Sāpes3

Nolēmu, ka dzejoļus ko es rakstu jau gadiem ilgi nav jēgas rakstīt tikai lai tie "krāj pitekļus", tapēc nolēmu, ka beidzot ir pienācis laiks to ieraudzīt Jums, SUPERĪGĀKAJIEM SPOCĒNIEM!




1.
Tavas rokas manās rokās
Bet skats viens otra vairās
Ne vārdus vairs vajag lai kautko teiktu
Tik tava tuvuma man vairāk kā gana

Tu kā starp divām pasaulēm svārsries
Nerasdama sev nemieram gala
Bet es bez tevis
Tik pazudis un viens

Ko mums darīt tālāk
Vai palikt kopā un sāpināt viens otra
Vai šķirties un nemeklēt vairs vienam otru

Bet šķirties nav vēlmes
Nedz palikt kopā mums lemts
Ej pie viņa
Tavs smaids man beigās būs vairāk kā gana.



2.
Katram stāstam ir beigas
Un beigas kas sāp
Tādas ir tik bieži
Un rētas rokās es griežu

Vai tev ir maz nojaut ka tas man sāp

Pie velna sūtu es visu un visus
Draugu man nav
Ir tikai cilvēki kas blakus man dzer

Ja Šņabis vairs nelīdz
Tad uzvelc vienu mazo zaļo brāli
Un atmetīsi galus tā ātri
No šī bezdibeņa celies

Tu saki tev spēka vairs nav
A Zin ko man ar'
Bet es ceļos un cīnos
Un ar pēdējo elpu gūstu es uzvar' pār visu



3.

Kā bērns, kurš sapņo par sauli
Tā sapņju es tik vien par nāvi

Šai pasaulē vietas man nava.

Kā negribēts atnācu
Tā nevaidzīgs aiziešu

Vai raudāsi kad aiziešu?

Nē, tu blakus tikai tad kad labi
Un kad dirsā, tad pamet

Ha. Tad tādi draugi jūs bijāt!

Ar cerību uz rītdienu
Uzticību es jums devu

Nē, vairs blakus nav neviena.

Tik bezdibenis
Krist jau vairs nav kur uz priekšu

Vai draugs nāksi man' glābt?

Nē, mironim nav draugu
Viņam ir tikai tas, kurš apkopj viņa kapu.

Bet vai pat tas viņam ir?

Bet kāda tam jau vairs nozīme
Tāpat to vairs tu nezināsi