Lielākā daļa auto ir tik fantastiski viegli aizbraucami, ka gandrīz varētu dot padomu – nu, neķēmojieties ar to durvju slēgšanu, labāk lai stāv vaļā, jo gandrīz jebkura atslēga vai signalizācija tikai tāda butaforija vien ir. Jo godīgs garāmgājējs to jūsu braucamo arī ar atvērtām durvīm taču neaiztiks, bet, ja kvalificēts autozaglis jūsu mašīnu būs nolūkojis, tad to neglābs itin nekas. Tā ka gandrīz vai jāreklamē apdrošināšanas firmas, jo tā kompensācijas naudiņa, ko viņi jums samaksās, faktiski arī ir vienīgais ceļš, kā autoīpašniekam vienā mirklī nepalikt gluži par kājāmgājēju.
Saprotams, ir dažādas metodes, kā mašīnu zagšana notiek. Lielākoties darba dalīšana ir katrā lielā autozagļu grupā, kur viss nostādīts uz rūpnieciskiem – konveijera pamatiem. Pat līdz tam, ka viens atvieno vissarežģītāko signalizāciju, cits stāv uz vakts, vēl cits gatavs ar jebkuru metodi „neitralizēt” autoīpašnieku, ja nu tas uzrastos nelaikā, bet atkal cits ir tas, kurš brauc mašīnu prom. Turklāt tie, kas gādā mašīnas, savukārt nekad nenodarbojas ar zagtā transporta realizāciju. Signalizācijas un pretaizbraukšanas iekārtu speciālisti patiešām ir augstas klases kvalificēti meistari, kas ar dubultas un pat trīskāršas signalizācijas knifiem tiek galā ne vairāk kā piecās minūtēs. Ir gan bijuši gadījumi, kad ņemas kādas 20 minūtes, bet tad gan – gandrīz „principa pēc” un azartiski, lai pierādītu savu augsto klasi.
Mums jau labi pazīstamais autozaglis Normunds apgalvo: “Mums ar kompanjonu nekādas īpašas sistēmas nemaz nebija. Ejam, piemēram, vakarā pa ielu, re, kur stāv vismaz ārēji svaiga mašīna! Paskatamies pa logu spidometrā, cik tā noripojusi. Ejam prom. Pirms laika jau nevienu mašīnu nekad neaiztikām, vienkārši iegaumējām, kur tā vajadzības gadījumā meklējama… Jo auto saimniekiem ir tāds stulbs niķis – noteikti nolikt mašīnu tieši zem sava loga (it kā tas ko mainītu).Gan dienā, kad uz brīdi ieskrējis mājās, gan uz nakti, ja nav garāžas. Tā ka zaglis var būt pilnīgi drošs, ka vajadzības gadījumā turpat un ap to pašu laiku mašīnu varēs paņemt… Bet profesionālim nav itin nekādas starpības, vai tā aizbraucamā mašīna nolikta zem saimnieka loga, aiz stūra, kaut vai dzīvoklī aiz klavierēm.
Profesionāļi jau turpat, kur tā stāv, – īpašnieka dzīvesvietā – mašīnu iedarbināt nekad nemēģina, sevišķi jau naktī. Vispirms aizbāž bļaujamo, atver durvis, izņem no ātruma un aizstumj kādus simts metrus tālāk un tikai tad iedarbina motoru.
Savukārt, lai atvērtu jebkuras mašīnas durvis, vispār nekādas iemaņas nav vajadzīgas. Gluži tāpat, kā dažkārt rāda kino, – to var izdarīt ar dzelzs lineālu.Es, piemēram, jebkura auto durvis dabūju vaļā ar sava dzīvokļa atslēgu, kas, starp citu, nepavisam nav tā sarežģītākā. Vēl, kas attiecas uz durvju atvēršanu, grūtāk dabūt vaļā mašīnas, kam ir centrālā atslēga. Tas aizņem diezgan ilgu laiku. Bet vispār durvju vieglāka vai grūtāka atdarīšana galīgi nav atkarīga ne no mašīnas markas, ne modeļa. Visas ir apmēram vienādi neaizsargātas. Ir, piemēram, tāda automašīnu riteņu atslēga, kam otrā galā kaut kas līdzīgs skrūvgriezim. Ja to mazliet uzasina un iedzen slēdzenē iekšā, var to izraut “ar visām saknēm”; tā, ka durvīs paliek caurums. Baigi stiprs riteņatslēgai tas metāls. Starp citu, ir autoīpašnieki, kas tīšām atstāj durvis neaizslēgtas, lai kāds neizlauž vismaz atslēgas ar gabalu. Īpašnieks pats izņem magnetolu, lai to nenofenderē, neatstāj salonā neko vērtīgu, un atstāj durvis neslēgtas… Ja mašīna nav jauna un kādas tur supermarkas, tad neviens to pat vaļā atstātu neņem. Ja nu vienīgi kāds bomzis var ielīst pārgulēt un ar savu klātbūtni piesmirdināt. Bet tā jau nu mazākā nelaime.
Par mehānisko saslēgu runāt ir pat smieklīgi, ar zāģīti tā noņemšana vairāk par piecām minūtēm neaizņem.
