Citrīns (no latīņu "citrus" - citrons, šī augļa dzeltenā krāsa līdzīga akmens krāsai) ir dzeltenas krāsas caurspīdīgs kvarcs. Lieli labas kvalitātes kristāli ir dārgakmeņi. Citrīna krāsu nosaka divi iemesli: viens no tiem ir submikroskopisku dzelzs daļiņu piejaukums kvarcam - šo daļiņu izmērs ir tāds, ka tās absorbē gaismas viļņus violetajā - zilajā spektra daļā. Otrs citrīna iekrāsošanas iemesls - kvarca varietātes, kas satur alumīnija, litija vai ūdeņraža ieslēgumus, radioaktīvā apstarojuma ietekmē var iegūt zaļgandzeltenu krāsu. Dabā šāds citrīns ir atrodams atradnēs, kur sastopams radioaktīvais kālija izotops, urāns vai torijs.
Dabisks citrīns ir reti atrodams un tas pārsvarā ir bāli dzeltens ar vāji izteiktu pleohroismu. Gandrīz viss dārglietu veikalos nopērkamais citrīns ir mākslīgi radīts, līdz 300 - 560°C karsējot dažus ametistu vai dūmu kvarca veidus. Nereti šādus mākslīgus citrīnus tirgotāji dēvē par topāziem vai zelta topāziem. Dabiska citrīna krāsa var variēt no dzeltenzaļas līdz orandžai un brūni orandžai. Īpaši augstu tiek vērtētas dzidri dzintarkrāsas akmeņi. Citrīns veido daļu no unikālā dārgakmens - ametrīna, kuru atrod Bolīvijā.
Dūmu kvarcs (agrāk - rauhtopāzs) ir brūna - tumši brūna kvarca varietāte. Pēdējā laikā šo terminu apvieno ar citu kvarca varietāti - morionu - jo abu varietāšu izcelsme ir līdzīga un morions būtībā ir tumšāks dūmu kvarcs. Gan morions, gan dūmu kvarcs radušies, pakļaujot kvarcu radioaktīvajam starojumam. Detālāku informāciju sk. - morions.
Fluorīts (senāk sauca arī - fluora špats) (nosaukums cēlies no latīņu valodas fluere - "plūst" - cēlies no tā, ka minerāls izmantots kā kusnis) - izplatīts minerāls. Zinātniskajā literatūrā šis minerāls aprakstīts vismaz 1529. gadā taču bijis zināms jau krietni senāk. Fluorīts kalpojis par vārda devēju vairākiem izplatītiem terminiem, tai skaitā: Fluorescence - materiāla spīdēšana ultravioletajos staros, ko atklāja vācu mineralogs Frīdrihs Moss 1824. gadā. Šī īpašība fluorītam ir raksturīga. Dažu atradņu fluorīts (hlorofans) mirdz arī tad, ja ir sakarsēts. Fluorescences krāsa atkarīga no minerāla atradnes. Fluors - ķīmiskais elements. Fluorīts kalpo kā viena no labākajām šī elementa rūdām. Var saturēt mazas kavernas ar gāzu, ūdens vai organisku šķīdumu ieslēgumiem. Var saturēt kavernas ar tīru fluoru. Kūst pie 1360°. Bieži satur retzemju metālu, urāna piejaukumus.Gošenīts (nosaukums cēlies no atradnes vietvārda - Gošena Masačūsetsā, ASV) ir bezkrāsains vai gandrīz bezkrāsains minerāla - berila paveids. Gošenīts ir salīdzinoši viens no retākajiem berila paveidiem taču fakts, ka tam nepiemīt pievilcīga krāsa un tas nav dzirkstošs, padara gošenītu salīdzinoši mazāk vērtīgu salīdzinājumā ar citiem berila paveidiem.
Sākotnēji termins "gošenīts" ietvēra arī sārtus un jebkuras bālas krāsas berilus. Kopš mūsu ēras I gadsimta gošenīts tiek izmantots citu bezkrāsainu dārgakmeņu viltošanai. Nereti aiz gošenīta kristāla tiek novietota zaļa vai citas krāsas folija, tādējādi radot smaragda un citu dārgakmeņu imitācijas.
Halcedons (nosaukums saistīts ar Seno Grieķiju, taču pretstatā daudziem skaidrojumiem, nav saistāms ar seno pilsētu Halkedonu) ir viena no kvarca varietātēm - slēpti kristālisks (halcedonu veidojošie kristāliņi ir mazāki par 1 mikrometru), šķiedrains kvarcs. Kā rāda neseni pētījumi, halcedons bieži ir kvarca un cita minerāla - moganīta maisījums. Halcedons uzskatāms par mineraloīdu.
