Ceru ka šāds rakstiņš vēl nav bijis, bet tēma ir aktuāla tūkstošiem cilvēkiem visā pasaulē, vēl vairāk tā arī nekada d neuzzina ka ir slimi.. Neliels (pat ļoti 
) slimības apraksts.Ja vēlaties varēšu pievienot part 2 kur būs vis vis par atļautajiem un aizliegtajiem produktiem.. :)
tiem kam neinteresē nelasiet, ja jūs neinteresē vai vsp neskar nelieciet mīnusus tikai tādēļ ka labprātāk redzētu te kādu jokainoi bilžu izlasi..
paldies.
) slimības apraksts.Ja vēlaties varēšu pievienot part 2 kur būs vis vis par atļautajiem un aizliegtajiem produktiem.. :)tiem kam neinteresē nelasiet, ja jūs neinteresē vai vsp neskar nelieciet mīnusus tikai tādēļ ka labprātāk redzētu te kādu jokainoi bilžu izlasi..
paldies.
Celiakija (Disease Celiac) - gremošanas trakta slimība, kurai
raksturīga graudu olbaltumvielu nepanesība, ar kuru var saslimt
jebkurā vecumā. Pirmo reizi celiakiju aprakstīja 200 gadus pēc
Kristus dzimšanas- Romas impērijas ārsts Aretejs (Aretaios) dodot
celiakijai nosaukumu „Liels vēders”.
Pastāv uzskats, saskaņā ar kuru no ārējiem faktoriem, tādiem kā
vīrusu infekcija un parazīti cilvēka organismā, tāpat ietekmē
celiakijas slimības attīstību un rašanos. Speciālisti, tomēr sliecas
uzskatīt, ka slimība rodas uz ģenētisku atkāpju fona, kas nav
parādījušās agrā bērnībā. Tāpēc bieži vien slimība neparādās
bērnībā, bet gan pēc operācijas, grūtniecības, dzemdībām, vīrusu
infekcijas vai stresa situācijām.
Diagnozi par slimību nosaka diagnostikas centrā, kur veic asins
bioķīmiskās analīzes, kas nosaka antivielas pret glutēnu. Tā kā šis
noteikšanas veids nav 100% , tad tiek obligāti veiktas vēl tievās
zarnas biopsija, pirms lēmuma pasludināšanas par slimību. Bērniem to
veic vieglā narkozē un ar atbilstoša lieluma endoskopu.
Ja celiakijas slimnieks strikti ievēro diētu (nelieto glutēnu
saturošus produktus), tad zarnu bārkstiņas atjaunojas un celiakijas
slimnieks izveseļojas. Mūsdienās tas vairs nav neizpildāms uzdevums,
jo veikalos un aptiekās iespējams nopirkt glutēnu nesaturošus
miltus, no kā cept maizi un pankūkas, var nopirkt jau gatavus
cepumus, vafeles, makaronus. Kā arī ar vien vairāk šai problēmai
pievēršas Latvijas produktu ražotāji, domājot par celiakijas
slimniekiem. Pie tam ir daudz produktu, ko šie cilvēki drīkst
lietot, piemēram: gaļu, zivis, dārzeņus, augļus, saknes, rīsus,
griķus, kukurūzu un soju.
Celiakija ir raksturīga ar sekojošiem simptomiem:
sāpes vēderā un vemšana;
caureja;
straujš svara zudums, vitamīnu un minerālvielu nepietiekamība.
Lielākajā daļā gadījumu izveidojas laktozes (piena cukura)
nepanesamība organismā.
Tā kā slimība iekaro tievās zarnas sieniņas, celiakijas slimnieki
cieš no pārtikas vielas ievērojamas nepietiekamības. Bez tā ir
noskaidrots, ka slimība rada bremzējošu darbību uz imūnsistēmu.
Tāpēc iespējams pastāv saite starp glutēna nepanesamību un citām
slimībām, kā:
ādas slimības;
cukura diabēts( insulīna atkarība),
psihiski traucējumi,
palielināts risks ļaundabīgu audzēju attīstībai.
Veselam cilvēkam glutēns (kviešu, miežu, rudzu, auzu olbaltumviela),
nonākot zarnu traktā tiek sašķelts, turpretim celiakijas slimniekam
tas sabojā tievās zarnas bārkstiņas. Bārkstiņas atrofējas, tievā
zarna kļūst slima, un tas nozīmē, ka organisms vairs nespēj saņemt
vajadzīgās uzturvielas - tiek traucēta olbaltumvielu, ogļhidrātu,
tauku, vitamīnu, sāļu un mikroelementu uzsūkšanās. Līdz ar to
cilvēks var ēst, ko grib un cik daudz grib, tik un tā viņa
organismam kaut kā trūks un veselība būs traucēta. Tievā zarna ir
daudz krokās un katrai krokai vēl ir mazas krociņas, kuras beidzas
ar pirkstveida izaugumiem, kas celiakijas nepanesības gadījumā tiek
noārdīti. Taču visbiežāk nav bojāta visa tievā zarna, bet ir perēkļi
un tādēļ šī slimība ļoti ilgi ir slēpta. Proti, tievās zarnas
veselās daļas nodrošina to, ka organisms dažas nepieciešamās vielas
tomēr saņem un tāpēc cilvēks dzīvo visai normālu dzīvi. Tikai tad,
ja bojājums kļūst pārāk liels, aina kļūst cita - rodas reālas
sūdzības.
