāpnēm, durot un cērtot pa labi un pa kreisi ar saviem zobeniem. Es pavisam nebaidījos, bet gan turēju savas rokas sānis, aizsedzot ieeju. Es teicu:’’ Šī ir mana svētā vieta.’’ Man par pārsteigumu viņi ne mazdrusciņ nejutās traucēti, un viens izdūra man cauri zobenu. Es pat tagad varu to skaidri atcerēties: garais, masīvais vīrietis un zobens izdurts cauri viņa krūškurvim. Es sajutu un joprojām varu skaidri sajust sirds apstāšanos un akmens aukstumu pie mana vaiga, man mirstot uz manas baznīcas kāpnēm.
Gadiem ilgi es uzskatīju, ka es atcerējos pilnā skaidrībā kā filmā savas iepriekšējās dzīves pēdējās minūtes, kamēr mans Meistars man pirms kādiem desmit gadiem nepateica, ka tas, ko es redzēju, patiešām bija noticis, taču ne ar mani; es pats nekad neesmu dzīvojis tās pilsētas tuvumā un nekad neesmu bijis mācītājs melnā talārā.
Tā bija gaišredzīga pieredze par kāda cilvēka nāvi, kurš ir ar mani cieši saistīts dvēseliskajā plānā. Līdz ar to, kā jūs varat zināt, ko jūs tieši uztverat? Kā gan jūs varat būt droši?
Fatālisms nav pareizā pieeja.
Fatālistiski noskaņotajiem Austrumu cilvēkiem ir citāds skatījums. Viņi tik ļoti neuztraucas par to, kas viņi bija iepriekšējā dzīvē. Viņi uzskata, ka, ja viņi ir nabadzīgi, izsalkuši, trūcīgi, parādā zemeskungam, teju spējot uzturēt savu ģimeni, tad viņi bijuši kaut kas tiešām briesmīgs iepriekšējā dzīvē. Viņi tic šādam Karmas Likumam, jo uzskata, ka iepriekšējā dzīvē bijuši tik ļauni, nejauki, briesmīgi, zemu attīstīti cilvēki, ka viņi ir pelnījuši to postu, kurā viņi pašlaik atrodas.
Viņi tam tic; tāda ir mācība. Un viņi arī tic, ka, ja tā noteicis Karmas Likums, tad viņi nevar tur neko darīt. Viņi pieņem [savu stāvokli] pilnībā, fatāli, kā pelnītu pēc likuma. Tāpat viņi domā, ka, ja pieņems savu likteni pazemīgi un centīsies būt labi, tad nākamajā dzīvē viņi tiks atalgoti ar augstāku stāvokli. Ja ir kas tāds, kas aizturējis Austrumus dzīves standartu, sociālās nodrošinātības, demokrātijas un līdztiesības ziņā, tad tā ir Karmas Likuma pieņemšana tādā izpratnē.
Nav nekā, kas varētu pārliecināt Indijas nepieskaramos mainīt savu uzskatu, ka viņi ir nepieskaramie savu ļauno darbu dēļ iepriekšējās dzīvēs. Tādējādi, jārodas kāda veida līdzsvaram starp Austrumu un Rietumu skatupunktiem, abām pieejām šiem diviem dižajiem likumiem – Karmas Likumam jeb Cēloņu un Seku Likumam un Pārdzimšanas Likumam, tā atvasinājumam.
Atsacīšanās ved uz Pašmeistarību.
Pareizi uzlūkota evolūcija būtībā ir atsacīšanās no zemākā augstākā vārdā. Dvēseles inkarnācijā ir augstāka dievišķuma līmeņa izpausme zemākā un arī ceļojums pretim pilnībai; evolūcijas mērķis ir atsacīšanās no šiem zemākajiem līmeņiem, iemiesojot tajos augstāko, arvien lielākā mērā izpaužot dvēseles īpašības.
Dvēsele veic savu ceļojumu inkarnācijā eonu laikā un tad atpakaļ, lai atbrīvotos no vajadzības iemiesoties pavisam. Dvēselei atgriešanās taka ir pakāpeniska sevis atbrīvošana no fiziskā, astrālā un mentālā plāna ierobežojumiem. Tas tiek panākts iedvesmojot tās aparātus – fizisko, emocionālo un mentālo ķermeni – ar savām enerģijām un īpašībām. Šajā laikā paralēli norit divi procesi. Viens ir sava aparāta (personības – tulk. piezīme) pakāpeniska apdvēseliskošana. Otrs ir sava aparāta mērķtiecīga nospriegošana (burdening), lai atbrīvotu to no senās karmas.
