Ja šķiet, ka labu cilvēku nav, Tu maldies. Lūk, 10 stāsti par to, kā svešinieki ir palīdzējuši tad, kad tas visvairāk ir bijis vajadzīgs.
Ja šķiet, ka labu cilvēku nav, Tu maldies. Lūk, 10 stāsti par to, kā svešinieki ir palīdzējuši tad, kad tas visvairāk ir bijis vajadzīgs.
Foto: Pixabay.com
Iegāju veikalā nopirkt visu sev nepieciešamo. Pie kases sapratu, ka man pietrūkst 12$. Lēnām atlasīju produktus, no kuriem varu atteikties, lai varētu samaksāt par pirkumu. Kāds svešinieks no mugurpuses pasniedza man 20$. Viņš teica: ‘’Mana mamma guļ slimnīcā ar vēzi. Es viņu apciemoju katru dienu un atnesu puķes. Šodien viņa sadusmojās par to, ka iztērēju tik daudz naudas ziediem. Viņa man lika ar to naudu darīt ko noderīgu. Tad nu, lūdzu, pieņem no manis šo naudu, kuru būtu iztērējis ziediem.’’
Foto: Pixabay.com
Manam kaimiņam Džimam bija jāpieņem lēmums – doties pensijā vai turpināt strādāt. Ilgu laiku viņš svārstījās un nevarēja izlemt. Kādu dienu viņš satika ģimeni ar 3 bērniem, kurai bija grūti ar finansēm, jo vīrs kādu laiku nevarēja atrast darbu. Nākamajā dienā Džims pieņēma lēmumu iet pensijā un savā vietā rekomendēja vakar satikto vīru. Ir pagājuši seši gadi, un tas vīrs joprojām tur strādā.
Foto: Pixabay.com
Kad biju vēl bērns, vecāki izšķīrās. Mana mamma bija bez darba, kaut kā nosedza rēķinus, bet nekādi nevarēja atļauties mums pārtiku. Ap to laiku kāds nezināms labvēlis katru rītu mums pie durvīm atstāja kasti ar pārtiku. Tā tas turpinājās vairākus mēnešus, līdz mamma beidzot atrada darbu. Joprojām nezinām, kurš bija šis nesavtīgais cilvēks, bet viņš patiesi izglāba mūsu dzīvības.
Foto: Pixabay.com
Dodoties ceļojumā uz ārzemēm, nez kāpēc piemirsu par to, ka nedrīkst ņemt līdzi šķidrumus. Rezultātā pirms iekāpšanas man bija jāatvadās no saviem gleznošanas piederumiem. Kad pēc nedēļas atgriezos, tas pats lidostas darbinieks man pasniedza atpakaļ manus gleznošanas piederumus perfektā stāvoklī.
Foto: Pixabay.com
Pie veikala sapratu, ka esmu ieslēdzis mašīnā gan mašīnas atslēgas, gan mobilo telefonu. Acīmredzami sadusmojos un sāku spert pa riepām. Garām brauca kāds pusaudzis ar riteni, kurš apstājās un jautāja, kas noticis. Izstāstīju viņam situāciju un teicu: ‘’Pat ja es varētu sazvanīt savu sievu, viņa man nevarētu atvest rezerves atslēgas, jo šī ir mūsu vienīgā mašīna.’’ Viņš man iedeva savu mobilo un teica: ‘’Piezvani savai sievai un pasaki, ka es braucu pakaļ tai atslēgai.’’ ‘’Bet... tie ir vairāk nekā 10 kilometri katrā virzienā.’’ ‘’Neuztraucies par to.’’ Apmēram stundu vēlāk viņš atgriezās un iedeva man atslēgas. Es piedāvāju viņam naudu, bet viņš atteicās ņemt. ‘’Teiksim tā, man tieši šobrīd vajadzēja nelielu treniņu.’’ Un tad kā kovbojs filmās viņš devās prom saulrietā.
Foto: Pixabay.com
Man bija jārūpējas par mazu bērnu un jāstrādā pilnas slodzes darbs, kamēr vīrs bija flotē kaut kur tālu prom. Kādu vakaru atskanēja zvans pie durvīm. Es tās atvēru. Tur bija mans kaimiņš – pensionēts pavārs -, kuram līdzi bija maisiņš ar svaigi ceptu vistu un dārzeņu sautējumu. ‘’Šķiet, ka tu pēdējā laikā esi zaudējusi mazliet par daudz svara.’’ Tā bija labākā maltīte pēdējo mēnešu laikā.
