Ierodoties mājās es izrādu mitekli,jo Linda šeit ir pirmo reizi.Pirms tam mēs dzīvojām mazā vienistabas dzīvoklī,maksājot astronomisku īres maksu,kas Rīgā ir parasta parādība. Jāsaka,ka toreiz maksājām par ērtībām un komfortu jaunajā projektā, bet arī tagadējās mājas ir nesen celtā un ļoti modernā daudzdzīvokļu ēkā.
-Iespaidīgi!Vienmēr esmu apskaudusi cilvēkus,kas var tā dzīvot.
-Nu,nu..tici man dzīvokļa cena gan nav apskaužama.
Un tā ir taisnība. Kad hipotekārais kredīts būs nomaksāts mēs droši vien būsim veci,sirmi un ar pāris mazmazbērniem.
Dzīvoklis ir plašs, gaišs, vienā no Rīgas zaļākajiem mikrorajoniem. Tajā ir 4 istabas, liela vannasistaba, atsevišķa tualete,divas guļamistabas, viena bērnistaba un viesistaba apvienota ar virtuvi, kuru apņem terase. Skats pa logu ir vērā ņemams,jo tas mums atklāj ezeru, mežu un vakaros - burvīgu saulrietu.Mājas teritorija ir ar pazemes autostāvvietu,kā arī bērnu rotaļu laukumu un slēgtu teritoriju. Uzsākot ģimenes dzīvi mēs zinājām,ko vēlamies.
Kamēr es gatavoju vakariņas,Linda ļoti veiksmīgi izklaidē Lauriņu,abas kopā liek piramīdas,skatās grāmatiņas,attēlo dzīvnieku skaņas un pat kopā dzied. No malas skatoties varētu šķist,ka abas ir māte ar meitu un man mazliet skauž,jo bērns ar mani tik labi neuzvedas,pārsvarā ir niķi, raudāšana,bet ja paveicas,tad kopā izdodas arī paspēlēties. Viss šķiet ļoti labi,es nesteidzīgi izbaudu ēdiena gatavošanu,kas man tik ļoti patīk, pa laikam iedzerot zaļās tējas malkus,kaut atzīšos, gaidu, kad varēšu iedzert vīnu, kurš stāvot plauktā mani nežēlīgi kārdina. Mūsu ģimenē ir nerakstīts likums-nelietot alkoholu bērna klātbūtnē,ko mēs ļoti strikti arī daram. Izņēmums ir svētki,viesības vai kas tamlīdzīgs,bet arī tad viss notiek piezemēti un mazās devās. Un šodien ir svētki! Kad Laura aizmigs, atļaušos atvērt dārgo vīna pudeli un kopā ar sen neredzēto draudzeni to baudīšu, līdz pudelē nebūs nevienas lāses. Un ja tā padomā vīrs taču kaut arī vēlu,bet būs mājās un, lai pieskata mazo,ja nu viņa pamodīsies,kas ir gandrīz neizbēgami.
Kad salāti ar tvaicētu lasi un rīsiem ir gatavi mēs kopā sēžamies pie galda un baudam maltīti. Pirms tam sagatavoju sušī un siera plati,jo līdz tam bērns vēl dauzīsies un nolikšana gulēt būs īsts izaicinājums, zinu,ka pēc tam man būs vilka apetīte. Jā, es ēdu arī pa naktīm,jo tad varu to baudīt,nevis kontrolēt un censties tikt galā ar bērnu,kurš ēšanu uztver kā izklaidi.Brīdī,kad no grīdas dusmīgi vācu ēdiena atlikumus,mani iztraucē telefona zvans no vīra.
Es aizkaitināti atbildu.
-Jā!
Vīrs juzdams manu nelāgo omu runā aši.
-Es drīz būšu mājās,šoreiz ātri visu pabeidzām,vajag kaut ko no veikala?
Ieskatos pulkstenī. Ir astoņi vakarā,ideāli.
-Nē,neko. Mums viss ir.
-Labi,tad braucu mājās.
Plāns gatavs-vīrs noliks gulēt bērnu un vakars būs manā un Lindas rīcībā.