raksturīga graudu olbaltumvielu nepanesība, ar kuru var saslimt
jebkurā vecumā. Pirmo reizi celiakiju aprakstīja 200 gadus pēc
Kristus dzimšanas- Romas impērijas ārsts Aretejs (Aretaios) dodot
celiakijai nosaukumu „Liels vēders”.
Pastāv uzskats, saskaņā ar kuru no ārējiem faktoriem, tādiem kā
vīrusu infekcija un parazīti cilvēka organismā, tāpat ietekmē
celiakijas slimības attīstību un rašanos. Speciālisti, tomēr sliecas
uzskatīt, ka slimība rodas uz ģenētisku atkāpju fona, kas nav
parādījušās agrā bērnībā. Tāpēc bieži vien slimība neparādās
bērnībā, bet gan pēc operācijas, grūtniecības, dzemdībām, vīrusu
infekcijas vai stresa situācijām.
Diagnozi par slimību nosaka diagnostikas centrā, kur veic asins
bioķīmiskās analīzes, kas nosaka antivielas pret glutēnu. Tā kā šis
noteikšanas veids nav 100% , tad tiek obligāti veiktas vēl tievās
zarnas biopsija, pirms lēmuma pasludināšanas par slimību. Bērniem to
veic vieglā narkozē un ar atbilstoša lieluma endoskopu.
Ja celiakijas slimnieks strikti ievēro diētu (nelieto glutēnu
saturošus produktus), tad zarnu bārkstiņas atjaunojas un celiakijas
slimnieks izveseļojas. Mūsdienās tas vairs nav neizpildāms uzdevums,
jo veikalos un aptiekās iespējams nopirkt glutēnu nesaturošus
miltus, no kā cept maizi un pankūkas, var nopirkt jau gatavus
cepumus, vafeles, makaronus. Kā arī ar vien vairāk šai problēmai
pievēršas Latvijas produktu ražotāji, domājot par celiakijas
slimniekiem. Pie tam ir daudz produktu, ko šie cilvēki drīkst
lietot, piemēram: gaļu, zivis, dārzeņus, augļus, saknes, rīsus,
griķus, kukurūzu un soju.
Celiakija ir raksturīga ar sekojošiem simptomiem:
sāpes vēderā un vemšana;
caureja;
straujš svara zudums, vitamīnu un minerālvielu nepietiekamība.
Lielākajā daļā gadījumu izveidojas laktozes (piena cukura)
nepanesamība organismā.
Tā kā slimība iekaro tievās zarnas sieniņas, celiakijas slimnieki
cieš no pārtikas vielas ievērojamas nepietiekamības. Bez tā ir
noskaidrots, ka slimība rada bremzējošu darbību uz imūnsistēmu.
Tāpēc iespējams pastāv saite starp glutēna nepanesamību un citām
slimībām, kā:
ādas slimības;
cukura diabēts( insulīna atkarība),
psihiski traucējumi,
palielināts risks ļaundabīgu audzēju attīstībai.
Veselam cilvēkam glutēns (kviešu, miežu, rudzu, auzu olbaltumviela),
nonākot zarnu traktā tiek sašķelts, turpretim celiakijas slimniekam
tas sabojā tievās zarnas bārkstiņas. Bārkstiņas atrofējas, tievā
zarna kļūst slima, un tas nozīmē, ka organisms vairs nespēj saņemt
vajadzīgās uzturvielas - tiek traucēta olbaltumvielu, ogļhidrātu,
tauku, vitamīnu, sāļu un mikroelementu uzsūkšanās. Līdz ar to
cilvēks var ēst, ko grib un cik daudz grib, tik un tā viņa
organismam kaut kā trūks un veselība būs traucēta. Tievā zarna ir
daudz krokās un katrai krokai vēl ir mazas krociņas, kuras beidzas
ar pirkstveida izaugumiem, kas celiakijas nepanesības gadījumā tiek
noārdīti. Taču visbiežāk nav bojāta visa tievā zarna, bet ir perēkļi
un tādēļ šī slimība ļoti ilgi ir slēpta. Proti, tievās zarnas
veselās daļas nodrošina to, ka organisms dažas nepieciešamās vielas
tomēr saņem un tāpēc cilvēks dzīvo visai normālu dzīvi. Tikai tad,
ja bojājums kļūst pārāk liels, aina kļūst cita - rodas reālas
sūdzības.
