Sveiki dārgie spoki. Kā jau mēs visi zinām – katra valsts ir savā veidā unikāla. To unikālums var izpausties kā tradīcijās un dažāda veida ēdienā, tā arī, piemēram, stāstos un ticējumos attiecībā uz mistiskām būtnēm, kuras dzīvo dotajās teritorijās. Tieši par tādām būtnēm es arī vēlētos pastāstīt šajā rakstā.
5 mistiskas radības no dažādām pasaules malām8
Veičugejs ir radījums, kurš ļoti līdzinās slavenajam Wendigo. Tas ir briesmonis-kanibāls, kuram ticēja indiāņi, dzīvojošie Ziemeļrietumu Kanādā. Saskaņā ar leģendu šis radījums ir cilvēks, kurš tika apsēsts ar ļoti liela un spēcīga dzīvnieka garu (ne obligāti plēsonīga, tas varēja būt kā lācis un vilks, tā arī briedis u.t.t.), ar laiku apsēstais cilvēks sāka pieņemt šī dzīvnieka formu, kā arī tā īpašības. Sākumā cilvēks, kurš pārtop par Veičugeju, sāk košļāt savas lūpas un viņa uzvedība izmainās. Ar laiku apsēstajam cilvēkam gribās pievērsties kanibālismam un viņa dzīvnieka forma sāk gūt virsroku. Par laimi, indiāņi uzskata, ka tas ir ārstējams, pietam, viņi apgalvo, ka ir zināms tikai viens gadījums, kad cilvēks tiešām bija pārvērties par Veičugeju.
Jebkurā gadījumā, ja cilvēkam nesanāca palīdzēt, tad viņš izaug līdz lieliem izmēriem un aizbēg uz mežu, kur arī medī cilvēkus. Tiek uzskatīts, ka dotajam radījumam piemīt lieliskas fiziskas, kā arī intelektuālas īpašības. Daļēji tas izskaidrojams ar to, ka par Veičūgeju spēj kļūt tikai garīgi un fiziski spēcīgi cilvēki (jaunieši par tādiem kļūt nevarēja, jo viņi tam nebija mentāli gatavi). Tieši tādēļ, ieraugot savu upuri, Veičugejs nekad neuzbrūk tiešajā. Viņam patīk paspēlēties ar upuri un speciāli to maldināt līdz brīdim, kad upuris apmaldīsies un nogurs. Kad Veičugejs pārliecinās, ka ir pienācis laiks, viņš uzbrūk upurim, rezultātā aprijot to.
Eksistē arī cita teorija, kurā tiek minēts, ka Veičugejs sastāv no sniega. Tādos gadījumos tiek uzskatīts, ka Veičugejs ir nenogalināms. Vienīgais veids kā uzvarēt tādu radību ir uzkurināt ugunskuru un likt Veičugejam izkust.
Vai tev kādreiz ir traucējis trokšņojošs kaimiņš? Tādā gadījumā vari droši nosaukt viņu par Bukavacu.
Bukavac ir demoniska radība, kura mitinās Serbijā, Horvātijā un Slovēnijā. Tās apraksti ir dažādi, tomēr lielākoties tā tiek aprakstīta kā radība ar sešām kājām, brieža ragiem, reptiļa ādu un garu asti. Šis briesmonis parasti dzīvo ezeros un purvos. Nakts laikā šī radība izlien no savas ūdenstilpnes un izdveš tik skaļu skaņu, ka tā spēj uz dažām sekundēm apdūlināt tuvumā esošos cilvēkus. Tieši pateicoties šim troksnim radība arī ir nosaukta par Bukavacu (tieši tulkojot – radība, kura izdveš daudz trokšņa). Par spīti tik efektīvam troksnim, daudz biežāk šī radība klusi sēž savā ūdenstilpnē un sagaida, kamēr pie tās pienāks cilvēks vai dzīvnieks. Kad upuris pienāk pietiekami tuvu, Bukavac izlec no ūdens un nožņaudz to.
Šis radījums ir vientuļnieks un viņš reti pārvietojas pa sauszemi - par spīti tam, ka viņš to spēj. Tas tiek izskaidrots ar Bukavaca lielo izmēru, kas ir gandrīz 3 metri. Pie tādiem gabarītiem Bukavac nav īpaši veikls sauszemē, taču šie izmēri ir lieliski piemēroti, lai varētu slēpties ezeros un purvos.