Garastāvoklis manāmi uzlabojas un es sāku dungot. Ieeju viesistabā,kura pilna ar bērna mantām un redzu kā Laura nogurusi guļ Lindas azotē. Es pieeju klāt un uzmanīgi,gluži kā jaundzimušo,izņemu Lauru no Lindas rokām. Mans bērns ieliekot to gultiņā pat nepakustas un es klusiņām aizveru durvis.
Kad atvieglota ieeju viesistabā Linda sajūsmināti iesaucas.
-Lauriņa ir tik brīnišķīga!
Es iesmejos.
-Tev arī laiks sagadāt savu brīnišķīgu bērnu.
-Nē,savus bērnus negribu. Man patīk brīva dzīve.
Savā ziņa vēlētos būt viņa.
-Viss nāks ar laiku. Ejam pēc vīna?
Linda gandrīz vai aizskrien līdz virtuvei. Kad lejam vīnu glāzēs,atskan durvju slēdzene un pec brīža parādās Raitis,kurš kā parasti atnākdams no darba noskūpsta manu vaigu.
-Labvakar,Linda! Tik sen neesi redzēta,ka tev klājas?
Linda paņemot glāzi atbild sveicienam.
-Čau, man labi,tev?
-Labi.
Saruna izbeidzas. Raitis manāmi noguris ieiet vannasistabā un pēc brīža dzirdama tekoša ūdens skaņa.
-Nabadzinš,ļoti noguris.
Arī es paņemi vīna glāzi. Man negribas runāt par vīru,vai sevi,vēlos dzirdēt visu kas ar Lindu šo divu gadu laikā noticis.
Tēloju,ka neesmu dzirdējusi viņas teikto un pievēršos draudzenei.
-Labāk pastāsti kā tev iet? Esmu dzirdējusi tikai piedzīvojumus un darba lietas,bet neko citu.
-Ko tad?
-Nu...kā tev iet privātajā dzīvē,vai tamlīdzīgi..? Es visu šo laiku esmu stāstījusi tikai par sevi,bet tu neko. Esi bijusi izvairīga.
Linda klusē.
Un arī es klusēju. Kāri iemalkoju saldo vīnu un patīkami to noriju.
-Mana dzīve varbūt kādam šķiet interesanta,bet tā īsti nav. Privātā dzīve ir mazliet nostāk,jo...man nācās sāpīgi apdedzināties.Tagad ne ar vienu nesatiekos,
un to nevēlos.
Linda pasmaida,palūkojas uz mani un tad novēršas.
Esmu pārsteigta,jo Linda nekad nebija minējusi,ka ir bijusi attiecībās un man nebija ne jausmas, ka viņai ir gājis grūti. Sajūtos kā egoiste,jo neko par viņu nezinu,esam kļuvušas svešas.
-Linda..man nebija ne jausmas. Ja vēlies vari pastāstīt,es ļoti labprāt tevi uzklausīšu.
No vannasistabas iznāk vīrs. Viņš ir satinies dvielī atklājot slaido un jauneklīgo augumu. Kāri noskatos viņa virzienā un pievēršos Lindai.
Viņa sāk.
-Nezinu ko stāstīt,tas bija gadu atpakaļ,ilga apmēram 8 mēnešus, škita,ka attiecības rit nopietni,runājām par kāzām,bērniem savu māju un pārējo, kas ar to saistīts.Viss bija ļoti labi,es teiktu,pat parāk labi,līdz vienā dienā viņš man piezvanīja paziņojot,ka starp mums viss beidzies.Pēc nedēļas mani atlaida no darba,jo nespēju piecelties no gultas, tik ļoti pārdzīvoju.
Man trūkst vārdu.
Linda turpina.
-Viņa aiziešanas iemeslu es diemžēl nezinu,jo viņš bija pārāk gļēvs,lai man to pastāstītu, tā arī kopš liktenīgā zvana mēs neesam satikušies vai runājuši. Pēc tam,kad mani atlaida,es ilgi meklēju darbu un piestrādāju dažādās vietās,par oficianti,pārdevēju, auklīti un pat apkopēju,līdz kāda reklāmas aģentūra atsaucās uz manu CV. Tad pec mēneša es no komunāla tipa dzīvokļa parvācos uz savu,kur vēl aizvien dzīvoju,bet to jau tu zini.
