Debesis bija sasalušas. Mākoņi viens pēc otra nāca lejā vienā gabalā – piecas tonnas smagi, skābekļa bagātināti, ledus kluči. Mājas gruva kā kāršu namiņi, automašīnu spoguļi un stikli aizgāja vienā mirklī. Tie laimīgie, kuriem paveicās atrasties ārā, no dzīves pat nepaspēja atvadīties.
Vienu brīdi tie vēroja zaļganās debesis, un jau nākamajā, bez naudas, tie atradās pie nāves upes krasta un nevarēja pārcelties uz ēnu pasauli.
Pāris drosminieki mēģināja upi pārpeldēt, bet tai pāri ir tikai viens ceļš – ar laivu. Mirdami tie reinkarnējās dzīvniekos, un mira atkal.
Pārējie devās atpakaļ spokoties uz dzīvo pasauli. Tie neizpratnē klīda pa izvandīto pilsētu ielām un stādināja sirdis nejauši sastaptajiem pensionāriem. Sadumpojušās bija ne tikai debesis. Tā bija pastardiena ne tās reliģiskajā nozīmē – tā bija pati daba, kuras smalkais bet grandiozais, radītāja formētais pulksteņa mehānisms, beidzot bija novests agonijā. Zeme raustījās konvulsijās, ik pa brīdim debesīs izšaudama lavas strūklas. No debesīm nokritušie mākoņi, kūstot ieplūda lūgšanu pārpildītajos pagrabos, un slīcināja tās pāris vēl pie dzīvības palikušās radības.
Dabas dumpis nebija pārsteidzošs – visi zināja, ka šī diena pienāks, tikai neiedomājās, ka tas notiks tik drīz.
Apbrīnojami bija tie drosminieki, kuri, par spīti nevēlamajiem apstākļiem, ar ķiverēm galvās savas pēdējās stundas bija nolēmuši pavadīt nevis ģimenes lokā kādā īslaicīgi drošā vietā, bet gan īstenojot savus sapņus – izlaupot smalko lielveikalu noliktavas.
Ar bezcerīgi zonu meklējošu mobilo telefonu vienā rokā un beisbola nūju otrā, tie gāja no veikala uz veikalu, galinot ar tik pat apšaubāmu spriestspēju tur atrodošos veikala personālu un audzējot apvilkto apģērba kārtu līdz apjomiem, kuros tie izskatījās pēc milzīgiem, staigājošiem kāpostiem.
Lai arī pārvietošanās starp veikaliem notika ļoti piesardzīgi, drosminieku pulks ruka ļoti strauji. Izteiciens “kritiskā masa” šinī kontekstā ieguva ļoti konkrētas aprises, jo ārā visu laiku dārdošajiem zibeņiem vieglāk bija trāpīt tieši visbagātīgāk tērptajos ķermeņos. Zeme, kādu mēs to zinām, tika iznīcināta septiņpadsmit stundās – neizdzīvoja pilnīgi neviens. Pēkšņi viss kļuva tik vienkāršs un saprotams. Nekas, salīdzinot ar visu, un viss, salīdzinot ar neko – pasaules vienīgais jautātājs, vienīgais valdnieks – cilvēks, bija apvienojies ar neko, un daba atguva savu dabisko stāvokli, kurā nekas, salīdzinot ar visu atkal bija tikai nekas, un nekas cits
Pāris drosminieki mēģināja upi pārpeldēt, bet tai pāri ir tikai viens ceļš – ar laivu. Mirdami tie reinkarnējās dzīvniekos, un mira atkal.
Pārējie devās atpakaļ spokoties uz dzīvo pasauli. Tie neizpratnē klīda pa izvandīto pilsētu ielām un stādināja sirdis nejauši sastaptajiem pensionāriem. Sadumpojušās bija ne tikai debesis. Tā bija pastardiena ne tās reliģiskajā nozīmē – tā bija pati daba, kuras smalkais bet grandiozais, radītāja formētais pulksteņa mehānisms, beidzot bija novests agonijā. Zeme raustījās konvulsijās, ik pa brīdim debesīs izšaudama lavas strūklas. No debesīm nokritušie mākoņi, kūstot ieplūda lūgšanu pārpildītajos pagrabos, un slīcināja tās pāris vēl pie dzīvības palikušās radības.
Dabas dumpis nebija pārsteidzošs – visi zināja, ka šī diena pienāks, tikai neiedomājās, ka tas notiks tik drīz.
Apbrīnojami bija tie drosminieki, kuri, par spīti nevēlamajiem apstākļiem, ar ķiverēm galvās savas pēdējās stundas bija nolēmuši pavadīt nevis ģimenes lokā kādā īslaicīgi drošā vietā, bet gan īstenojot savus sapņus – izlaupot smalko lielveikalu noliktavas.
Ar bezcerīgi zonu meklējošu mobilo telefonu vienā rokā un beisbola nūju otrā, tie gāja no veikala uz veikalu, galinot ar tik pat apšaubāmu spriestspēju tur atrodošos veikala personālu un audzējot apvilkto apģērba kārtu līdz apjomiem, kuros tie izskatījās pēc milzīgiem, staigājošiem kāpostiem.
Lai arī pārvietošanās starp veikaliem notika ļoti piesardzīgi, drosminieku pulks ruka ļoti strauji. Izteiciens “kritiskā masa” šinī kontekstā ieguva ļoti konkrētas aprises, jo ārā visu laiku dārdošajiem zibeņiem vieglāk bija trāpīt tieši visbagātīgāk tērptajos ķermeņos. Zeme, kādu mēs to zinām, tika iznīcināta septiņpadsmit stundās – neizdzīvoja pilnīgi neviens. Pēkšņi viss kļuva tik vienkāršs un saprotams. Nekas, salīdzinot ar visu, un viss, salīdzinot ar neko – pasaules vienīgais jautātājs, vienīgais valdnieks – cilvēks, bija apvienojies ar neko, un daba atguva savu dabisko stāvokli, kurā nekas, salīdzinot ar visu atkal bija tikai nekas, un nekas cits