Ar aizdedzi bišķīt grūtāk. Lai nerautu nost visus tos vadus un stūre neieklemmētu, skrūvēju ārā visu to skrūvi, kas atrodas apkārt aizdedzes atslēgai. Kad tas izdarīts, tiek klāt pie tādas plastmasas ar bedrīti. Tad var ielikt tur skrūvgriezi un iedarbināt. Grūti klājas ar automašīnām, kam ir kopējs viengabala priekšējais panelis. Lai tiktu klāt pie vadiem, jādabū nost viss panelis, bet lauzt vai zāģēt to nerentējas, turklāt tur troksnis sanāktu par lielu. Tāds panelis, piemēram, ir “Citroen” automobiļiem. Parasti jau zaglis tomēr skatās, kur to mašīnu var aizbraukt ātrāk un klusāk… Ja auto apgādāts ar rūpnieciski ražotu sērijveida signalizāciju un pretaizbraukšanas iekārtu, tad ar to var tikt galā jebkurš, kas daudzmaz šīs lietas pārzina. Jo visas šīs iekārtas mašīnās darbojas uz vadiem, viss atkarīgs no elektrības. Jebkura signalizācija ir pieslēgta pie automašīnas korpusa, tāpēc vadus griezt un taisīt troksni nav vajadzības. Lai to signalizāciju padarītu nekaitīgu, zaglis parasti atnes līdzi parastu (var būt no visvienkāršākā televizora vai radio) transformatoru.
Ja tas uzlādēts, pietiek to pielikt pie mašīnas korpusa. Tā kā automašīnā nav paredzēti tik lieli enerģijas “plūdi”, bet papildlādiņš rada pārāk lielu spriegumu, visa tā signalizācijas sistēma mašīnā vienkārši pārdeg. Un tad zaglis var darīt ko grib, jo signalizācija vairs nestrādā. To pašu efektu var panākt, ja auto korpusam iedod strāvas “belzienu” ar pašaizsardzības ieroci – elektrošoku.
Mašīnu nozagt ir daudz grūtāk, ja tai signalizācija un pretaizbraukšanas sistēma ir izgatavota individuāli, vienā eksemplārā, nevis sērijveidā. Tad lielu laiku aizņem, piemēram, slepeno slēdžu atrašana. Galu galā – neviens vāģis nav tik ļoti vērtīgs, lai ar to tik ilgi kašātos un riskētu; var taču aiziet un uz cita ielas stūra pievākt tādu pašu, tikai bez sarežģītas aizsardzības…
Zagļiem labi, ka visi jau individuālu pretaizbraukšanas sistēmu neiekārto… Labi, ja vienam no simta ir iekārtots kāds mehānisks vai elektronisks knifs. Gadījās, ka vienā noskatītā mašīnā gāzes pedālim, bremzei un sajūgam kopā bija uzlikta skava, kas neļāva tos nospiest katru atsevišķi. Turklāt tai konstrukcijai bija “piedomāta” iekšēja atslēga, kam praktiski vispār nevar tikt klāt. Tā bija vienīgā reize, kad kaut ko tik interesantu redzēju, bet nebija vaļas ar to ķimerēties un pētīt. Tā arī palika mašīna pie sava viltīgā īpašnieka… Vispār – cepuri nost!
Taču pārsvarā visi autoīpašnieki ir diezgan vienveidīgi garlaicīgi, nekādas izdomas. Visa tā aizsardzība nevis liekas, bet arī ir pagalam vienkārša un primitīva. Ja nu kādam tā dod dvēseles mieru, tad tā, bet citādi tai standarta uzriktei nav nekādas jēgas. Kā es pats aizsargātu savu mašīnu? Droši vien, kaut ko izdomātu ar aizdedzes slēdžiem, kas atslēdz relejus. Tos praktiski nav iespējams atrast un mašīnu “pie dziesmas” nevar dabūt. Ir, piemēram, daži, kam šie slēdži uzmontēti uz mašīnas magnetofona, kas savukārt darbojas tikai tad, ja ieslēdzot tajā ievada ciparu kodu. Pat ja zaglis zinās, ka mašīna iekodēta caur magnetolu, nebūs nevienam tik daudz laika, lai meklētu to ciparu kombināciju, ar kuru vienlaikus var iedarbināt kā mašīnas magnetofonu, tā pašu auto.
Ko vēl es darītu savas mašīnas drošībai? Pirmkārt, – neatstātu pa nakti uz ielas, bet gan tomēr atrastu garāžu. Un nekādā gadījumā neliktu savu auto diennakts maksas stāvvietās, kur to ir ļoti parocīgi apkrāmēt, un no kurienes to ir vēl vieglāk nozagt, nekā no ielas. Jo visi diez kāpēc ir pārliecināti, ka tur mašīna ir drošībā, un tieši tāpēc neviens netraucē mierīgi sagatavot auto aizbraukšanai. Pēc tam var pārkniebt drāšu žogu un – atā! Turklāt daudzos gadījumos, kad mašīna “aiziet” no stāvlaukuma, arī sargs savu daļu par “neredzēšanu” ir saņēmis, jo viņam, tajā būdā snaužot, jau nekādas materiālās atbildības nav.”
Tādi tie autozagļa Normunda padomi
