Ar Filipa Halsmaņa daiļradi es iepazinos pildot foto lekcijā uzdoto mājas darbu. Proti, mums bija jāiet uz šā izcilā fotogrāfa izstādi, kas bija Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, Rīgā. Nosākuma mani tas nesajūsmināja, nezinu, kāpēc. Iespējams, tāpēc, ka neko nebiju dzirdējusi par šo fotogrāfu. Bet aizejot es sapratu, ka nožēlotu, ja nebūtu atnākusi. Viņi darbi mani fascinēja tik ļoti, ka izejot no muzeja vēl pāris stundas nevarēju beigt domāt par šīm fotogrāfijām. Varbūt, ka vainīgs ir viņa draugs Salvadors Dalī, kura daiļrade mani iedvesmo, bet varbūt pozitīvā pieeja. Jo viņa fotogrāfijas nav skumjas, tās ir priecīgas un optimistiskas, tās aizrauj un aiznes tevi citā realitātē.
F.Halsmans dzimis 1906 gadā dzimis Rīgā. Nē viņš nav Latvietis, bet Ebrejs. Bet tas nenozīmē, ka Latvijai ar viņu nevajadzētu lepoties, bet diemžēl Latvijā par viņu zina ļoti maz. Daudzi izdzirdot viņa vārdu pat nenojauš viņa saistību ar Latviju. 15 gadu vecumā viņš sāk fotografēt savus draugus un ģimeni. 1924 gadā uzsāk studijas Drēzdenes universitātē, inženierzinātņu fakultātē, bet 24 gadu vecumā ciemojoties pie māsas Parīzē. Sāk strādāt par fotogrāfu. Drīz vien viņa talants tiek pamanīts un viņa darbi tiek publicēti tādos žurnālos, kā Vogue, Vu, un Voilà. Ievērību viņš gūst ar Andrē Malro (André Malraux), Pola Valerī (Paul Valery), Žana Penlēva (Jean Painleve), Marka Šagāla (Marc Chagall), Andrē Žida (André Gide), Žana Žirodū (Jean Giraudoux), Le Korbizjē (Le Corbusier) portretiem.
1940. gadā Filips Halsmans ir spiests emigrēt no Francijas uz Ņujorku. Pēc gada viņš iepazīstas ar Savadoru Dalī, ar kuru draudzējas un sadarbojas nākamos 30 gadus. Man liekas, ka Dalī kļūst par viņa vienu vairāk fotografētajiem personāžiem. Bildes ir tik daudz, ka ir pat iznākusi neliela grāmata- albūms „Dali’s Mustache”, kur pārsvarā atainotas Dalī Ūsas. Man visvairāk patīk darbs- „Dali Atomicus”, kas fotografēts 26 reizes, kamēr atzīts par labu esam. Nu ko, nabaga kaķi, kas tika svaidīti pa gaisu un kuriem tika liets virsū ūdens. Jums bija jācieš mākslas vārdā, jo šī darba rezultātā dzima fantastiska fotogrāfija.
Viņa izcilo talantu atzīst ne tikai Eiropā, bet arī ASV. Filipa Halsmana vārds ir saistāms ar profesionālo fotogrāfu apvienību Magnum, kurai bija liela nozīme 19. gadsimta sākumā dzimušās tehnikas patstāvības iegūšanā. Viņš kļūst par Amerikāņu žurnālu fotogrāfu biedrības pirmo prezidentu. Vai zināt cik reizes viņš veidojis žurnāla „Life” vāku? Tieši 101 reizi, tas ir savdabīgs rekords. 1969. gadā kļūst par prezidenta Ričarda Niksona (Richard M. Nixon) oficiālo fotogrāfu. Fotografētas tiek tādas izcilas personības, kā A. Einšteins, Žans Pols Sartrs un Pols Valerī, Enijs Vorhols, Merilīna Monro. Omulīgi komiskais Hičhoks, tiek fotografēts, kopā ar putnu, Anrī Matisu un daudzi citi.
Kas ir šī mākslinieka odziņa? Viņš atraisa cilvēkus un parāda viņu personas, viņš tiem aizmirsties, tādējādi noņemot tiem maskas. Bieži viņš to panāk lūdzot cilvēkiem palēkties. Kā saka pats Halsmans: "kad jūs lūdziet cilvēkam lēkt, viņa uzmanība ir pārsvarā vērsta uz lēkšanu un, maskai nokrītot, parādās reālā persona". līdz 1959. gadam rada fotogrāfiju sēriju “Lēciens” (“Jump”) –kur iemūžinājis 178 pazīstamu cilvēku portreti palēcienā. Viņa priekšā lec visi pat Vindzoras hercogiene ar hercogu.
1975. gadā Halsmans saņem Amerikas žurnālu fotogrāfu biedrības balvu par mūža ieguldījumu fotogrāfijas attīstībā.”
Izcilais Fotogrāfs miris 1979. gada 25. jūnijā Ņujorkā.
Atsauces
http://photoslaves.com/philippe-halsman/
http://www.kultura.lv/lv/persons/28/
http://easyget.lv/kultura/read/302/
