Mīlas stāsts 14

29 7

Ir kārtējais vakars kad man ir uznācis sūdīgs garīgais. Tas man jau šķiet apnicīgi jo baigi sūdīgā sajūta mani pārņem, tāda, ka tu kaut ko gribētu ko darīt, izlādēties, bet nevari jo liekas, ka esi iespundēts būrī, kurš ir no ārpuses aizslēgts. Nu es, domāju, ka varētu uzrakstīt kārtējo stāstiņu vai kā citi saka garīgās caurejas murgu. Nu ar 4 rindkopām varētu pietikt, neizplūdīšu garā runā. Manuprāt, šoreiz nerakstīšu par neveiksmēm vai cik sūdīgi tagad ir labāk kaut ko interesantu. Piemēram, kādu ziemassvētku mīlas stāstiņu, bet lomas būs lopiņi, nevis cilvēki tāpat kā stāstā „Dzīvnieku ferma”. Bija 22. decembris ārā pūta stiprs vējš tā sauktais ziemelis. Sētnieks gulēja sniegā un knapi kustējās. Visām mājām uz logiem bija leduspuķes un no virtuves nāca cepta cūkas smaka. Bet kūtī, kuru sauca par „Krūkli” bija rosība , kā nekā tuvojās ziemassvētki. Kūtī atradās 10 cuukas, 3 govis un zirgs. Bija viens īpaša cūka pareizi sakot tas bija kuilis jo viņš bija tēviņš. Viņam vārds bija Orsons. Pēc izskata kā jau parasts kuilis nedaudz apaļīgs, bet ne pietiekami lai nokautu. Orsons bija pazīstams sivēns kūtī. Viņam neviens nedirsa virsū, kā arī viņš nedirsa citiem, vienīgais kam viņš dirsa pa retam bija vecajam zirgam Villijam, bet tas bija tikai joka pēc, iekšēji viņi bija labi draugi. Kūtī dzīvoja arī Orsona bērnības draudzene cūciņa vārdā Resnā Berta. Viņš ar Bertu bija ļoti labi draugi, kopā ēda pastaigājās gar kūti vārtījās kopā dubļos. Viņš ar Bertu varēja stundām ilgi runāt par visādām dzīves tēmām tā nebija problēma. Bet tad pēkšņi notika tas saucamais klikšķis., Orsons sāka pret Bertu just kaut ko neparastu šīs sajūtas Orsonam bija svešas, bet viņš nojauta , kas tas ir. No sākuma viņš domāja, ka tās ir tikai simpātijas, bet tas tā nebija viss tas bija tas, kas sākas uz lielu burtu M. Viņš šīs sajūtas varētu aprakstīt tā, ka viņš varētu uz viņu skatīties stundām ilgi kā viņa ēd no silītes, vārtās dubļos, aplūkot viņas sārto ķermeni, jūras zilās acis, kurās ieskatoties jebkurš kuilis apmulsīs un nosarks, resnās ciskas, un kā viņa rukšķēja Orsons to vienkārši dievināja. Kad viņa atradās viņam tuvumā, Orsona sirds sitās ar vien ātrāk asinis ritēja arvien straujāk, tāpēc bieži viņš apmulsa un nosarcis aizlīda aiz grābekļiem, tā bija Orsona slēptuve kopš viņš dzīvoja kūtī, tas bija apmēram pirms gada, kad Orsonu un Bertu nopirka tirdziņā uz izpārdošanu. Orsona uzvedība pret Bertu kļuva daudz savādāka. Orsons ar Bertu vairs tā nerunāja kā agrāk viņš kļuva it kā kautrīgāks un nedrošs viņas tuvumā jo nevēlējā kaut kādā veidā apvainot vai nostādīt sevi muļķa lomā. Berta nezināja kādas ir Orsona jūtas pret viņu, viņa joprojām uzskatīja, ka Orsonam ir tādas pašas jūtas kā viņai pret viņu. Berta ar laiku sāka pamanīt Orsona savādo izturēšanos. Viņa juta, ka viņu savstarpējās attiecības ir pasliktinājušās, bet viņa nezināja kāpēc, tāpēc izlikās, ka viss ir kārtībā. Berta vienu vakaru ievēroja kā Orsons uz viņu skatās tas skaties bija tik maigs un Berta pēkšņi saprata, ka Orsons