Nebūs pārspīlēts, sakot, ka šodien lielākais zināmais drauds Latvijas kā brīvvalsts pastāvēšanai nāk no Krievijas plašajām ārēm nē, bet no Kremļa kabinetiem gan.
Vienā no tiem ir iesēdies Vladimirs Putins, un par viņu arī šis stāsts.
Putins un Krievija. Mantojuma lieta.6
190
6
Bērnība.
Valodja dzimis 1952. gadā Ļeņingradā. Bijs trešais bērns ģimenē, taču abi vecākie brāļi miruši jau pirms viņa dzimšanas. Pēc citiem datiem dzimis 1950. g., Gruzījā ( diemžēl tie žurnālisti no “Soveršeno sekretno”, kas vāca informāciju par otro versiju gāja bojā aviokatastrofā, kopā ar mēdiju holdinga prezidentu).
Pēc vienas versijas jaunību pavadījis kopā ar ģimeni Ļeņingradā, komunālajā dzīvoklī bez ērtībām, piektajā stāvā bez lifta, kur nodzīvojis līdz pat darbam KGB. Pēc otras versijas, līdz deviņu gadu vecumam dzīvojis Metehas ciemā, Gruzijas Kaspijas rajonā, netālu no Tbilisi. Kā stāsta viņa bērnības otrās versijas māte, kura pretēji pirmajai, joprojām ir dzīva un dzīvo tajā pašā Metehas ciemā: “Studiju laikā iepazinos ar vienu puisi. No viņa 1950., g, dzemdēju Vovu. Viņa tēvu es pat nevēlos atcerēties. Viņš mani piemānija. Es jau biju stāvoklī, kad uzzināju, ka viņam ir ģimene. Es uzreiz no viņa aizgāju. Veselu gadu Vovu faktiski audzināja mani vecāki. Pēc tam, kad es apprecējos ar savu pašreizējo vīru, mēs pārbraucām uz Metehi, un pēc neilga laika māte atveda Vovu uz šejieni. Toreiz viņam bija trīs gadi.
Taču drīz pēc tam, kad mums radās kopējie bērni, vīrs bija neapmierināts, ka Vova šeit atrodas. Sist viņš viņu nesita, vienkārši negribēja, lai viņš šeit atrodas - kurš (vīrietis) gan grib svešu bērnu. Kādu reizi vīra māsa slepus no manis atdeva Vovu kādam bezbērnu majoram. Es viņu knapi atradu un atgriezu atpakaļ. Nācās vest Vovu pie maniem vecākiem, kuri gribēja, lai es saglabāju savu jauno ģimeni. Faktiski iznāca, ka es vovu apmainīju pret meitām. Pēc tam es vairs Vovu neredzēju, kaut arī pastāvīgi vaicāju par viņu vecākiem - kur viņš ir. Neviens man neko neteica. Vēlāk es uzzināju, ka Vova, jau esot KGB, aizliedza visiem teikt, kur viņš atrodas.
Reklāma
[...] Es, protams, dzirdēju, ka Vova strādā KGB, un pēc tam Krievijas valdībā. Reizēm par viņu runāja manas meitas, pastāvīgi runā manā ciemā. Bet tagad viņa bērnība ir noslepenota un viņš negrib atzīt manī savu māti. [...] Šeit, pie manis brauca cilvēki no KGB, viņi atņēma man visas ģimenes fotogrāfijas un sacīja, lai es nevienam nesaku par Vovu.”
Kad par Putina bērnību nācās izteikties Gruzijas prezidentam Edvardam Ševardnadze, kuru nelika mierā žurnālisti, viņš atvēlēja iespēju Putinam “pašam tikt skaidrībā šajā jautājumā”.
Nav izslēgts, ka otrās, Putinam netīkamākās versijas viens no noslepenošanas iemesliem ir tāds, ka KGB ļoti labprāt savās rindās ņēma bāreņus vai adoptētus bērnus, kuri nedzīvoja ar bioloģiskajiem vecākiem nesaņemot no tiem mīlestību un drošību, bieži viņu pamestiem un nodotiem, kas tādēļ izgājuši smagos Padomju skarbās dzīves pārbaudījumus, un viņi, aizvainoti, sisti un pazemoti, iet uz KGB, visspēcīgu struktūru, no kuras baidījās visā Savienībā, kā uz jaunu ģimeni, tādēļ, ka meklē aizsardzību no visiem tiem ļaunajiem cilvēkiem, ar kuriem sastapās jaunībā.