Halcedonam atšķirībā no kvarca ir taukains spīdums. Tas ir puscaurspīdīgs, visbiežāk baltā vai zilganpelēcīgā krāsā, brūngans un nereti - gandrīz melns. Vieglāk šķīdināms nekā kvarcs. Veido kārtiņas, satecējumus, pseidostalaktītus vai masīvus veidojumus. Halcedons veidojas magmatisko iežu plaisās un tukšumos, arī nogulumiežos (krams).
Dažādās halcedona varietātes jau kopš seniem laikiem izmanto kā rotakmeņus. Tā kā pie halcedona nelīp karsts vasks, to bieži izmantoja zīmogu izgatavošanai. Dažādas varietātes joprojām izmanto rotaslietu izgatavošanai. Lielākus gabalus izmanto arī vāzu, galdu virsmu utml. izgatavošanai. Tiešu Saules staru iedarbībā akmens dabiskais krāsojums var izbalēt.
Heliodors (no grieķu helios - "saule" un dorea - "dots") (zelta berils) ir zeltaini dzeltens, caurspīdīgs minerāla - berila paveids. Senāks nosaukums ir zelta berils, taču, kopš 1912. gada tirdzniecībā par heliodoriem sāka dēvēt zeltainus berilus no Rosingas Namībijā un neilgā laikā šo terminu sāka attiecināt uz visiem zeltainas krāsas beriliem
Jašma (no persiešu jašp - plankumainais akmens - vārdam var būt senāka izcelsme) ir necaurspīdīga kvarca varietāte, kuru dažādi piejaukumi (līdz 20% no satura) iekrāso dažādās krāsās. Visbiežāk sastopama koši sarkana, dzeltena vai brūna jašma, taču tā var būt arī zaļa, melna. Akmens lūzums - līdzens, gluds, tas labi pakļaujas pulēšanai. ašma ir tuvu radniecīga citam kvarca paveidam - halcedonam, taču atšķirībā no tā nav šķiedraina. Jšmas krāsojums nav vienmērīgs - tā var būt smalki slāņota, tai cauri var vīties dendrīti. Pēc veidošanās jašma var plaisāt un pārbīdīties un tad atkal sacementēties, radot efektīgu rakstu. Jašmu iekrāso dažādi metālu oksīdi un hidroksīdi - krāsu zemes, dzelzs, mangāna oksīdi.
No jašmas izgatavo vāzes, zīmogus, tabakdozes, rotaslietas. Lielākais pasaules dārgakmens ir jašmas gabals no Botsvanas, kurš sākotnēji svēra 800 kg. Tagad no tā ir izgatavota 224 kg smaga lode ar diametru - 54 cm, kura atrodas Vācijā, dārgakmeņu muzejā Idārā - Oberšteinā.
Kalnu kristāls — (no grieķu κρύσταλλος - "ledus", grieķi ar šo vārdu apzīmēja arī citas cietas, caurspīdīgas vielas) minerāla varietāte, bezkrāsains, absolūti caurspīdīgs kvarca paveids (SiO2). Tīri, viendabīgi kalnu kristāli ir reti sastopami.
Mākslīgus kalnu kristālus iespējams radīt zem liela spiediena un augstā temperatūrā. Pievienojot Ge palielinās kristāla gaismas laušanas koeficients, savukārt pievienojot Al tas samazinās.
Kalnu kristāls pirmo reizi minēts "Iliādā" un "Odisejā". Vēl XII gadsimtā uzskatīja, ka kalnu kristāls ir radies no ledus. Tikai vēlāk ar terminu "kristāls" sāka apzīmēt jebkuru daudzšķautņainu minerālu.
Kalnu kristāls atrodams "Alpu tipa" hidrotermālajās dzīslās. Veidojas arī pegmatītu dzīslās.
Karbonādo (Melnais dimants) ir minerāla - dimanta varietāte, kas veidojas kosmosā, starpzvaigžņu telpā. Karbonādo ir dabisks polikristālisks dimants, kurs uz Zemes atrasts aluviālajos nogulumos.