ir pārkāpis draudzības robežu, bet viņa negribēja tam ticēt. Berta nezināja ko iesākt, viņa nebija pārliecināta ko jūt pret Orsonu un viņai viņu abu draudzība bija ļoti svarīga. Viņa domāja tas ir iemesls, kas ir sabojājis viņu draudzīgās attiecības un viņa nolēma kaut ko darīt lietas labā. Berta nolēma izvairīties no Orsona mazāk runāt ,satikties, viņi pat vairs neēda kopā pie silītes. Tas viņu attiecības tikai pasliktināja, jo izvairīšanās nav atrisinājums. Kaut Orsons un Berta juta, ka viņu abu attiecības tikai pasliktinās, viņi to neizrādīja. Orsonu tas ļoti nomāca, bet viņš saprata kāpēc tas tā ir viņš pie tā bija vainīgs, viņš zināja, ka bija nepareizi izdarījis, bet pie tā jau nekā darīt nevar, mēs neizvēlamies kuru iemīlēt tas vienkārši notiek pret paša gribu, kā saka sirdij nepavēlēsi. Mīlestība nāk tad kad vismazāk gaidi. Kā nekā tuvojās ziemassvētki un visi lopiņi sāka rotāt kūti. Govis izrotāja grieztus ar ziemassvētku rotājumiem, cūkas mežā noplēsa eglīti, kuru pēc tam atvilka uz kūti Bet Orsons bija noskumis, viņš nezināja, ko darīt, tāpēc viņš nolēma Bertai atrast skaistu dāvanu un pasniedzot pateikt viņai savas jūtas pret viņu. Viņš nezināja ko Berta vēlējas uz Ziemassvētkiem un arī negribēja jautāt, jo kautrējās. Viņš izgāja ārā no kūts un aizgāja uz tuvējo mežu domādams, mošs tur, kaut ko skaistu atradīs, viņš izstaigāja visu mežu, bet nekā. Orsons jau zaudēja cerības atrast ideālu dāvanu priekš, Bertas. Viņš gāja atpakaļ uz kūts pusi ar noliektu galvu, bet tad pēkšņi viņš pagalmā atrada skaistu tumši sarkanu banti tā it kā kāds to būtu nolicis priekš viņa. Viņš zināja, ka šī bante ir ideāla dāvana priekš, Bertas, jo Bertai sarkanā krāsa piestāvēja. Banti Orsons nevienam nerādīja un noslēpa to savā slēptuvē aiz grābekļiem. Viņam sirdī parādījās laba sajūta, ka viss būs labi. Viņš, protams, bija uztraucies, jo nezināja, ko Berta teiks viņam kad viņš izstāstīs savas jūtas pret viņu. Bet viņam tas bija jādara, jo neko zaudēt jau nevar, ja piedzīvos vilšanos tad piedzīvos. Tonakt Orsons naktī neaizvēra nevienu aci, viņš daudz domāja, kas notiks un, protams, cerēja uz patīkamu iznākumu. 23. decembris vakars kūtī valdīja kapa klusums, tad pēkšņi ienāca kūtī saimnieks Bobs ar savu jaunāko dēlu Frici. Bobs bija liels vīrs ar stikla aci, ļaudis runāja, ka to viņam medībās izkodis lācis, kuru Bobs pēc tam pats ar savām rokā nožņaudzis. Bet Fricis bija mazs nerātns puika, kas bieži pa klusos sita vista nost ar akmeņiem. Viņi kūtī iegāja iebēra cūku silītē ēdamo pie kuras pēc tam pieskrēja visas 10 cūkas, kuru skaitā atradās arī Orsons un Berta. Bobs uz viņām uzmeta savu ērgļa aci un sacīja Fricim:” izvēlies”. Fricis ar pirkstu norāda uz Resno Bertu un saka: „šo resno tēt:” uz ko Bobs atbild: ”laba izvēle dēls vakarā nokaušu ”.Berta šos vārdus palaida gar ausīm, jo bija aizņemta ar ēšanu, bet Orsons gan nē. Šie vārdi Orsonam bija kā simts adatu dūrieni sirdī viņš bija izmisis. Orsonam negribēja samierināties ar domu, ka viņam būs jāzaudē sava iemīļotā cūciņa tāpēc viņam bija jārīkojas.