Interesanti ir tas, ka 1900. gados Srijemā pie upes ar nosaukumu Sava tika atrasti daudzi dzīvnieki, kuri bija izkropļoti un nožņaugti tā, it kā tiem uzbruka Bukavac. Dotā parādība pastiprināja cilvēku ticību šīs radības eksistencei.
Asanbosams ir āfrikāņu vampīrs, kura kājas ļoti stipri izskatās pēc diviem āķiem. Atšķirībā no mums zināmiem vampīriem, dotais nav attīstījies nekur tālu (tāpat kā liela āfrikas daļa) un dzīvo kokos. Kā jau katram vampīram pienākas, arī šis iegūst savu ikdienišķo barības dozu no cilvēkiem. Viņš sēž uz sava koka un gaida kārtējo, pavisam nevainīgo, upuri. Kad upuris pienāk klāt, Asanbosams norotē lejā no sava zara, turoties pie koka ar savām āķīgajām kājām. Nezinu kā jums, bet mana pirmā reakcija būtu neapzināti uzsist kaut kam tādam pa seju. Diemžēl, šādā gadījumā tas nebūtu iespējams, jo Asanbosams momentāli pārgriež upura rīkli ar saviem dzelzs ilkņiem (vai arī ar vienu ilkni - godīgi sakot, es nespēju iedomāties, kādā leņķī viņam būtu jāpagriežas, lai, nolaižoties no koka, tas varētu pārgriezt cilvēka rīkli, ja nu vienīgi pārdurt). Pēc tam dotais radījums, protams, izdzer upura asinis.
Ir arī cita teorija attiecībā uz šīs radības medības īpašībām. Piemēram, citur tiek minēts, ka Asanbosams nenolaiž savu brīnišķīgo seju lejā, bet gan nolaiž kājas, ar kurām maigi un mīļi apskauj savu upuri un ar ātru kustību uzvelk to pie sevis uz koku. Ir arī trešā, mazāk populāra teorija – tajā tiek minēts, ka Asanbosams apķer savas āķveidīgās kājas upuram ap rīkli (es ceru tikai, ka tās pirms tam tika mazgātas, negribētos pirms nāves ošņāt gadsimtiem nemazgātas kājas) un tieši ar šo kāju palīdzību izsūc no upura visas asinis. Viena teorija labāka par otru … Jebkurā gadījumā, Asanbosams ne vienmēr nogalina mērķi dēļ barības. Par viņa upuri var kļūt katra radība, kura uzdrošinās ienākt viņa teritorijā. Tādēļ, mans mīļais draudziņ, ja tev ir svarīgas tavas asinis, pacenties labāk nevandelēties pa Āfrikas mežiem.
Sākot ar 1937. gadu, Beļģijas Zonjenas mežā ir apmeties uz dzīvi kāds spoks ar nosaukumu De Ogens. Godīgi sakot, grūti to nosaukt par spoku vai radību kā tādu, jo īstenībā tā ir migla, kura biedē un traucē šī meža garāmbraucošajām mašīnām un apmeklētājiem. Cilvēki, kuri ir braukuši garām šim mežam stāstīja, ka tie ir nokļuvuši miglā (dažkārt zaļā, dažkārt pelēkā, dažreiz pat oranžā). Dotajā miglā ļoti bieži var redzēt mazas lēkājošas un skrienošas cilvēku ēniņas, kuras visādā veidā traucē vadītājam, cenšoties izraisīt avāriju. Bonusā, cilvēks, kurš atrodas šajā miglā, sāk dzirdēt bērnu smieklus. Rodas arī sajūta, ka uz miglas apmeklētāju kāds skatās. Tieši dēļ tā migla tika nosaukta par De Ogens, jeb “Acīm”. Kad un ja vadītājs beidzot izkļūst no miglas, viņš ar šausmām pamana arī to, ka mazās ēniņas ir atstājušas uz mašīnas logiem asiņainus mazu roku nospiedumus.
Tiek uzskatīts, ka šī radība sāka vajāt meža apmeklētājus pēc 1937. gadā neatrisinātas sērijveida slepkavības, kura notika Zonjenas mežā. Tajos laikos mūķenes atrada vairākus nodedzinātos bērnu līķus. Ar laiku šo atradumu skaits tikai auga. Kopumā tika atrasti ap 80 bērnu līķiem. Diemžēl, slepkavu tā arī nesanāca atrast.