Alutiņi, vecais brāl,
Tu par mani vecākais.
Es piedzimu, tu jau biji.
Es nomiršu, tu paliksi. Alus darīšana mūsu senčiem bija neatņemama dzīves sastāvdaļa. Cik vien tālu senatnē ietiecas skatiens, visur manāms šā dzēriena un ar to saistītās kultūras atstātais mantojums. Latvju ciltis darīja medalu, ko godāja gan svētku reizēs un pat izmantoja svētajos rituālos, gan lietoja ikdienā. Vēsture liecina, ka miežu alus darīšana Latvijas teritorijā ieviesusies agrīnajos viduslaikos un drīz šis dzēriens iemantojis milzu popularitāti. Mūsu senčiem nebija moderno ūdens attīrīšanas iekārtu, tādēļ tā vietā slāpju remdēšanai alus bija jo piemērots. Sevišķi jau vietējo ēšanas tradīciju dēļ. Latvjiem allaž garšojuši trekni ēdieni ar stipru, izteiksmīgu garšu un, kas gan var būt labāks pie cūkas cepeša, ja ne miestiņa kauss?! Šajā jautājumā gan kungu, gan zemnieku starpā valdīja apbrīnojama vienprātība. Sava alusdarītava bija vai ikvienā lauku sētā, katrā pilī un klosterī. Mēs lepojamies ar to, ka jau pusotru gadsimtu „Aldaris” ir Latvijas alus darīšanas tradīciju epicentrs!
Modernākā alusdarītava Eiropā
Tu par mani vecākais.
Es piedzimu, tu jau biji.
Es nomiršu, tu paliksi. Alus darīšana mūsu senčiem bija neatņemama dzīves sastāvdaļa. Cik vien tālu senatnē ietiecas skatiens, visur manāms šā dzēriena un ar to saistītās kultūras atstātais mantojums. Latvju ciltis darīja medalu, ko godāja gan svētku reizēs un pat izmantoja svētajos rituālos, gan lietoja ikdienā. Vēsture liecina, ka miežu alus darīšana Latvijas teritorijā ieviesusies agrīnajos viduslaikos un drīz šis dzēriens iemantojis milzu popularitāti. Mūsu senčiem nebija moderno ūdens attīrīšanas iekārtu, tādēļ tā vietā slāpju remdēšanai alus bija jo piemērots. Sevišķi jau vietējo ēšanas tradīciju dēļ. Latvjiem allaž garšojuši trekni ēdieni ar stipru, izteiksmīgu garšu un, kas gan var būt labāks pie cūkas cepeša, ja ne miestiņa kauss?! Šajā jautājumā gan kungu, gan zemnieku starpā valdīja apbrīnojama vienprātība. Sava alusdarītava bija vai ikvienā lauku sētā, katrā pilī un klosterī. Mēs lepojamies ar to, ka jau pusotru gadsimtu „Aldaris” ir Latvijas alus darīšanas tradīciju epicentrs!
1865. gads nenoliedzami ir Latvijas alus darīšanas vēstures pavērsiena punkts. Pēc Bavārijas vācieša Joahima Daudera ieceres šajā gadā Rīgas pilsētas nomalē uzcēla „Waldschlößchen” jeb „Meža pils” alusdarītavu. Tieši šo notikumu uzskata par „Aldara” 140 gadu ilgās darbības sākumu. Alus darīšana izrādījās visai ienesīga, uzņēmums sāka attīstīties un gadsimtu mijā Rīgas Būvvalde saņēma lūgumu atļaut tā paplašināšanu un modernizēšanu – alusdarītavā uzstādīja tvaika katlu, izveidoja ūdensvadu un uzcēla ēkas, kuras saglabājušās vēl šobaltdien. Jau 20. gs. sākumā „Meža pils” iemantoja Eiropā modernākās alusdarītavas slavu un bija labi pazīstama arī ārpus Latvijas. To apliecina fakts, ka 1906. gadā „Waldschlößchen” alusdarītavā uz savu kongresu pulcējās Eiropas lielāko alusdarītavu pārstāvji. „Meža pils” alusdarītavā brūvētais alus rada sev cienītājus gan Krievijā, gan citur Eiropā. Ir saglabājies 1899. gadā izrakstīts rēķins, kurš apliecina, kādas alus šķirnes tolaik darītas „Waldschlößchen”. Pavisam to bija piecas – Tafelbeer, Minhenes, Portera, Pilzenes un Eksporta alus. Īpašā cieņā bijis Portera un Eksporta alus. 19. gs, nogalē izveidota pat alus partija, kas pildīta īpašās, tieši šim gadījumam pasūtinātās porcelāna pudelēs. Pirmais pasaules karš alusdarītavai postījumus nenodarīja un, lai gan alus darīšana šajā laikā nenotika, tikai „Meža pilij” raksturīgā alus rauga saglabāšanai veica vienu, divus vārījumus mēnesī. Nākamais būtiskais pavērsiens alusdarītavas vēsturē bija 1937. gads, kad tapa akciju sabiedrība „Aldaris”. Uzņēmums ieguva savu tagadējo nosaukumu un mākslinieka Artūra Apeiņa veidoto simboliku. Tas bija alusdarītavas modernizācijas laiks! Alusdarītavā uzstādīja unikālus vara katlus un citas modernas iekārtas, ko iegādājās alus zemē – Vācijā. Jaunajos katlos darītais alus ieguva sevišķas īpašības. Vēl šodien šie vienreizējie katli atrodas „Aldara” ēkās un ir vienīgie visā Eiropā.