Orsons pusdienlaikā pienāca pie Bertas, viņam vairs nebija bail atzīties, jo viņš zināja, ka Bertai maz laika atlicis un vēlāk var būt pa vēlu. Viņš uzsāka sarunu, ka viņam kas svarīgas ir sakāms un viņš to nevar atlikt uz vēlāku. Orsons teica: „zināji, ka tu esi ļoti skaista cūciņa ” uz ko viņa atbild: „nē nezināju” Orsons saka :”nu nekas tagad zināsi”. No Bertas puses atskanēja rukšķis kas Orsonam tā patika. Bet tad Orsons sacīja :”labi nopietni tu man patīc varbūt es esmu tevī iemīlējies nevis varbūt, bet esmu , zinu, ka mūsu attiecības ir kļuvušas sliktākas un pie tā esmu vainīgs es, bet es vairs savas jūtas nevaru noslēpt un izlikties, ka viss kārtībā, tāpēc man ir viens jautājums vai pastāv tāda cerība, ka tādam kuilim kā man un tādai cūkai kā tev varētu kādreiz kaut kas sanākt?” Ja nesanāktu tad es saprotu, jo vienkārši tu esi ko vairāk vērta par mani, bet man vienkārši vajadzēja ar tevi parunāt, jo kā saka viss balstās uz izrunāšanos un patiesību. Berta bija apmulsusi, viņai uzmetās zosāda pa visu viņas sārtot ķermeni un vaigi kļuva sarkani. Viņa joprojām nezināja kādas ir viņas patiesās jūtas pret viņu un viņa nebija gaidījusi neko tādu no Orsona. Tad Orsons teica:” šādā brīdī tev vajadzētu ko teikt” un tad Berta teica :”zini tu esi tiešām labs kuilis tu man arī patīc es īsti nezinu ko īsti jūtu pret tevi vai kaut kas sanāktu starp mums es nezinu, bet vienu es varu teikt es noteikt gribu mēģināt”. Orsonam sejā parādījās liels smaids un viņš apskāva Bertu cūkas stilā tad ieskatījās viņai acīs un teica ideālāku cūku es neesmu redzējis un noskūpstīja Bertu cūkas stilā. Laiks gāja ārā jau kļuva tumšs Orsons ar Bertu bija nosnaudušies siena kaudzē. Orsons tā arī Bertai neizstāstīja, kas viņu sagaida jo nevēlējās viņu uztraukt. Pēkšņi atvērās kūts durvis iekšā ienāca Bobs ar lielu rungu un maisu, visi lopi sāka trīcēt, jo viņi zināja, ka kāds šodien mirs. Bobs piegāja pie siena kaudzes kur gulēja Orsons ar Bertu un paņēma Bertu aiz kājām izrāva no sienas kaudzes un stipri iesita ar rungu pa galvu tā, ka Berta atslēdzās. Orsons centās Bertu glābt, bet saņēma stipru sitienu ar kāju pa ribām tā, ka salūza piecas ribas. Orsons skaļi iekviecās un iekrita siena kaudzē. Bobs Bertu iebāza lielā maisā un vilka uz kautuvi. Kad Bobs bija Bertu aizvilcis uz kautuvi viņš gāja uz mājām pakaļ nazim ar kuru ir nodurti daudz lopu. Orsons ieklibodams kautuvē piegāja pie maisa un sāka modināt Bertu. Berta atvēra acis. Viņa ieraudzīja Orsonu un viegli pasmaidīja, viņa izjuta nopietnas galvassāpes. Tad Orsons izstāstīja visu, kas noticis un teica, lai viņa skrien prom un paslēpjas. Viņš