Ar laiku KGB viņiem kļūst par ģimeni, par vienīgo ģimeni.
Pēc paša Putina versijas, viņš nāk no parastas ģimenes, kurā gan viņa vectēvs bijis visā Savienībā slavens pavārs, kurš gatavoja gan Ļeņinam, gan Staļinam, un tēvs bijis II Pas.k. dalībnieks, kurš vēlāk apsargājis vagonu rūpnīcu un kļuvis par meistaru tajā. Un no agras bērnības viņš aizrāvies ar padomju filmām par izlūkiem un sapņojis strādāt valsts drošības orgānos, ar atzinību atsaucoties uz tām iespējām, kuras tajos gados sniedza jaunam cilvēkam padomju vara.
Reklāma
Taču par viņa bērnības nepatīkamāko versiju stāsta kāds no viņa klases biedriem, Gabriels Datašvilli, viņa bērnības draugs:
“Skolā mēs abi bijām teicamnieki un ļoti draudzējāmies. Bez manis, viņam faktiski nebija draugu, viņš bija ļoti kluss un noslēgts bērns. Pēc stundām viņš bieži gāja makšķerēt vai arī nāca pie manis, un mēs spēlējām kopā kariņu, paukojāmies, vai cīkstējāmies. Man bija viena fotogrāfija, viņš man to uzdāvināja, kad brauca prom no šejienes. Uz tās bija uzraksts: “Par piemiņu Gabrielam no Vovas”. Pēc tam viņa māte, aizveda viņu atpakaļ uz Krieviju pie saviem vecākiem. Cik zinu, tad tas dēļ grūtībām ģimenē. Piedevām, viņa mātei uzradās jauni bērni. Kad Vovu aizveda uz Krieviju, jau bija divas meitenes: Sofija un Ļuba. Pēc tam 1961., piedzima puika, pēc viņa vēl divas meitenes”.
Nora Gogolašvili, sākumklašu skolotāja, tā atcerējās savu skolnieku Putinu:
“Kluss, skumjš, noslēgts bērns. No spēlēm visvairāk mīlēja cīkstēšanos. Gandrīz vienmēr bija ar kaut ko neapmierināts. Fisiski nestrādāja, bet vienmēr ļoti labi mācījās. Ģimenē bija ļoti grūti. [...] Uz skolu Vova nāca salāpītās drēbēs. Viņu sauca par manu audžudēlu. Ja viņu kāds apcēla, es biju viņa aizstāve. Es viņu ļoti žēloju [...] Ļoti bija viņu žēl. Kā kaķis lipa man klāt.”
Un tā, Vladimira māte aizveda savu dēlu pie vecākiem: Annas un Mihaila. Tie, savukārt, gandrīz uzreiz aizdeva viņu tālāk pie sava bezbērnu radinieka, kurš kļuva par nākamā Krievijas prezidenta tēvu. Viņš aizveda Voloģu uz Ļeņingradu, bet Verai, Putina mātei sacīja, ka atdeva internātā: “Pēc tam, kad es aizvedu viņu pie vecākiem - atcerējās Vera, - vēlāk mans tēvs saslima un bērnu atdeva internātā”.
Izglītības jomā vietējā Gruzijas skolā pavadītie gadi izrādījās velti. Ļeņingradā, ceturtās klases vietā Voloģa, kuram pēc mēneša ar nedaudz palika 10 gadi, gāja no 1960. g. 1. septembra pirmajā klasē. Tieši tad nācās izmainīt viņa dzimšanas gadu dokumentos, no 1950 uz 1952, acīmredzot, lai netraumētu bērnu.