-Kāpec tu man neko nestāstīji?
-Jo zināju,ka tev tāpat problēmu gana,turklāt tu vienreiz minēji,ka tev esot apnikusi tavas kolēģes privātā dzīve,kuru viņa tev atstāsta. Toreiz minēji,ka sveša dzīve tev nav saistoša,jo pašai pietiek ar savējo.
Mēģinu atminēties sevi ko tādu sakām,bet man neizdodas.
-Kolēģe tas ir pavisam, kas cits. Tu esi man kā māsa es to nebiju domājusi visparīgi,bet tieši par viņu,jo man darbā un arī dekrēta laikā nācās klausīties viņas problēmās. Cik stulbi sanācis!
Dodos apķert šo brīniškīgo cilvēku. Linda ir noslēgta,taču,ka tik ļoti,to nebiju gaidījusi. Pat ar to, ka esmu nejauki izteikusies par citu privāto dzīvi,es to neattiecināju uz viņu.
Pēc apskāviena es cenšos izdomāt kā viņu mierināt,bet man neizdodas. Galvā ir ļoti daudz jautājumu.
-Ka tu jūties tagad, kad tas viss ir aiz muguras?
Linda klusē. Viņa ar acīm ir iebūrusies nu jau tukšajā glāzē un itkā meklējot atbildi jautājoši pamet acis uz mani. Uzacis ir sarauktas un starp tām redzama rieva.
-Nezinu. Man itkā sāp un itkā es to esmu aizmirsusi. Man palīdzēja jaunais darbs,jo tajā vajadzēja daudz radoši domāt,līdz ar to galva kūpēja nevis no mīlestības,bet gan idejām.
Es laikam nevietā pasmaidu.
-To tev ir pārāk daudz.
-Tāpēc esmu īstajā vietā. Varbūt tam tā bija jānotiek.
-Iespējams.
Atkal klusums.Kādreiz tā nebija,mēs stundām ilgi varējām runāt par saviem puišiem,kosmētiku, sapņiem vai filmām. Tagad pēc divu gadu pauzes jūtos kā svešiniece,bet tai pat laikā nespētu iedomāties savu dzīvi bez labākās draudzenes.
Sākumā škita,ka Linda nav mainījusies,taču tagad saprotu,ka esmu kļūdijusies, viņā ir mainījies pilnīgi viss. Kādreiz atvērtā meitene ir parvērtusies par noslēgtu sievieti, viņas optimisms ir saglabājies,taču tajā ir parādījušās pesimistiskas domas,kurām kādreiz viņa pat nepadevās,tagad dzīvesprieku nomainījušas dažas grumbas un matos ir manāmas sirmas šķipsnas. Tas viss pa video zvaniem tika nepamanīts,jo tad viņa bija tāda pati bezrūpīga jauniete,kādu viņu atceros,taču klātienē daudz ko nevar noslēpt.
Linda noliek glāzi uz galdiņa,paņem sušī gabaliņu un maina tematu,paziņojot jaunumus,kuri mani šokē.
-Šodien kopā ar mani kāds arī bija lidmašīnā un lidoja uz Latviju.Domāju,ka tu zini kurš.
Linda sajūsmināti iesaucas.
Šobrīd nespēju iedomaties par ko viņa runā. Mums ir daudz kopīgu paziņu,tādēļ, tas var būt jebkurš.
-Par ko tu runā?
Linda iesmejas.
-Netēlo muļķi!
Es netēloju,jo tiešām nezinu,turklāt man nav mistisku spēju,lai neredzot saprastu,kas ir šis cilvēks.
Es jau vēlos kaut ko teikt,bet Linda mani pārtrauc.
-Viņš pirms 11 gadiem pārvācās uz Vāciju...
Ak,mans Dievs!