Karbonādo ir melnā krāsā, porains. Atšķirībā no citiem polikristāliskajiem dimantiem, karbonādo nesatur mantijas ieslēgumus un tā oglekļa izotopa vērtība ir ļoti zema. Karbonādo atšķirībā no parastā dimanta ir raksturīga spēcīga luminescence (fotoluminescence un katodluminescence), ko izraisa slāpekļa piejaukums un kristāliskā režģa tukšumi. Pētījumi norāda, ka karbonādo veidošanās sākumposmā ir saturējis radioaktīvus piejaukumus, kuri ir sadalījušies]
Karneols (no latīņu cornus - "kizila kauliņi" - pēc akmens krāsas. Nav saistāms ar gaļas (carne) nosaukumu) ir vienmērīgas sarkanas krāsas halcedons. Karneolu iekrāso dzelzs oksīds (dod sarkanu krāsu) un/vai hidroksīds (dod brūnu krāsu).
Cits populārs akmens nosaukums ir serdoliks. Tas cēlies no krievu valodas - сердолик - "sirdsprieks".
Visaugstākā vērtība ir karneolam, kas ārēji skatoties, izskatās tumšsarkans, bet cauri skatoties - ugunssarkans. Ļoti bieži šādu krāsu iegūst, karsējot brūnas krāsas karneolu.
Karneolu izmanto rotaslietu - pērlīšu, figūriņu un rotu izgatavošanai. Jau Senajā Ēģiptē šo akmeni tā sarkanās krāsas dēļ saistīja ar dzīvību un izmantoja atdzimšanas rituālā. Arī Tutanhamona kapenēs tika atrasti karneoli. Senajā Romā viens no visvairāk lietotajiem dārgakmeņiem. Bieži tika izmantots, lai izgatavotu zīmoggredzenus. Viduslaikos ticēja, ka karneols pasargā no burvestībām. Akmens palīdzot pret asiņošanu, galvasāpēm, saaukstēšanās slimībām. Mārtiņa Lutera zīmoggredzens bija izgatavots no karneola.
Kecalitctli (angliski - Quetzalitztli - no acteku valodas - "kecala putna zaļās spalvas + obsidiāns", vāciski arī Quetzalfeder-Edelgestein un Quetzalobsidian) ir jašmas varietāte - puscaurspīdīga - caurspīdīga, smaragdzaļa jašma no Gvatemalas - vērtīgs seno acteku kultūras dārgakmens. Raksturīgo akmens krāsu rada hromu saturoša muskovīta ieslēgumi.
Akmens ir minēts acteku kultūras pētnieka - franciskāņu misionāra Bernardino de Saaguna darbā Historia general de las cosas de Nueva Espana (Vispārēja informācija par lietām Jaunajā Spānijā) (16. gs. beigas). Sāguna acteku informatori stāsta, ka actekiem ir pieci vērtīgi dārgakmeņi:
Kecalitctli (Quetzalitztli) - smaragdzaļa jašma Kecalčalčivitls (Quetzalchalchiuitl) - smalkgraudains zaļš žadeīts Čalčivitls (Chalchiuitl) - neidentificēts zaļš akmens Ksivitls (Xivitl) - tirkīzs Teuksiudžtls (Teuxiujtl) - augstas kvalitātes tirkīzsRaksturīgi, ka konkistadori, pieprasot vērtslietas, sagaidīja, ka indiāņi nesīs dārgmetālus, bet tā vietā saņēma zaļus akmeņus, kurus acteki (un citas indiāņu kultūras) vērtēja augstāk nekā zeltu.
Par kecalitctli Saaguns raksta: "...akmens ir caurspīdīgs un blīvs kā obsidiāns. Tas ir vērtīgs, cienīts, dārgs; to ir vērts godināt; to ir vērts rūpīgi glabāt; tas ir iekārots, skaudības vērts..."
Acteku rīcībā nebija metālu, ar kuru apstrādāt šo salīdzinoši cieto akmeni. Tomēr ar citu cietu akmeņu, bambusa, ūdens un smilšu palīdzību acteki prata izgatavot lieliskus mākslas priekšmetus, kurus nereti atrod arheoloģiskajos izrakumos.
Morganīts (nosaukts finansista Džona Pīrponta Morgana (John Pierpont Morgan I) vārdā) (cēzija berils, sārtais smaragds) ir rožaini sārts minerāla - berila paveids. Nereti atrod arī orandži sārtu berilu, kuru arī dēvē par morganītu - šādu akmeni karsējot, tas paliek sārts. Nereti morganītam ir dažādu krāsu zonas.
Akmeni nodēvēja juvelierizstrādājumu firma Tiffany & Co. savulaik ASV bagātākā cilvēka Dž. P. Morgana vārdā, jo finansists aizrāvās ar minerālu kolekcionēšanu. Tiffany izmanto morganītu savos izstrādājumos kopš 1900. gada līdz mūsdienām.
