10 brutālākie ieroči vēsturē38

RĪTAZVAIGZNE. Ļoti efektīgs ierocis lietpratēja rokās. Sastāv no kāta un metāla lodes ar dzelkšņiem. Nejauciet ar vāli, kurai dzelkšņu nav, bet ir tikai metāla izcilņi. Vēlviena adaptācija ir sprigulis (flail), kurš atšķiras ar to, ka dzelkšņainā bumba pie kāta ir nostiprināta ar ķēdes palīdzību. Rītazvaigznes radās viduslaikos, kad kavalērija izmantoja tās, lai triektu pretiniekiem tieši sejā, bet tā arī ļoti labi noder uzbrukumam, piemēram, kājām, jo viens trāpīgs sitiens var pretinieku padarīt nespējīgu.

CHAKRAM. Bieži jaukts ar āvu, kas ir kara cirvis garā kātā, Čakram atšķirās ar to, ka tam nav kāta. Pēc būtības ļoti līdzīgs metamajai zvaigznītei, jeb šurikenam. Tā izcelsme meklējama Indijā, kur lietpratējs ar kārtīgi notēmētu metienu var nodarīt nopietnus kaitējumus līdz pat 100 metriem attālam pretiniekam. To var sadalīt un izmantot arī kā tuvcīņas ieroci. Par cik tā malas ir ļoti asas, ar to var uzšķērst pretinieku ar vienu precīzu cirtienu.

VESERIS. Mūsdienu kuvaldas priekštecis – veseris ir tīrs brutāla spēka ierocis. To sākotnēji izmantoja tieši Francijas karotāji. Tie tika radīti kā instrumenti, bet laika gaitā tos sāka izmantot arī karadarbībā. Tam nav nekādu īpašu paņēmienu – parasti pietiek ar trāpījumu jebkur ķermenim, lai nodarītu smagus bojājumus. Protams, ka parasti tēmēja pa galvu, kājām vai rokām, bet ņemot vērā tā inerci, vieta, kur tas trāpa, kļuva mazsvarīga. Kāta garums ļāva to izmantot divrocīgi, kas triecienu padarīja ekstremāli bīstamu, satriecot kaulus un izsķaidot galvaskausu. To bieži izmantoja pretinieka imobilizēšanai, salaužot kājas.

KARA IZKAPTS. Pielāgota no agrāk plaši izplatītā lauksaimnieku instrumenta, tā mazliet tika pārveidota. Kara izkapts asmenis turpinās taisni uz priekšu no kāta ar nelielu āķi galā. Tās izmantoja gan ciršanai gan duršanai un, ņemot vērā to vispārējo vieglumu un izmantošanas ātrumu, tās uzskatīja par ekstremāli bīstamiem ieročiem pat pilnīga amatiera rokās. Par cik tā bija spējīga caurdurt pat ķiveres, tiek uzskatīts, ka sākotnēji tās pielāgoja kaujai zemnieki, no kuriem tad vēlāk šo ieroci pārņēm armija. Salīdzinājumā ar armijas variantu, zemnieku pielāgotā izkapts parasti bija salīdzinoši neasa, jo tā bija notrulināta lauku darbos. Tapēc pretinieks varēja izturēt vairākus cirtienus pirms miršanas.

PŪĶA BĀRDA. Ķīnieši sameistaroja šo velnišķīgo ieroci, lai iegūtu veidu kā sagūstīt pretinieku efektīgāk. Tas sastāvēja no vairākiem kopā sametinātiem āķiem un atskabargām, kuras bija piesietas pie gara striķa vai virves. Mērķis bija āķi iemest pretiniekam tā lai tas ieurbjas ķermenī, vai aptinas ap to, lai pēc tam pretinieku var pievilkt klāt un nogalināt. Lielākoties gan upuris mira pusceļā, jo āķis aukstasinīgi ārdīja miesu, kad upuris izmisīgi centās no tā atbrīvoties. Dažkārt ar to tika pat norauti upura locekļi. Tas radies Songa dinastijas laikā.

NUNČAKU. Spriguļi, jeb nunčaku sākotnēji bija lauksaimnieku instruments labības kulšanai, bet tad Okinavas apkaimē sāka parādīties spriguļi, kas bija piemēroti cīņai. Tie lielākoties ir divi vienāda garuma koka gabali, kurus savieno ļoti izturīga saite vai ķēde, bet tie nāk ļoti plašās variācijās ar asmeņiem un āķiem. Ieroci lieto, turot rokā vienu koka gabalu un ar rokas kustībam vicinot otru. Ieroča darbība ir ļoti ātra un parasti tas tēmēts uz seju un rokām ar nodomu nodarīt bojājumus vai pat lauzt kaulus. Īsta lietpratēja rokās, nunčaku var kļūt tik ātrs, ka vienas sekundes laikā tiek izdarīti vairāki sitieni. Lietpratēji māk arī veikt tā sauktos „blefa” sitienus, kas dezorientē pretinieku un apgrūtina viņa aizstāvēšanos. Par cik nunčaku ātrums ir milzīgs, ir gandrīz neiespējami paredzēt no kuras puses sekos sitiens. Tos nereti lieto arī pārī, kas uzbrucēju padara īpaši bīstamu.

ĀVA. Ierocis, kas radies krustojot cirvi un pīķi. Tas ir liels cirvis garā kātā. Āvas izcelsme meklējama Austrumeiropā, Krievijas plašumos. Tās izmantoja gan ciršanai, gan pretinieka uzšķēršanai. Bieži tika izmantotas kopā ar šaujamieroci, gadījumā, ja kauja pārtop tuvcīņā, bet pati āva parādījās ilgi pirms šaujamieročiem. Āvas spēku noteica tās asmeņa platums, kas dažkārt varēja sasniegt līdz pat 50 centimetriem. Uzbrukums parasti bija tēmēts uz pretinieka locekļiem, mēģinot tos nocirst.

BLUNDERBUSS. Vienīgais šaujamierocis šajā sarakstā, bet tas savu vietu šeit ir pelnījis. Ieroča pielāde notika caur stobru, un tajā varēja likt jebkāda veida munīciju. Pēc šāviena, lielais stobrs strauji palēnināja skrošu lidojumu un izkliedēja tās ļoti platā kūlī, kas to padarīja absolūti bezvērtīgu cīņai no attāluma, bet tuvcīņā šāds ierocis varēja būt ļoti efektīgs. Upurim, kas tika sašauts nelielā attālumā, brūces bija brutālas, bieži vien tika izrauti veseli gabali, kas noveda pie straujas noasiņošanas.