Mazalkoholiskie dzērieni ir, piemēram, alus, vidēji stiprie - vīns, šampanietis, stiprie – degvīns, liķieris, konjaks, rums, viskijs, u.c.
Alkoholisms ir slimība, kuru rada bieža alkoholisko dzērienu lietošana un kurai raksturīga pataloģiska tieksme pēc alkohola, kas saslimušo noved pie psihiska un fiziska sabrukuma, kā arī sociālas degradācijas. Alkoholisms kā slimība jāatšķir no dzeršanas vai žūpošanas. Tā ir slimības cēlonis, bet vēl nav slimība. Alkoholisms un žūpošana ir kaitīga cilvēka veselībai, nelabvēlīgi ietekmē bērnu audzināšanu, rada zaudējumus ražošanā, atstāj kaitīgu ietekmi uz sabiedrības labklājību. Tāpēc alkohols ir svarīga medicīniska un sociāla problēma.
Jau vieglā alkohola reibumā (ja alkohola daudzums asinīs ir 0,05%; to rada 0,5 – 1 litrs alus vai 50 – 100 ml degvīna vai konjaka, vai 200 – 400ml 14 – 18% vīna) ir traucēts normālais līdzsvars starp ierosas un kavēšanas procesiem, palēninās atbildes reakcijas uz kairinājumu, pavājinās kustību koordinācija. Rodas siltuma un reibuma sajūta. Cilvēks kļūst bezrūpīgāks, bezatbildīgāks, pārvērtē savas spējas, neievēro piesardzību. Tas viss var radīt darba ražīguma samazināšanos, avārijas transportā u.c. smagas sekas.
Vidēja reibuma pakāpē (alkohola koncentrācija asinīs ir 0,1%; to rada 0,5 – 1 litrs vīna vai 150 – 300ml degvīna vai konjaka) alkohols vēl vairāk nomāc kavēšanas procesus, iestājas erosas pārsvars. Bezrūpīgo, jautro noskaņojumu nomaina īgnums, dusmu uzliesmojumi, takta trūkums, rupjība. Pavājinās spēja kritiski novērtēt situāciju. Piedzērušā rīcība var kļūt bīstama sev un apkārtējiem. Kustības ir nekoordinētas, gaita nestabila. Var būt slikta dūša un vemšana, pēc tam rodas nogurums un vājums.
Smagā alkoholiskā reibumā (ja asinīs ir 0,2% alkohola; to rada 400 – 500 ml degvīna vai konjaka) tiek nomākti arī ierosas procesi, rodas kustību un līdzsvara traucējumi, neskaidra runa, bieži sākas vemšana. Uzbudinājums un bīstama rīcība var būt neilgu laiku, jo drīz vien sākas apātija, miegainība, kas pāriet narkotiskajā miegā. Iestājas dzīvībai bīstami sirdsdarbības un elpošanas traucējumi.
Ja alkohola saturs asinīs sasniedz 0,5%, var iestāties nāve sakarā ar dzīvībai svarīgu centru paralīzi iegarenajās smadzenēs.
Bieža alkoholisko dzērienu lietošana ar laiku rada stabilus traucējumus – hronisko alkoholismu. Tam raksturīgs narkomāniskās alkoholatkarības sindroms – pataloģiska tieksme pēc alkohola, paškontroles zudums (paģiru sindroms), vemšanas aizsargrefleksa izzušana, mainīta organisma izturība (tolerance) pret alkoholu, kā arī somatiski neiroloģiski traucējumi un personības degradācija.
Hronisks alkoholisms noris vairākās stadijās.
Neirastēniskā stadija rodas pēc 1 – 5 g. ilgas sistemātiskas alkoholisko dzērienu lietošanas (visbiežāk 21 – 25 g. vecumā) un ilgst 1 – 3 g. Galvenie simptomi: pieradums pie lielām alkohola devām un vemšanas aizsargrefleksa zudums. Reibums ir subjektīvi patīkams, rada eiforiju, un pēc noteiktas alkohola devas zūd spēja kontrolēt izdzertā alkohola daudzumu – dzeršana turpinās tikmēr, kamēr vien ir ko dzert un kamēr fiziski iespējams iedzert. Reibuma laikā izpaužas saasinātas rakstura īpašības (pēc rakstura aizdomīgi cilvēki pāriet uz čukstēšanu; citiem uzmācas greizsirdība, teatralitāte, lielība) Saīsinās starplaiki starp dzeršanas reizēm. Sākas dzeršana vienatnē, slepeni. Rodas neiroloģiski traucējumi – bezmiegs (galvenokārt agra pamošanās), astēnija. Sākas pārmaiņas raksturā.