Foto: Pixabay.com
Kādā veikalā ieraudzīju kleitu, kura ļoti patiktu manai mazmeitai, tomēr nevarēju to atļauties. Palūdzu, vai viņa var to atlikt, kamēr sakrāšu pietiekami daudz, lai varētu samaksāt. Viņa atbildēja: ‘’Es samaksāšu par kleitu.’’ ‘’Paldies, bet es nevaru pieņemt tik dāsnu dāvanu.’’ Tad viņa izstāstīja, kādēļ viņai ir tik svarīgi man palīdzēt. Viņa trīs gadus bija bezpajumtniece un izdzīvoja tikai svešinieku laipnības un dāsnuma dēļ. ‘’Es vais neesmu bez pajumtes, mana finansiālā situācija ir krietni uzlabojusies, un sev apsolīju, ka atmaksāšu svešiniekiem par to laipnību, kuru viņi reiz izrādīja man.’’ Viņa samaksāja par kleitu, kā vienīgo atlīdzību no manis pieņemot vien sirsnīgu apskāvienu.
Foto: Pixabay.com
Pēc darba gāju cauri autostāvvietai, nevarot beigt domāt par pacientu. Tas bija jauns puisis vārdā Džimijs, kuram man bija jāpaziņo viņa diagnoze – aizkuņģa dziedzera vēzis. Tā ejot, ievēroju pie kādas no mašīnām stāvot pavecāku kungu, kurš padeva instrumentus jaunietiem, kurš apakšā laboja mašīnu. Tas kāds bija Džimijs. ‘’Džimij, ko tu dari?’’ es jautāju. ‘’Vēzis man nevar aizliegt palīdzēt citiem,’’ viņš teica pirms deva signālu vecajam vīram iedarbināt dzinēju un laimīgi doties mājup.
Foto: Pixabay.com
Negaidīti nomira mans vīrs. Veselu gadu pēc tam kāda mana kolēģe ik nedēļu man sūtīja kartiņas ar uzrakstiem ‘’Es domāju par tevi’’ un ‘’Turies, tu to vari’’. Ar šīm kartiņām viņa izglāba manu dzīvību.
Foto: Pixabay.com
Bija ziema, sniegputenis. Braucu mājup un ievēroju, ka aiz manis jau labu laiciņu brauc mašīna. Pēkšņi manai mašīnai pārsprāga riepa. Man izdevās savaldīt mašīnu un piestāt ceļmalā. Piestāja arī mašīna, kura brauca aiz manis. No tās izkāpa vīrietis, kurš bez komentāriem momentā steidza nomainīt man riepu. ‘’Man vajadzēja nogriezties pa labi jau pirms 3 kilometriem, bet tā riepa galīgi neizskatījās labi, tāpēc nolēmu tev sekot.’’
Reiz nokljuvu avaarijaa. Staaveeju apjukusi un nezinaaju ko dariit, jo mashiinaa veel bija beerns, sieviete ar lauztu kaaju un pati mashiina bija pilna ar mantaam un avaarija notika mezja viduu un nebija mobilajam zonas. Aciimredzot arii es pati biju smagi sasitusi galvu. Te apstaajaas kaads dzips, tad veel viena mashiina, tad veel. Aatri tika sazvaniita gan policija , gan aatrie. Man paliidzeeja gan mashiinu aizvilkt liiidz tuvaakajam benziintankam, gan mantas aizveda liidz galapunktam (ap 25 km), gan mani liidz slimniicai (ap 40 km). Neviens piedaavaato naudu nenjeema. Un jaa-tas notika Latvijaa, arii pie mums ir briinishkiigi cilveeki
Tomēr ir labi, sirsnīgi un izpalīdzīgi cilvēki. Starp citu, tā darvas karote medus mucā sabojā kopējo prieksstatu. Ļoti žēl. Vismaz es cenšos palīdzēt, ja man tas ir iespējam (žēl, ka ne vienmēr).
liekas ka kaukādi fragmenti no tematiskiem skolēnu sacerējumiem, pie kam ņemti viss sentimentālākie