Mistiskais stāsts, kas vēsta par Arbjonovu ģimeni un drausmīgo atgadījumu2

. Kad jau bija pagājuši apmēram 3 mēneši un Arbjonovi bija jauki iekārtojušies savā jaunajā mājā, kādā negaisa vakarā pie durvīm atskanēja klaudzieni. Kad Vladimirs atvēra durvis, tur stāvēja kāda barga izskata izmirkusi veičiņa, kas lūdza naktsmājas. Tā kā Vladimirs bija arī bargs kungs, no sākuma viņš večiņu esot patriecis, bet mazajam Pēterītim esot bijusi laba sirds un viņš pierunājis tēvu ļaut večiņai palikt. Vladimirs večiņai ierādījis vecu, vēl netīrītu un neiekārtotu istabu ar biezu putekļu kārtu un gultu ar netīru matraci... Kaut istaba nebija nekāda skaistā večiņa esot ļoti pateikusies par jumtu virs galvas un iedevusi mazajam Pēterim ābolu par viņa labsirdību.

Večiņa Arbjonoviem esot izlūgusies atļauju palikt mājā uz veselām piecām dienām, jo tad ieradīšoties viņas radinieki un viņa dosies kopā ar tiem uz Dņepropetrovskas pilsētu. Viņa tikai visiem stingri piekodinājusi lai neejot viņas istabā, kamēr istaba ir viņas rīcībā. Nākamajā dienā viņa izgāja uz pastaigu un pēc tās atgriezusies ar lielām ''paunām''. Ivans večiņai palīdzēja tās nogādāt līdz istabas durvīm, bet tālāk viņa teica, ka tiks galā pati... Mazais Pēteris katru nakti dzirdējis no viņas istabas savādus trokšņus un murmināšanu, tapēc trešajā naktī, viņs nolēma iezagties viņas istabā.

Pēteris vakariņu laikā ielavījās večas istabā un paslēpies zem gultas... Vakarā večiņa ienākusi istabā ar melnu kaķi. Viņa paņēmusi no istabas stūra lielu melnu katlu un pildījusi iekšā dažādus šķidrumus murminot, iedegusi sveces, metusi vēl katlā dažādu rāpuļu orgānus. Pēc tam viņa esot apsēdusies istabas vidū un sākusi murmināt nesaprotamā valodā, sarunāties ar kaut ko neredzamu. Pēkšņi melnais kaķis sācis šņākt un sprauslāt, draudīgi tuvojoties gultapakšai. Pēteris panikā kā bulta izšāvies no gultapakšas un izskrējis ārā no istabas, vecā veča izvilkusi garu dunci dzinusies uzreiz Pēterim pakaļ un kliegusi : ''Tu esi redzējis pārāk daudz! Es teicu lai nenāc istabā! TEICU, jūs visi tagad mirsiet un jūsu māja būs nolādēta!''

Pēteris skrēja prom pa gaiteni, večiņa viņu jau panāca, kad no muguras viņas satvēra Ivans un uz vietas sācis žņaugt. Vecā ragana esot kliegusi pārcilvēciskā balsī un bez dzīvības nokritusi uz gŗīdas. Ivans ar Pēteri steigā devušies pie tēva pastāstīt notikušo, Vladimirs esot iemetis raganas līķi tuvākajā dīķī.

Tajā naktī Pēteris nespēja aizmigt. Viņš blenza uz skapi, kad tur pavērās durvis. Bija liels negaiss un koku zari sitās pret loga rūtīm, veidojot no ēnām baismīgus zīmējumus uz griestiem, pēkšņi Pēteris dzirdējis balsis, vecās večas balsis, kas atkārtojušas: ''Nāve! Nāve! Tā jau gaida jūs! Tā jau gaida jūs!''

Nākamajā rītā Pēteris izdirdējis savas mātes kliedzienus, skrējis uz apakšstāvu, lai uzzinātu, kas noticis. Skats bijis šaušalīgs, Anastasija izmisumā vārtījās pie Ivana gultas, kur viņš gulēja ar vaļējām acīm veroties tukšumā apklāts ar asiņainu palagu. Pēteris pievērsās sienai,kur ar asinīm bija rakstīts: ''NĀVE JŪS JAU GAIDA! TĀ IR TUVĀK NEKĀ JŪS DOMĀJAT!''

Anastasija Arbjonova vairs nav spējusi bilst ne vārda un bijusi šokā, tāpēc meita Anika esot māti paņēmusi līdzi uz pastaigu pa mežu. Vladimirs pa to laiku izsaucis miličus. Pēc kāda laika no meža biezokšņa skanējuši skaļi un greizīgi kliedzieni, Vladimirs nobālēja no papēžiem līdz mata galiņiem un licis Pēterim palikt mājā, un skrējis uz mežu. Viņš skrējis uz kliedzienu pusi, kas vēljoprojām skanēja un lika degt katrai viņa šūniņai. Bezspēkā viņs ticis līdz kādam klajumiņam kur bija liels asiņu pleķis un sliede dziļāk, kas jau vilka uz biezoknī, kur vairs netika klāt saules stari. Kliedzieni bija apkluši... Lai arī cik ļoti Vladimirs nespēja klausīties kliedzienos, viņš tomēr cerēja ka tie atskanēs, jo virsū mācās ļauna sajūta, ka noticis tas ļaunākais. Viņš sekojies sliedei nonāca pie kāda liela koka, kur sliede beidzās, kokam bijis ļoti milzīgs dobums kur varēti mierīgi ielīst pieaudzis cilvēks, bet dobumā kas pavīdēja, tur bez dzīvības atradās Anika un Vladimirs no bailēm un sāpēm gandrīz vai pamira. No augšas arī pilēja kas tumši sarkans un viņs pamanīja, ka zaros karājas viņa sieva, un visticamāk arī jau bez dzīvības. Pēkšņi aiz muguras pavīdēja kāda ēna, kas lielā ātrumā traucās ārā no meža un Vladimirs saprata: ''Mājās viens pats, neaizsargāts sēž viņa mazais dēls!!!''

Vladimirs skrienot cik jaudas iedrāzās mājā un sauca dēlā vārdu, neviens neatsaucās, bet uz dīvāna atradās ļoti pabriesmīga skata lelle, tā bija sakropļota un netīra, Vladimirs nespēja uz to skatīties, vēl jo vairāk tādēļ, ka tā bija uz mata līdzīga Pēterim. Vladimirs izmisumā nokrita uz ceļiem un ļāva vaļu asarām. Viņš paņēma asiņainu nazi, kas atradās uz galda un grasījās darīt pašnāvību, viņs bija zaudējis VISU! Dzīvot nebija jēgas. No augšstāva skanēja smagi soļi, viņam bija vienalga, viņš bija gatavs aiziet. Viņš pavērās uz skapja pusi, no kura izkarājās maza bāla rociņa. Atverot skapi Vladimiru gaidīja patīkams pārsteigums, tur atradās Pēteris, bāls kā piens, gandŗīz vai zilgans, ar dūruma pēdām, soļi tuvojās, tie jau bija viņam pa visam klāt. Kad viņam uz pleca tika uzliktas stingras rokas un veda viņu prom, viņš pamanīja, ka tie ir miliči, tie viņu grasījās sodīt ar nāvi,tie domāja, ka Vladimirs ir noslepkavojis savu ģimeni, tas tā arī no malas izskatījās neviens neticēs,ka tas ir raganas lāsts, bet viņam bija vienalga, viņš pat bija priecīgs,ka tiks sodīts ar nāvi, jo varēs beidzot būt atkal kopā ar savu ģimeni.