pārāk intīmi ikkatram.
"Dabai ir daudz līdzekļu kā pārliecināt cilvēku par viņa niecīgumu: paisuma un bēguma mūžīgā maiņa, vētras niknums, zemestrīču šausmas, debesu artelērijas ilgie darbi. Bet visbaisākā, vismokošākā ir - Baltā klusuma pilnīgā vienaldzība. Nekādas kustības, debess skaidra kā nospodrināts varš, mazakais čuksts liekas svētuma zaimošana, cilvēks kļūst bikls un baidās pats no savas bals skaņas. Jebkura dzīvo radījumu, kas kustas pa izmirušās pasaules spokainākajiem tuksnešiem, šausmina viņa paša pārtdrošība, jo viņš saprot, ka šeit viņa dzīvībai nav lielakas vertibas kā tārpa dzīvībai. Pašas no sevis rodas dīvainas domas. Visuma noslēpums meklē savu izpausmi. Un cilvēku pārņem bailes no nāves, no Dieva, no visas pasaules, bet bailes rada cerību uz atdzimšanu un dzīvību un ilgas pēc nemirstības saistītās materijas veltīgo tieksmi. Un tad cilvēks paliek vienatnē ar Dievu."