Aiz septiņām atslēgām glabātās
„Aldaris” ir viena no nedaudzajām alusdarītavām, kura līdz pat mūsdienām saglabājusi savu vēsturisko atrašanās vietu, ēkas un alus darīšanas tradīcijas. Tā ir mūsu lielākā vērtība un to saglabāšanai mēs veltam īpašas rūpes. Nozīmīgākais mantojums ir alus darīšanas process un nemainīgi augstā „Aldara” alus kvalitāte. Lai gan šodien alu darām modernās iekārtās, mēs paliekam uzticīgi veidam, kādā gadiem jauktas alus sastāvdaļas un darīts daudzu alus cienītāju iemīļotais dzēriens. Mums ir izdevies saglabāt unikālas alus darīšanas grāmatas, kuru senums mērāms kopš 19. gs beigām. Tajās apkopoti visdažādākie aldaru amata noslēpumu, kurus meistari nodevuši no paaudzes paaudzē un glabājuši aiz septiņiem zieģeļiem. Veselas šo grāmatu sadaļas vēsta gan par to, kādam jābūt ūdenim, gan par apiņu stādīšanas smalkumiem, gan to, kā var ietekmēt alus putas. Esam saglabājuši arī „Aldara” pirmssākumos izveidotās alus receptes. „Portera” un „Pilzenes” alu darām tieši pēc šīm senajām receptēm, bet pārējo bagāto mantojumu izmantojam, lai pilnveidotu citas.
Pašiem savs alus dievs un aldaris burvis Īpašu auru „Aldarim” piešķir tradīcijas un nostāsti, kas nav rakstiski fiksēti, taču tos pārmanto no paaudzes uz paaudzē. Pie uzņēmuma ieejas nācējus sveic alus dievs Gambrinuss jeb Gambrīns. Pastāv vairāki viedokļi par tā izcelsmi. Vieni uzskata, ka Gambrīns bijis Flandrijas karalis, kurš iemantojis tautas mīlestību, atceļot nodokļus alus darītājiem, citi - ka Gambrīnu izdomājuši Bavārijas alus darītāji. Uzziņu literatūrā teikts, ka Gambrīna vārds veidojies no brabantiešu hercoga Jāņa (Jana) Grimusa (1251—1294) jeb Jāņa I vārda. Leģendas viņu padarījušas par alus izgudrotāju, lai gan patiesībā viņš bijis Briseles aldaru ģildes priekšsēdis. Lai vai kā, vēl joprojām šo labvēli piemin un godā arī „Aldarī”. Ik rītu viņš sveic darbiniekus ar rokā paceltu putojošu alus kausu un uzņēmumā tic, ka Gambrīns nes svētību un panākumus. Nostāsti vēsta, ka „Aldarī” esot bijis aldaris burvis, kurš pārbaudījis, cik labi darīts alus. Viņš ieradies lakādas kurpes, baltos cimdos un ar katliņu galvā. Ar savu mirdzoši balto cimdu viņš pārbaudījis, cik tīri ir alus kubli. Tā radies teiciens: „Nu būs alus biezs kā cimds” . Savukārt, ja viņš nolicis savu katliņu blakus alus kublam, tad teikuši, ka alum jābūt stipram kā vīra galvai. Laikā, kad alu pārvadāja ar zirgu pajūgiem, uzņēmuma zirgu stallī esot bijis kāds balts zirgs, kurš nepameta stalli, kamēr nebija padzēries no alus spainīša. Tad viņš esot iesitis ar labo pakavu pa zemi un bijis gatavs darbam. Kopš 20. gs. vidus „Aldarī” katru gadu svin 1000. vārījumu. Iesākumā tie bija īsti svētki, jo ne vienmēr izdevās šo skaitli sasniegt. Tagad alus darīšanas apjomi pieauguši tiktāl, ka 1000. vārījumu godina ik rudeni. Šogad tas varētu būt novembrī. Katrā arodā, kuram ir tik sena vēsture, izveidojas noteiktas paražas. Tādas ir arī alus darītājiem. Tā, piemēram, kad jauc ūdeni ar iesalu, nedrīkst skaļi runāt, bet, kad liek raugu, gluži pretēji – vajag dziedāt un trokšņot, lai raugs labi rūgtu. Arī tagad „Aldarī” nereti piesistam pie alus katla, lai labāk rūgst.
