Runā, ka katra sieviete ir kā mīkla, kuru nevienam vīrietim nav lemts atminēt. Bet jaunais un talantīgais krievu rakstnieks Vjačeslavs Prahs ir gatavs par šo vēl pastrīdēties, jo, kā viņam pašam liekas, viņš šo mīklu ir atminējis!
Viņš uzskata, ka sievietes vienmēr ir atklātas un saka to, ko vēlas. Vīrieša uzdevums ir iemācīties tās klausīties. Īso stāstu ar nosaukumu «Es iemācījos dzīvot ar sievieti», ko ir sarakstījis Prahs, ir lasījuši tūkstošiem cilvēku, šodien - arī Spokos!
«Es iemācījos dzīvot ar sievieti. Tas nav tā kā romānos. Piemēram, es nezināju, ka sieviešu garie mati - tas ir ne tikai rets skaistums, kas stiepjas līdz viduklim, sievišķība un šarms, bet arī akurātība no manas puses. Kad viņa apguļas man blakus, man vienmēr ir jāatceras par to, ka vispirms ir jānoņem viņas mati no spilvena, un tikai tad var apgulties cieši blakus. Ar laiku pie tā pierod.
Es nezināju to, ka, ja viņai ir slikts garastāvoklis, tad vajag uzreiz viņu cieši apskaut, uzzināt, kas noticis un tad nomierināt. Man pašam šādā situācijā viss ir citādāk - kad man ir slikti, es negribu, lai kāds man par to jautā un lien man dvēselē. Tādus mirkļus man vienmēr vajag pārvarēt pašam.
Es nezināju to, ka, ja viņa man nekad neprasa palīdzību, tad viņa gaida, kad es pats to piedāvāšu. «Neaiztiec, es pati izdarīšu!», «Jā, es pati varu...», Nē, nevar gan! Precīzāk - gaida, kad es uzstāšu. Viņai ir svarīgi justies kā sievietei, bet zirga loma tiek atstāta man. Starp citu!
Ja neļaut viņai cilāt neko smagāku par rožu pušķi, tad drīzumā būs novērojams tas, ka viņai retāk ir slikts garastāvoklis, bet smaids uz sejas - katru dienu.
Es nezināju to, ka sieviete - tā ir ne tikai mīlniece, ar kuru dalīt gultu, vannas istabu un virtuves galdu, bet draugs, kurā ir nepieciešams uzmanīgi klausīties. Dzirdēt, kad klausies, pat tad, kad viņa runā par ne par ko!
Sieviete - tā nav mīkla. Uz katru savu jautājumu es varu rast atbildi, ja kaut mazliet ieklausīšos viņā. Viņa vienmēr saka to, ko viņai vajag. Vienmēr! Dīvaini, ka ir vīrieši, kuri saka, ka nezina, ko grib viņu sievietes. Visticamāk, ka viņiem nemaz negribas to zināt.
Es nezināju, ka attiecības ir ne tikai es, bet vēl «es» kvadrātā. Katram ir jāsper savs solis līdz brīdim, kad saskarsaties ar lūpām. Ja tu stāvi uz vietas, bet otrs nāk tev pretī, tad reiz pienāks brīdis, kad paies tev garām un tu paliksi viens.
Katram ir jāsper savs solis, bezkājainajiem nav vietas uz starta...
Savukārt iekrist bedrē - tās vēl nav beigas. No katras bedres vienmēr ir iespēja izkļūt, galvenais - neatsaki rokai, kura tevi tur iegrūda. Pieķeries pie tās un negaidi izdevīgu mirkli, kad ievilkt viņu sev līdzās bedrē.
Es nezināju, ka emocijas atrodas nevis vēdera lejasdaļā, bet gan pirkstu galos, ar kuriem tu pieskaries viņai. Un, ja arfa sāk skanēt, tad tas nozīmē to, ka tas ir tavs instruments. Galu galā pirkstus nevar uzstādīt. Tev vai nu ir talants, vai nu nav.»
Padalies ar šo īsto stāstu ar saviem draugiem, draudzenēm, bijušajiem un nākamajiem. Daudzi vīrieši pēc šī stāsta izlasīšanas aizdomāsies, citi pasmiesies un pateiks «muļķības», bet tā jau ir tā dzīve - viens to pieņems, cits atraidīs un teiks, ka prot labāk!