Narkomānijas stadija visbiežāk ilgst apm. 4 – 6 g. Šajā laikā tieksme pēc alkohola kļūst nepārvarama, sevišķi pēc izdzertas alkohola devas. Abstinences sindroma parādības sākumā izdodas pārtraukt ar nespecifiskiem līdzekļiem (stipru kafiju, tēju), vēlāk tikai ar alkoholu. Slimniekam šajā periodā ir maksimāla izturība pret alkoholu. Mainās reibuma raksturs; miera un patīkama atslābuma sajūtu nomaina ātra uzbudināmība un kustību aktivitāte (tieksme klaiņot). Domāšanā rodās t.s. iestrēgšana (runā par vienu un to pašu, piem., atkārtoti stāsta notikumus no savas dzīves, nepārtraukti atvainojas).
Encefalopātijas stadijā (iestājas visbiežāk 31 – 40 g.) raksturīgas manāmas organiskas pārmaiņas galvas smadzenēs. Slimnieks vairs nepanes lielas alkohola devas, tāpēc pāriet uz vieglākiem dzērieniem (vīnu); vēlāk naudas trūkuma dēļ un ātrākas apreibināšanās nolūkā lieto lētākus līdzekļus (politūru, odekolonu u.c.) Alkohols vairs nerada labsajūtu, bet kļuvis par nepieciešamību, - ja tas nav lietots, var rasties somatiski traucējumi. Dzeršana tiek pārtraukta tikai tad, kad sākas smagas komplikācijas, kas apdraud slimnieka dzīvību.
Alkoholismam attīstoties, rodas stabilas un progresējošas pārmaiņas organismā: bieži izveidojas hroniskas gastrīts, aknu ciroze, hepatīts, čūlas slimība, miokardīts. Raksturīga priekšlaicīga novecošana – izkrīt zobi un mati, lūst nagi, rodas grumbas, āda zaudē elastību, kļūst pelēka.
Alkoholisma izcelsmē zināma nozīme var būt organisma īpatnībām (iedzimtībai, reaktivitātei, personībai, vecumam, dzimumam u.c.), cilvēka sociālajam stāvoklim, izglītībai, ģimenes stāvoklim. Vienādos pārējos apstākļos lielākā nozīme ir mikrosociālajai videi – tuvākās apkārtnes ietekmei, kas rada negatīvu vai pozitīvu ietekmi pret dzeršanu.
Kas jādara, ja cilvēkam ir smags alkohola reibuma stāvoklis:
• ja ir traucējumi sirds darbībā, jādod kordiamīna pilieni vai kampars,
• jāliek pie kājām silts termofors,
• ja cilvēks ir pie samaņas un nav vemšanas, tad, lai iztukšotu kuņģi, vemšanu var izsaukt mākslīgi, dodot vispirms izdzert vairākas glāzes ūdens,
• ja slimnieka stāvoklis neuzlabojas, nepieciešams izsaukt ātro medicīnisko palīdzību.
Profilakse:
• visradikālākais veids ir uz visiem laikiem atteikties no alkoholisko dzērienu lietošanas. Jāiemācās teikt: “Nē, paldies.”,
• jāizvairās no stipriem alkoholiskiem dzērieniem – degvīna, viskija, džina, konjaka u.c., jo tie ātri rada pieradumu. Priekšroka dodama, un tikai mazos daudzumos, viegliem un vidēji stipriem dzērieniem – alum, sausiem un pussausiem vīniem,
• lietojot alkoholu, vienmēr ir jāuzkož. Apdullumu mazina sātīga paēšana pirms dzeršanas vai dzeršanas starplaikos,
• nekad nevajag lietot alkoholu pēc pusnakts, jo tas nelabvēlīgi ietekmē daudzu orgānu un sistēmu darbību,
• pirms gulētiešanas, ja ir negausīgi dzerts un ēsts, var iedzert zāles, kas satur gremošanas fermentu – festālu, mezīmu u.c. Palīdzēs arī nomierinošas ārstniecības augu tējas (apīņu, māteru u.c.),
• pirms iešanas ciemos, kur paredzēta alkohola lietošana, jāizdzer tase stipras zaļās vai melnās tējas, pieliekot klāt šķipsniņu piparmētras. Pēc ciemošanās šo procedūru atkārtot. Tējas vietā var dzert tasi stipras kafijas, pieliekot citrona sulu.
• ja pašam ar gribasspēku nesanāk pārvarēt šo slimību, nepieciešama ārsta – narkologa palīdzība.