ar bildem bij skopi,jo negribejas vnk tagadejos alus likt gribejas ielikt kadi agraak bija :( bet nav :(
Pašiem savs alus dievs un aldaris burvis Īpašu auru „Aldarim” piešķir tradīcijas un nostāsti, kas nav rakstiski fiksēti, taču tos pārmanto no paaudzes uz paaudzē. Pie uzņēmuma ieejas nācējus sveic alus dievs Gambrinuss jeb Gambrīns. Pastāv vairāki viedokļi par tā izcelsmi. Vieni uzskata, ka Gambrīns bijis Flandrijas karalis, kurš iemantojis tautas mīlestību, atceļot nodokļus alus darītājiem, citi - ka Gambrīnu izdomājuši Bavārijas alus darītāji. Uzziņu literatūrā teikts, ka Gambrīna vārds veidojies no brabantiešu hercoga Jāņa (Jana) Grimusa (1251—1294) jeb Jāņa I vārda. Leģendas viņu padarījušas par alus izgudrotāju, lai gan patiesībā viņš bijis Briseles aldaru ģildes priekšsēdis. Lai vai kā, vēl joprojām šo labvēli piemin un godā arī „Aldarī”. Ik rītu viņš sveic darbiniekus ar rokā paceltu putojošu alus kausu un uzņēmumā tic, ka Gambrīns nes svētību un panākumus. Nostāsti vēsta, ka „Aldarī” esot bijis aldaris burvis, kurš pārbaudījis, cik labi darīts alus. Viņš ieradies lakādas kurpes, baltos cimdos un ar katliņu galvā. Ar savu mirdzoši balto cimdu viņš pārbaudījis, cik tīri ir alus kubli. Tā radies teiciens: „Nu būs alus biezs kā cimds” . Savukārt, ja viņš nolicis savu katliņu blakus alus kublam, tad teikuši, ka alum jābūt stipram kā vīra galvai. Laikā, kad alu pārvadāja ar zirgu pajūgiem, uzņēmuma zirgu stallī esot bijis kāds balts zirgs, kurš nepameta stalli, kamēr nebija padzēries no alus spainīša. Tad viņš esot iesitis ar labo pakavu pa zemi un bijis gatavs darbam. Kopš 20. gs. vidus „Aldarī” katru gadu svin 1000. vārījumu. Iesākumā tie bija īsti svētki, jo ne vienmēr izdevās šo skaitli sasniegt. Tagad alus darīšanas apjomi pieauguši tiktāl, ka 1000. vārījumu godina ik rudeni. Šogad tas varētu būt novembrī. Katrā arodā, kuram ir tik sena vēsture, izveidojas noteiktas paražas. Tādas ir arī alus darītājiem. Tā, piemēram, kad jauc ūdeni ar iesalu, nedrīkst skaļi runāt, bet, kad liek raugu, gluži pretēji – vajag dziedāt un trokšņot, lai raugs labi rūgtu. Arī tagad „Aldarī” nereti piesistam pie alus katla, lai labāk rūgst.
ar bildem bij skopi,jo negribejas vnk tagadejos alus likt gribejas ielikt kadi agraak bija :( bet nav :(