Dvēselei gūstot arvien vairāk inkarnālās pieredzes, tās atspulgs, vīrietis vai sieviete iemiesojumā, saņem smagāku un smagāku karmas nastu, līdz pašā pēdējā iemiesojumā, kad ir sasniegta Ceturtā iesvētība, karmas slogs ir vislielākais. Tādēļ Rietumos Ceturto iesvētību dēvē par Krucifikāciju, bet Austrumos – par Lielo Atsacīšanos. Šajā pieredzē viss, visi zemākie aspekti, tiek upurēti augstākās garīgās realitātes labā. Tādēļ no pasaulīgā redzes viedokļa ceturtās pakāpes iesvētītā dzīve parasti ir tik pilna ciešanu un smaga.
Cilvēki iedomājas, ka evolucionējot vīrietim vai sievietei vajadzētu kļūt arvien brīvākiem no karmas. Taču patiesībā ir pretēji. Pie tam, kad vīrietis vai sieviete kļūst par mācekli, iesvētīto, pasaules kalpotāju, viņi uzņemas arvien vairāk no pasaules karmas. Viņi ir pasaules balstītāji. Viņu pleciem jābūt platiem.
Iedomājieties tiltu pāri upei, kas ir pasaule ar savu karmu – mācekļi ir tilta balsti, bet atstatumi starp tiem ir cilvēku masa. Kur ir spraugas, tur ūdens viegli izplūst cauri, bet balsti ir tie, kas uzņem straumes triecienu.
Pavisam nopietni – mācekļi un iesvētītie ir tie, kas uztur pasauli. Tāpēc no vidusmēra cilvēka skatījuma mācekļa dzīve liekas ļoti grūta. Taču skaidrs, ka viņu vada Kalpošanas Likums. Saskaņā ar šo likumu iesvētītie un mācekļi iemiesojas ļoti bieži, lai kalpotu pasaules vajadzībām un pēc iespējas ātrāk iegūtu visu iespējamo zemes pieredzi – taču nevis lai atbrīvotos no zemes dzīves, bet lai labāk kalpotu. Jo cilvēks ir vairāk attīstīts, jo vairāk viņš ir spējīgs kalpot, jo noderīgāks viņš ir pasaulei.
Kad ir sasniegt noteikts līmenis (Trešā iesvētība), attiecības ar Cēloņu un Seku Likumu izmainās. Pakāpeniski cilvēks pats sāk izmantot šo likumu. Kā apzinīga, dievišķa dvēsele, kas darbojas pasaulē, viņš kļūst par paša dzīves pilotu. Viņam blakus var būt arī palīgpilots – viņa Meistars, - taču pilots ir viņš pats. Tas nav automātisks process, šī stadija tiek sasniegta pakāpeniski. [Šāds cilvēks] ņem aktīvu līdzdalību paša evolūcijā, apzināti strādājot ar Karmas Likumu, savas dvēseles kontrolē. Tad var notikt tā, ka viņš ierauga savas iepriekšējās dzīves ar savu iekšējo aci. Kad tas tā notiek, to dzīvju karma tiek atsaukta fiziskajā plānā, protams, palielinot iesvētītā slodzi.
Mērķis ir, lai līdz tam laikam, kad cilvēks būs pieņēmis Piekto iesvētību un kļuvis par Meistaru, visa viņa karma tiktu atstrādāta, sadedzināta, atgriezta atpakaļ avotā, no kura tā nākusi.
Kalpošana: labākais veids karmas dzēšanai.
Kā lai atbrīvojas no karmas, kā lai ar to tiek galā? Nu, jūs nevarat no tās izvairīties. Tā ir pārāk smaga, neviens to nevēlas. Neviens nevēlas papildus karmu, visiem pietiek jau ar esošo. Tātad: ko lai dara, kā lai tiek galā ar šo slogu, kas ierobežo mūsu darbības, prieku un laimi? Pastāv ļoti vienkārša metode. Tā saucas kalpošana. Kalpošana ir vislabākais veids, kā atbrīvoties no karmas. Protams, patiesībā netiek no tās vaļā, bet gan to sadedzina.
