Traģiskā Itālijas spoku sala4

Vēl epidēmijas notika 1570 un 1630-tajos gados. Daudzas salas, ieskaitot Povegliju, tika izmantotas, lai uzturētu tur slimos un mirušos. Un atkal, jebkurš, pat ar vismazākiem simptomiem tika nekavējoties izsūtīts uz salu, kur parasti 14 dienu laikā viņi nomira, vai arī, retos gadījumos, izdzīvoja. Tūkstošiem līķu tika nodedzināti, lai izvairītos no tālākās izplatības.

1776. gadā šo salu sāka izmantot kā karantīna staciju (Īsāk sakot vietu, kur uzturēties jūrniekiem līdz brīdim, kad tiks noteikts, ka viņu slimības nav bīstamas Venēcijai), priekš jūrniekiem un produktiem, kuri tika pārvietoti no Adrijas jūras uz Venēciju. Tomēr, 1793. gadā tika noteikts, ka uz diviem kuģiem, kuri uzturējās šajā salā atrodas mēra slimnieki, šī sala atkal kļuva par slimo cilvēku uzturēšanās vietu uz vēl, apmēram, 10 gadiem. Pēc tam tā kļuva pamesta.

1922. gadā sala atkal tika izmantota tumšiem nodomiem. Tajā tika uzcelta patversme (7 hektāru platībā) priekš garīgi slimiem cilvēkiem.  Kad patversmi nolēma uzcelt, daudzi cilvēki bija izbrīnīti. Taču no otras puses, pieplūstošs garīgi slimu pacientu daudzums uz salas lika ar vien stiprāk no tās izvairīties. Salas izolācija ļāva ārstiem un zinātniekiem darīt ar saviem pacientiem visu, ko tie vēlas. Klīda baumas, ka no salas jau tad bija dzirdami pacientu kliedzieni, kurus mocīja ar visdažādākām metodēm. Povēglijas leģenda stāsta par galveno ārstu, kurš pats bija nedaudz vājprātīgs un strādāja šajā patversmē 20. gadsimta sākumā. Viņa paņēmieni vēljoprojām šokē cilvēkus, piemēram, viņš ticēja, ka lobotomija bija ļoti efektīvs veids kā ārstēt garīgo slimību, un viņš to pielietoja gandrīz uz katra pacienta, visbiežāk bez pacientu atļaujas. Pašas procedūras bija ļoti sāpīgas, jo viņš izmantoja āmurus, kaltus, urbjus bez anestēzijas un jebkādas sanitārijas. Viss tas tika darīts, lai atrastu jaunus veidus un ierakstīt savu vārdu vēsturē. Viņa tumšākie eksperimenti nevienam nebija zināmi. Viņš tos veica uz speciāliem pacientiem, kurus viņš ņēma no patversmes un veda uz zvana torni. Kā jau teicu, neviens nezin kas tur notika, taču kliedzieni, kurus izdeva pacienti izplatījās pa visu salu.

Balstoties uz stāstiem, ārsts sāka mocīties no tā, ko viņš darīja un viņu sāka vajāt spoki. Ar laiku viņš kļuva traks un noleca no zvana torņa kā rezultātā nomira. Tomēr dažos stāstos tiek teikts, ka viņam palīdzēja nolekt. Dažos stāstos tiek minēts, ka viņu pagrūda saniknots salas spoks, dažos, ka viņu pagrūda kāds no pacientiem. Viena no māsām bija apgalvojusi, ka ir redzējusi viņa kritienu, kā arī to, ka viņš palika dzīvs pēc kritiena. Tomēr pēc kritiena viņam pietuvojās spocīga migla un nožņaudza viņu līdz nāvei. Balstoties uz vietējo stāstiem, no šī torņa dažreiz var dzirdēt zvana skaņas, kuras parasti ir dzirdamas naktī, neskatoties uz to, ka zvans tika noņemts no torņa jau vairākus gadus atpakaļ.

1968. gadā salu un patversmi pilnībā pameta un ēku pamazām sāka pārņemt daba. Vēlāk, Itāļu celtnieki centās atjaunot patversmi, taču pēkšņi apstājās un bez paskaidrojumiem pārstāja darbu. Daudzi tic, ka viņus aizdzina prom salu spoki un tumšie spēki. Neskatoties uz to, ka vietējie izvairās no šīs salas, dotā sala vēljoprojām ir ļoti izdevīga dēļ lielas vīnogu ražas. Tādēļ, gandrīz vienīgi cilvēki, kuri uzdrošinās apciemot salu, ir vīnogu vācēji. Daudz izskaidro tik labu ražu ar lielu pelnu daudzumu uz salas, kuri palika no mirušajiem cilvēkiem. Attiecībā uz pelniem, cilvēki stāsta, ka 50% no augsnes, kura atrodas uz šīs salas, ir cilvēku pelni. Diemžēl, vai par laimi sala nekad netika pietiekami labi izpētīta, tādēļ ir grūti pateikt to, cik īstenībā cilvēki tur ir apglabāti un vai tā ir taisnība.

2014. gadā Itālija uzlika izsoli uz salu, nododot īri uz 99 gadiem. Valdība uzlika izsoli, lai uzlabotu ekonomisko stāvokli. Priekš viņu pārsteiguma, solīt bija gatavs tikai viens cilvēks, kā rezultātā sala tika pārdota par 704 tūkstošiem dolāru. Salu ”pārdeva” Itāļu biznesmenam Luidži Brugnaro uz 99 gadiem. Līdz šim brīdim, šīs salas nākotne nav skaidra. Kaut arī klīda baumas, ka Brugnaro plānoja pataisīt no salas kūrorta vietu. Bija pat redzams, ka uzsākās celtniecības darbi. Tomēr tie atkal apstājās.

Cilvēki cenšas neizmantot šo salu. Laivas apiet to ar lielu loku. Daudzi vietējie laivu īpašnieki atsakās vest uz turieni tūristus, uzskatot, ka tā ir nolādēta. Pat zvejnieki, kuri zvejo netālu, cenšas tai nepietuvoties. Tas var būt arī izskaidrojams ar to, ka vietējie zvejnieki ir pārstājuši ķert zivis blakus salai, jo tīklos dažreiz ieķeras cilvēku paliekas. Bet arī tas nav vienīgais iemesls, viņi apgalvo, ka uz salas ir redzēti spoki un dzirdami kliedzieni.

Cilvēki, kuri ir nokļuvuši uz doto salu stāsta, ka gandrīz uzreiz rodas nepārprotama sajūta it kā kāds skatītos uz tevi un sekotu. Pēc laika cilvēkiem sāk likties, ka viņiem kāds pieskaras un viņi sāk pamanīt, ka viņiem seko atbalsis un nesaprotamas skaņas. Dažas no tām atgādina cilvēku vaidus, kuri ar laiku sāk izplatīties pa visu salu. Tāpat apmeklētāji bieži apgalvo, ka ir redzējuši spokus, ieskaitot trako ārstu, kurš ir viens no agresīvākajiem vietas iemītniekiem. Protams, par šo vietu parādījās arī daži nelieli papildus stāstiņi. Klīst arī baumas par ģimeni, kura vēlējās uzcelt šajā salā māju. Pēc pirmās nakts, viņi pameta salu neko nepaskaidrojot, taču meitas seja tika sagriezta un stipri asiņoja, kā rezultātā bija nepieciešams uzlikt 14 šuves. Eksistē arī stāsts par vīrieti, kurš aizbēga no salas pēc tam, kad sadzirdēja balsi, kura teica viņam pamest šo vietu nekavējoties un vairs nekad neatgriezties.