Arī Eiropā krīze sāksies "pa īstam"?3

Potenciāli riskantos kredītus ir izsniegušas galvenokārt Itālijas, Austrijas, Šveices, Zviedrijas un, domājams, arī Vācijas bankas. Pēc tam, kad 1990. gadu sākumā bijušajās Padomju Savienības un Varšavas līguma valstīs mainījās ekonomiskie modeļi, Rietumeiropas bankas sāka masveida invāziju šajās teritorijās, lai par simbolisku samaksu uzpirktu jauno, neatkarīgo valstu lielākās bankas. Kad pēc 2002. gada fondu krīzes strauji kritās dolāra procentu likmes, tām sekoja procentu likmes daudzviet pasaulē, kredīti kļuva viegli pieejami, bet tas noveda pie riskantas kreditēšanas ārvalstu valūtās milzu pieauguma Austrumeiropā.
Tādās valstīs, kā, piemēram, Ungārija, Šveices un Austrijas bankas masveidā virzīja hipotekāros kredītus, kas bija nominēti Šveices frankos (šiem kredītiem procentu likmes bija ievērojami zemākas). Vienīgais iespējamais risks slēpās Ungārijas valūtas devalvācijas iespējā, kuras rezultātā mājokļu īpašniekiem Ungārijā rastos problēmas segt ievērojami pieaugušos ikmēneša maksājumus Šveices frankos. Tieši tas notika pēdējo astoņpadsmit mēnešu laikā, kad rietumu bankas un fondi krasi samazināja savas spekulatīvās investīcijas Austrumeiropas valstīs, lai atgrieztu kapitālu mājup, kur mātes bankas izjuta nopietnas problēmas ASV banku krīzes dēļ.
Interesanta nianse - Austrijas bankas „Vienna Creditanstalt” krahs 1931. gadā, kļuva par starta šāvienu ķēdes reakcijai, kura izplatījās tālāk uz Vācijas bankām un „atnesa” arī kontinentālajai Eiropai 1931. -1933. gadu ekonomisko krīzi. Vēsturiskas ironijas dēļ šobrīd viskritiskākajā situācijā ir nonākusi Vīnes „Bank of Austria”, kura pēdējo banku apvienošanās un pārņemšanas viļņa laikā ir kļuvusi par „Vienna Creditanstalt” īpašnieci.
Pašlaik Austrija atrodas „Vienna Creditanstalt” kraham līdzīga sabrukuma priekšā – parādnieki vienkārši nespējatdot aizņemtos līdzekļus. Kā uzskata Austrijas finanšu laikraksts „Der Standart”, ja tuvāko mēnešu laikā tikai desmit procenti austriešu kredītu ņēmēju Austrumeiropā paziņos par defoltiem, tas novedīs pie valsts finanšu sistēmas kraha. („Der Standart” situāciju, ar kuru austrumos saskārušās „Bank of Austria” un tās Itālijas un Vācijas īpašnieki „Unicredit” un „HypoVereinsbank”, nodēvēja par „monetāro Staļingradu”.) Londonā bāzētā Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka (ERAB) tikmēr aprēķinājusi, ka bezcerīgo parādu daudzums Austrumeiropā pārsniedz 10%, un „var sasniegt 20%”.
Pēc preses ziņām, Austrijas finanšu ministrs Džozefs Prolls februāra vidū ieguldījis gluži vai neticamas pūles, lai ES valstu finanšu ministru sanāksmē Briselē panāktu atbalstu 150 miljardus eiro vērtam bijušā padomju bloka valstu glābšanas plānam, kas arī saprotams, jo Austrijas bankas šim reģionam aizdevušas 230 miljardus eiro, kas veido 70 % Austrijas IKP.
Krustu Prolla centieniem pārvilka Vācijas finanšu ministrs Pērs Štainbruks, kurš kategoriski noraidījis jebkādu īpašu glābšanas fondu Austrumeiropai izveidošanu, paziņojot, ka tā nav Vācijas problēma. Atsevišķi eksperti gan uzskata, ka Štainbruks drīz vien var nožēlot savu lēmumu, jo krīze var pārmesties arī uz vācu bankām un rezultātā sekas Vācijas nodokļu maksātājiem būs vēl postošākas, nekā tad, ja laikus būtu uzsākta Austrumeiropas glābšana.
Amerikāņu investīciju bankas „Morgan Stanley” Londonas filiāle lēš, ka Austrumeiropa ārvalstīs aizņēmusies aptuveni 1,7 triljonus ASV dolāru, lielākoties kā īstermiņa aizņēmumus. Tikai šogad reģionam ir jāizmaksā vai jāpārkreditē 400 miljardi dolāru, kas būtu aptuveni trešdaļa no Autrumeiropas IKP. Pēc analītiķu domām, problēmas var rasties pat Krievijai, kura vēl pirms gada bija uzkrājusi valūtas rezerves vairāk nekā 600 miljardu dolāru apmērā. Lielajām Krievijas kompānijām (vai pareizāk – oligarhiem) šogad ir jāatmaksā ārvalstu kreditoriem (vai jāpārkreditē) kopumā aptuveni pustriljons dolāru. Vienlaikus Krievija kopš 2008. gada augusta ir iztērējusi 36% savu valūtas rezervju, lai aizsargātu rubli, tāpat naftas cenas pašlaik ir 33 ASV dolāri par barelu (pēc oficiālas informācijas, Krievijas budžets veidots, balstoties uz naftas cenu 40 dolāru par barelu, taču ar deficītu - bezdeficīta budžets iespējams, ja naftas cena ir 70 dolāru), kamdēļ Kremlis jau licis skaidri saprast, ka visiem pretendentiem uz palīdzību no budžeta naudas nepietiks. Praksē tas nozīmē, ka Kremlis finansēs tikai stratēģiski svarīgas nozares, lai tās nenonāktu ārvalstu kontrolē, bet tas būs vēl viens trieciens rietumu un galvenokārt Eiropas bankām, kuras kreditējušas Krievijas uzņēmējus.
Tikmēr Polijā, kur 60% visu hipotekāro kredītu (pēc dažiem datiem) ir ņemti Šveices frankos – kreditēšana šajā valūtā tika pārtraukta tikai 2008. gada oktobrī, zlots attiecībā pret Šveices franku jau ir krities divas reizes. Ungārija, Balkāni, Baltijas valstis un Ukraina vairākumā gadījumu vai nu jau seko, vai gatavojas sekot šim scenārijam. (Kādā interneta komentārā centieni atgūt kredītus no Ukrainas, kuras IKP jau krities par vairāk nekā 15%, kamdēļ informācija par šo statistiku ieskaitīta valsts noslēpumu kategorijā, salīdzināta ar anekdotiskajiem centieniem pakārt pasaku tēlu Rausīti.) Šis kolektīvais prāta aptumsums (vispirms jau no kreditoru, taču tādā pašā mērā arī no nacionālo valdību un kredītu ņēmēju puses) nodarīto zaudējumu ziņā, visticamāk, pārspēs pat subprime kredītu fiasko Savienotajās Valstīs.
Jāpiebilst, ka Eiropas bankām Austrumeiropā radušies zaudējumi apvienosies ar tiem zaudējumiem, kuri tām radušies ieguldījumu ASV hipotekārajos vērtspapīros dēļ. Rietumeiropas bankas ir izsniegušas 84% visas Austrumeiropas kredītu, tāpat eiropiešiem pieder 74% no 4,9 triljonus ASV dolāru lielā attīstošos tirgu kredītportfeļa, līdz ar to tās šajā gadījumā ir daudz ievainojamākas, nekā amerikāņu vai Japānas bankas.