Process izskatās aptuveni šādi: kalpojot jūs pievelkat sev klāt enerģiju. Atdodot enerģiju, jūs dabūjat enerģiju atpakaļ; tāds ir likums. Pamatā, tas ir Mīlestības Likums, kas nosaka mūsu dabu un bez kura nevarētu pastāvēt Visums. Citā ziņā tas ir pats Cēloņu un Seku Likums. Dodot mīlestību, jūs radāt cēloni, kura sekas ir mīlestības saņemšana atpakaļ. Tādējādi pats likums nodrošina savu īstenošanos. Kalpojot mēs parādām mīlestību. Parādot mīlestību, pēc likuma, mēs dabūjam mīlestību. Tas cilvēku stiprina un potencē tā, ka viņš kļūst spējīgs tikt galā ar savu karmu.
Cilvēkam kļūstot mīlošākam, labāk kalpojot, viņš automātiski distancē sevi no notikumu sekām. Notikumi notiek, taču tiem ir arvien mazāka ietekme uz cilvēka psihi. Austrumos saka: nu, tāda ir mana karma. Francijā saka: nu, c'est la vie (tāda ir dzīve – tulk. piezīme). Pakāpeniski mums vajag attīstīt c'est la vie attieksmi. Ja klājas labi, viegli: c'est la vie. Ja ir smagi, sāpīgi, esam nelaimīgi: c'est la vie. Mums tiešām vajadzētu dzīvot ar šādu attieksmi.
Pareizas attiecības pārtrauc karmas ciklu.
Karmas Likums ir dižens, sasaistošs likums, taču tas ir labdabīgs. Neviens nesaņem vairāk karmas kā dvēsele un Karmas Kungi uzskata par panesamu. Dažu cilvēku dzīves patiesi ir ļoti smagas, ciešanu pilnas un ierobežotas. No dvēseles redzējuma tas ir darīts ar nolūku, ir noderīgi un produktīvi. Tā kā dvēsele tā vēlas sadedzināt pagātnes karmas slogu, tiek veikts lielāks progress. Tas, kas mūs aiztur, kas mūs ierobežo, ir mūsu karma. Pūles, kas pieliktas karmas dzēšanā bruģē ceļu izaugsmes periodiem. Tādējādi mūsu attīstība norit cikliski.
Karmas Likums nav mehānisks sodīšanas likums. Ja jūs kādam iesitat pa galvu, tad nav tā, ka neizbēgami jūs pats dabūsit pa galvu. Tas nav ‘’aci pret aci, zobu pret zobu’’. Tas vienkārši ir enerģētiskais iznākums tiem cēloņiem, ko mēs paši esam palaiduši darbībā. Viss, ko mēs darām, neizbēgami atgriezīsies pie mums atpakaļ. Taču mēs varam arī kaut ko darīt šajā sakarā. Indijas nepieskaramie var izmainīt savu likteni. Karma nav viņus nolēmusi būt par nepieskaramajiem. Tāda ir sociālā struktūra, kārtu sistēma, kas piesaista cilvēkus noteiktam dzīves stāvoklim. Tā ir pilnībā mākslīga un cilvēku radīta. Nabadzība, netīrība, degradācija un ciešanas Trešajā Pasaulē nav nepieciešamas, tās nav karmas, bet gan mūsu alkatības radītas. Un uz mums gulstas galvenā atbildība palīdzēt šiem cilvēkiem mainīt šos apstākļus un uzsākt īstu dzīvi.
Cilvēki kā vienmēr domā par karmu kā nākošu no iepriekšējās dzīves, bet kā paliek ar vakardienas karmu, vai aizvakardienas, pagājušās nedēļas vai iepriekšējā mēneša karmu? Tā ir to darbību un reakciju sekas, ar kurām mēs saduramies šodien, bet šodienas darbības un reakcijas radīs sekas, ar kurām mēs sadursimies rīt un nākamajā dzīvē. Kamēr mēs būsim nepareizās attiecībās viens ar otru un ar veselumu, kura daļa mēs esam, mēs turpināsimies radīt sliktu karmu. Daudz svarīgāk un noderīgāk ir izprast pareizu attiecību labumu, tādējādi pareizi rīkojoties ar Karmas un Pārdzimšanas Likumiem, nekā zināt savas iepriekšējās dzīves.
Piezīme: Fragments no Bendžamina Krēmes "Pārdzimšanas likuma" (Rakstu izlase "Ārpuslaika Viedas Pamati")
Avots: e-misterija.lv
