Sveiks, lasītāj, šovakar centīšos iejusties sekotāja pozīcijā aprakstot kādu situāciju no malas. Stasts, ir balstīts uz nepatiesiem, fantāzijas notikumiem. 
Sievietei pa pēdām.9
78
3
Ilzīte beidza darbu, un dēvās uz mājām. Laukā valdija neparasti laikapstākļi, maigi smidzināja lietus, un cēlās pavasarīga, bet tajā pašā laikā vēsa migla. Izejot Laukā no Offisa ēkas, Ilzīte nogriezās pa kreisi, un lēnā solī dēvās uz autobusu pieturu.
Viņa gāja, un ik pa brīdim uzmeta skatu apkārt notiekošajam, un uz katru troksni reaģēja saāsināti, itkā tas viņu spētu skart. Parastos gadijumos cilvēks nepamana ejot pa ielu detaļas, kā piemēram, 3. stāva logos vecas tantiņas miesu, kas vel pirms prom došanās ir izdomājusi ievilkt dūmu no lēta tabakas izstrādājuma, vai onkolīti, kurš ved pastaigāties savu pa pusei aklo bezšķirnes kranci. Zinot, ka tuvākais parks ir 4 kvartālu attālumā no attiecīgās vietas, ir skaidri zināms, ka onkolis ir suni palaidis paskraidīt pa dzīvojamo pagalmu, un pats tikmēr ar šaha biedriem iedzēris uz ceļa kāju.
Reklāma
Iespējams , ka scenārijs personālam ir savādāks, bet prāts un apziņa, katram darbojās citādāk, un kāpēc gan ne? Jebkura persona, veicot, kādu darbību domā vairākos līmeņos, vari to saukt par iekšējo balsi, vai 6 smadzenēm, bet patiesībā, tas ir čips, kurā ir samiksēta pagātne, tagadne, un nedaudz no nākotnes. No kvartāla uz kvartālu, pa iemītu taku, viņa tuvojās autobusa pieturai, seju rotāja smaids, tas bija , kā spogulis, viņas emocionālajam domu tēlam, kas veidots no visa redzētā, un piefantezētā.Kad lidz pieturai bija palikuši apmēram 200 metru, viņa saņēmās dūšas, un turpināja ceļu, ar tādu dzirkstalīti, vai citiem vārdiem runājot, kļuva pašpārliecināta.
No malas skatoties, viņa izskatijās tik izsmalcināta, un cieta no ārpuses, bet ielūkojoties acīs, var pamanīt, nedrošumu, sašutumu, un bailes, no apkārtējajiem cilvēkiem. Gaidot autobusu, Ilze lēni atvēra somiņu, un sačamdija tur cigarešu paciņu. Izvilka vienu cigareti, un piesmēķēja to. Katrs dūms, kas iegāja viņā iekšā, dēva iespēju apkārt esošajiem cilvēkiem noelsties, un tapt sakārdinātiem. Kāda izsmalcinātība, kas par seksapīlu? Piebauca autobuss, un mūsu varonei bija jānomet cigarete – sabiedriskajā transportā tač, nesmēķēsi! Iekāpusi autobusā, un nožvadzinājusi e-talonu, Ilzīte ieņēma sedvietu 3. rindā pie loga. Aiz loga zibēja luksafori, prožektori, un viņas atspulgs lielveiaklu skatlogos.
Ik pabrīdim viņa palūkojās uz autobusa aizmuguri tā, itkā kautko meklētu. Pēc 15 mīnūšu braukšanas autobuss piebrauc viņai vajadzīgajā pieturā, apstājās pie soliņa, un aplaimo apkārtni ar savu skatu. No acīm var nolasīt, kautkas nav tā, kā parasti!
Reklāma
Minūti pastāvēja, Ilzīte dēvās pāri ielai, tad caur pagalmu, un divām šķers ieliņām ( tads ir ierastais maršruts) uz mājām. Pie durvīm pēkšņi izlec melns runcis, un pārbiedē meiteni gandrīz lidz sirdstriekai. „ Tišs stulbais minka” viņa nober, un dodās iekšā dzīvojamā ēkā. Pastkastītē ir „maximas” un „Rimī” super piedāvājumu skrejlapiņas, vēstule no apdrošināšanas kompānijas, un lūgums palīdzēt atrast vakar pie pasta nozagto velisopēdu. Vienā rokā turot rokas somiņu, bet otrā pastkastītes saturu, mūsu varone dodās uz trešo stāvu, uz savu pieticīgo divistabu dzīvokli. Atslēdz durvis, ieslēdz koridorā gaismu, novelk apavus, nomet pasta saturu uz spoguļgaldiņa, viņa dodās uz istabu. Novelk jaku, ieslēdz televīzoru, dodās uz virtuvi pagatavot tēju, ar kādu uzkodu.
Dzerot tēju, Viņu pārņēma tāda, kā harmonijas. Tēja iedzina viņu trancā, kur atskaņotas tika bezsakarīgas scēnas, no dienā redzētā „wtf?” viņa ierunājās , „ Kāds sakars tam, ko es domāju, un kāpēc es to jautāju sev?” izdzērusi tēju, un nomazgājusi traukus, bija laiks aplūkot TV. Dīvaini! Nekas sakarīgs neiet pa televīziju, un pulkstens ir bez 20 mīnūtēm 10 vakarā.
Jāiet nomazgāties – viņa nopūš, un dodās uz vannas istabu. Lēnām bikses, un t-kreklu, viņa atstāj guļamistabā, bet apakšveļu nomet pie netīrās veļas groza. Pa visam kaila , viņa iekāpj dušas paliknī, un sāk ar apļveida kustībām sevi ieziepēt [Consored]
Mazgājoties, pēkšņi viņa izdzird dīvainas skaņas, drošivien televīzorā atskān kāda no tām Grigaļa vai Krauzes reklāmām.
Reklāma
Pēkšņi vanasistabas spūldzīte izdeg, (Tā mēdz notikt), bet Ilzīte mazliet salecās, cenšoties atrast dvieli, viņa secināja, laikam to būs atstājusi istabā. Lēnām, ar ūdens lāsēm, kas pilēja uz grīdas, no viņas kailā ķermeņa , tā dēvās uz istabu, viss bija tumš, un arī televīzors bija apklusis. Palūkojoties uz ielu, arī tur bija tumsa – laternu stabi nedega, un kaimiņu logos valdija nakts
Dīvaini, visam rajonam pazuda elektrība. Pēkšņi viņa sāka justies , kā persona no filmas „ Deja Vu” nepietiek, ka visu dienu nomocijusi tāda’, kā sajūta „ mani novēro”, pēkšņi vakarā pazūd visai pilsētai elektrība. Šī sajūta, ka tevi novēro arī ir iemesls, kāpēc dzīvojot viena, tu aizkrampē vanas istabas, un tualetes durvis. Tālāk dodoties uzmeklēt dvieli, ar lēniem lņiem soļiem viņa dēvās uz guļamistabu, lēnām, lai neapdaudzītos, pret kādu no mēbelēm. Dvielis atrasts, jānoslaukās, jāapģērbjās, un jāliekas uz auss.
Tev patiks šie raksti