teica, ka viņš visu nokārtos un viss būs labi, ka viņš vēlāk pēc viņas atnākšot, protams, viņš meloja viņai. Viņš apsēja Bertai ap kaklu sarkano banti ko bija atradis un teica :”es tevi mīlu neuztraucies viss būs labi” Berta nezināja kas Orsonam padomā, bet viņu nomāca nelāga priekšnojauta. Viņa darīja ko Orsons teica, jo viņa Orsonam uzticējās. Viņa izgāja no kautuves un skreja uz meža pusi un paslēpās krūmos. Orsons zināja, ka viņam būs jāmirst, bet savas mīļotās cūciņas dēļ viņš ir gatavs uz visu. Viņš vienīgais par ko uztraucās bija tas kad zināja, ka vairs Bertu neredzēs. Orsons ielīda maisā un apgūlās. Viņš bija nobijies tā kā nekad agrāk. Viņš dzirdēja, kā viņam sitās sirds, tik strauji. Orsons varēja dzirdēt, kad kāds nāk uz kautuves pusi un trin nazi, viņš sāka trīcēt, bet viņu mierināja doma, ka ar Bertu viss ir kārtībā. Bobs ienāca kūtī un satvēra nazi duršanai un teica: „nebaidies tas būs ātri”. Viņš ātri pacēla maisu, izvilka Orsonu un iedūra viņam nazi sirdī. Orsons iekviecās tik skaļi, ka pat Berta mežā to dzirdēja. Orsonam pēkšņi pazibēja visa dzīve acu priekšā un beigās viņš redzēja Bertas jauko smaidu. Tad Orsona sirds apstājās. Berta dzirdot Orsona kviecienu skrēja ārā no meža skatīties, kas noticis viņai bija jau tāda nelāga nojauta, kas varēja notikt, bet viņa tam negribēja ticēt. Kad Berta redzēja, ka Bobs no kautuves uz pleciem iznes Orsonu viņa sāka raudāt. Viņas asaras plūda tik strauji, jo iekšēji viņa visu šo laiku mīlēja Orsonu un viņa nespēja tam noticēt, ka Orsons ziedoja savu dzīvību, lai glābtu viņas. Viņa pie sevī visu laiku atkārtoja: „kāpēc, kāpēc, kāpēc”. Berta saprata, ka viņa pat nepaspēja Orsonam pateikt trīs svarīgus vārdus es tevi mīlu. Bertai pēkšņi parādījās tukšums sirdī, viņa saprata, ka Orsonu vairs nekad neredzēs. Berta bija tik sāpināta, ka aizgāja uz kūti un nolīda aiz grābekļiem un klusībā raudāja. Bertu pēc gada sagaidīja tas pats liktenis, kas Orsonam, viņa tika nokauta. Pagāja gadi un Orsons un Berta satikās citā dzīvē tikai cilvēka veidolā. Liktenis viņiem deva vēl vienu iespēju, bet vai tā tiks izmantota vai Orsons saņems drosmi un rīkosies un atzīsies Bertai mīlestībā un vai Berta Orsonam atzīstoties atbildēs ar to pašu?. Tas vēl nav zināms, jo tas jau ir cits stāsts. Es tik varu pateikt lai veicas Orson!! Cilvēkiem tiek dota iespēja dažreiz tā tiek izmantota, bet dažreiz kaut kas patraucē un šī iespēja pazūd, bet paiet laiks un liktenis atkal šiem diviem dod vēl vienu iespēju un šo iespēju ir tad jāizmanto jo nevar zināt vai tāda vēl būs. Tāpēc rīkojies un nesēdi. Jā un pats pēdējais visiem priecīgus Ziemassvētku.