No šī brīža arī sakrīt Putina oficiālā biogrāfija ar alternatīvo: no 1960. g. 1 septembra. VIņa Ļeņingradas skolas draugs Jakovļevs Vjačeslavs - kā viena no retajām liecībām par to, ka Putins auga Ļeņingradā, apgalvoja: “Gruzīnu perioda Prezidentam būt nevarēja, tādēļ ka viņi mācījušies kopā no pirmās līdz 10. klasei. Ar Voloģu mēs gājām 193. skolas pirmajā klasē 1959. g. Atceros, viņš atnāca ar māti, nesot milzīgu rožu pušķi. Dzīvojām mēs toreiz vienā pagalmā, un kopā gājām uz skolu un mājās. Starp citu, līdz skolai es Voloģu arī redzēju pagalmā kopā ar vecākiem.”
Reklāma
Šī ir vienīgā, ne visai pārliecinošā frāze par Putina pirmsskolas periodu. Piedevām, Jakovļevs kļūdījās par gadu, acīmredzot, pieliekot standarta 7 gadus pie 1952., Putina dzimšanas gada. Putins sāka iet 193. skolas pirmajā klasē nevis 1959., bet gan 1960. g.
Daudz ticamāk skan cita liecība: “Mums ar Putinu bija četru gadu starpība. Man, šķiet, bija divpadsmit, kad es viņu pirmoreiz pamanīju pagalmā” - atcerējās Putina bērnības dienu kaimiņš. Citiem vārdiem sakot, līdz pirmajai klasei, līdz asotņu gadu vecumam, Putinu pagalmā neatminējās redzam.
Kā stāsta cits viņa pagalma biers: - Ļeņingradas pēckara pagalms bija specifisks, blakus mūsu divpadsmitā numura mājai kara laikā atradās Ļeņingradas aizardzības loka Gaisa spēku štābs. Tādēļ to bija pamatīgi nobumbojuši. Rezultātā mūsu māja bija pa pusei sagruvusi. Puikām tas likās aizraujoši - visi ar baudu spēlējuši paslēpes šajās drupās.
Katra ģimene šajā mājā aizņēma vienu istabu komunālajā dzīvoklī. “Bija nomācoša šaurība. Spiedāmies kā siļķes mucā - turpina stāstīt kaimiņš Lobanovs. - Putini, - māte, tēvs un dēls - dzīvoja istabā ar 20 kvm. ceturtajā stāvā. Viņiem nebija ne karstā ūdens, ne vannas istabas. Mazgāties Voloģu veda reizi nedēļā uz Nekrasovas pirtīm. Katra ģimene mūsu mājā bija kā uz plaukstas. Sākot ar agru pavasari un līdz pat rudenim logi bija vaļā. Un tas, kas notika kaimiņu dzvīvokļos, acumirklī nokļuva visa pagalma pārziņā.”
“Puiku pagalms bija sadalīts pēc vecuma pazīmes. Toni pagalmā noteica 15-16 gadīgie puikas, kuri pārdzīvoja blokādi. Hierarhija bija stingra. Jaunākajiem nebija tiesības iekļūt šajā lokā. Tāpat pastāvēja noteikums: ja čalīti sodīja, tad nedod dievs viņam pasūdzēties vecākiem! Tāds puika varēja uz visiem laikiem pārvērsties par izraidīto. Tādēļ visi puikas, kas auguši Baskova ielā, izauga norūdīti grūtībās.
Par vadošo figūru pagalmā skaitījās 17 gadīgais Jura Sidorovs. Viņam pakļāvās visi puikas. Un visi kā viens gribēja līdzināties šim čalim.
“Mūsu mājas pagalmā pastāvīgi tusēja špingaļeti no apkārtējiem rajoniem” - atminas tā agrākie iedzīvotāji. - “Piemēram, ja kāds Nekrasovas tirgū nozaga gaļu, tad no milicijas viņš varēja noslēpties tikai mūsu pagalmā. Zagļiem bija savdabīgs veids, kā aizmukt no vajātājiem. Vajadzēja no tirgus atskriet līdz Baskova ielai, nogriezties 12 mājas pagalmā, tad aizbēgt uz iekšpagalmu, ienirt pagraba vēdlodziņā, kur bija izeja uz Sapieru ielu. Tā, pa pagrabiem arī izmuka.
Voloģa Putins ne uzreiz saprata un pieņēma pagalma pasaules likumus. Tādēļ arī dzīvot viņam pagalmā sākumā bija nevienkārši.”
Tev patiks šie raksti
