Dvēseļu putenis #30

Kārkliņš šodien vairāk turas kopā ar kurzemniekiem un cenšas mūs uzmundrināt ar labām vēstīm. No Pēterpils nākot pašas ķeizarienes jātnieki ar garu gariem japāņu lielgabaliem - gan aizdzīšot vācus atpakaļ līdz Šauļiem un pāri prūšu robežai.

Mēs labprāt gribētu ticēt sava drauga stāstam, bet pārāk labi pazīstam viņa seju, lai nemanītu, ka tas fantazē, gribēdams mūs mierināt.

Tad atsteidzas Kārkliņiete ar lielu kurvi uz rokas. Viņa ir mūsu markitante un starpstundās apgādā tēju un baltmaizi. Nolikusi zemē savu nešļavu, tā aizgūdamās sāk stāstīt svaigas vēstis, kuras atnesusi līdz ar svaigu maizi no maiznīcas.

Pie Jelgavas esot nostājušies vāciem ceļā latvju bataljoni, vecāku gadu karavīri, kuru rotas sastādītas tepat Daugavgrīvas cietoksnī. Tie nozvērējušies, ka paliks visi uz vietas, bet vācus savā zemē tālāk nelaidīs. Kaujoties ar prūšiem jau no paša rīta. Tikai tās plintes mūsējiem esot it pavecas, vēl no turku kariem, un tikai pa vienai patronai lādējamas. Toties garākiem štikiem un tā pati viena turku laiku patrona taisot lielāku rībienu un dūmus nekā piecas jaunas. Kā sākuši šaut, Jelgavā izbiruši vai visi logi. Vāci sākumā nobijušies, domādami, ka mūsējiem katram izdots mazs lielgabals, un atkāpušies atpakaļ, bet tagad mācoties virsū no jauna.

Kā apstiprinādama Kārklinietes vārdus, rūkoņa no Jelgavas puses kļūst stiprāka. Un cerība mūsu sirdīs mainās ar bailēm: vai nu tur strādā latvju bataljonu vecmodīgās bises, vairīdamas vācus no Jelgavas, vai arī vāci būs mūsējos jau saminuši un tuvojas Rīgai.

Tālās kaujas dunoņa neapklust līdz vakaram, un viņu dzird arī naktī.

Edgars staigā pa istabu, smēķēdams papirosu pēc papirosa. Lāgu lāgiem viņš iet pie loga, paver lodziņu un klausīdamies skatās māju jumtos, virs kuriem zvīļo mēnesnīca.

Es guļu atvērtām acīm, domādama par mūsu mājām, ap kurām drīz šalks vecās liepas, pilnas priecīgas bišu dūkšanas. Man liekas, es jau dzirdu tēva bišu sanēšanu cauri kaujas dunoņai, kas nāk no Jelgavas puses.

Tad abas dūkoņas saplūst kopā - un mani apņem nemierīgs, murgains miegs.

Es uztrūkstos no viņa, visa nosvīdusi un drebēdama. Nupat, nupat tak te bija māte - es dzirdēju viņu saucam mani vārdā, redzēju viņu pašu, bet mātei bija bāls un bēdīgs vaigs.

Es pieceļos gultā sēdus, un uz mirkli man liekas, ka redzu durvīs pazūdam mātes pelēko lakatiņu. Bet nedzird iečīkstamies rokturi, un tagad es atjēdzos, ka durvis no iekšpuses aizšaujamas un ka es pati tās vakarā noslēdzu cieti. Būšu redzējusi nelabu sapni, es domāju, apsēzdamies uz gultas malas.

Ir agra rīta stunda, un aiz loga sarkans blāzmo saules lēkts.

Arī Edgars ir piecēlies gultā sēdus un stīvi veras uz durvju pusi. Tad viņš uzmet man savādu skatu, un viņa seja šķiet bāla, par spīti blāzmas asiņainajam mirdzumam.

''Kas tev vainas?'' viņš prasa.

''Redzēju māti ... viņa sauca mani vārdā,'' es sāku stostīties un tad drebēt, jo briesmīgas bailes man piepeši sažņaudz kaklu un locekļus.

Edgara seja kļūst vēl bālāka. Tā izskatās gandrīz balta, bet acis, stīvi ieplestas, atkal veras uz durvju pusi. Tad viņš sakniebj lūpas un pēc brītiņa nosaka:

''Sapņos daudz kas rādās; nevajag visam tūliņ ticēt.''

Es nomierinos, ātri nomazgājos un sāku ģērbties. Jāskrien pēc avīzes, vai neziņos ko jaunu, un jāatnes rīta tējai baltmaize. Mani trenc uz ielas arī vēl kas cits: gribas tikt ārā no mūsu istabiņas, kurā tik piepeši bija sagrābušas mani neizprotamas bailes.

Šo sajūtu es cenšos apspiest ar visu varu, un beidzot man tas izdodas.

Pārtikas veikala komijs stāsta, ka vāci atsviesti no Jelgavas un atkāpjoties lielā steigā. Laikam nemetīšot bēgšanai mieru, kamēr neatradīšoties viņpus robežas.

Vienā stiepienā es esmu augšā pa trepēm, atpakaļ mūsu istabā, un steidzos pastāstīt Edgaram jauno vēsti. Viņam atplaukst seja.

''Brauksim vēl šodien paskatīties, kā iet vecajam pa mājām,'' viņš laipni saka, sākdams mazgāties. ''Brauksim ar pirmo vilcienu un tad ar kādu Jelgavas žīdu laidīsim tālāk.''

Mēs steidzamies uz staciju, un man ir reizē līksmi un baisi ap sirdi.

Kā gan mājās izskatās?

Mirdzu es atceros tikai vilcienā, kad tas jau sācis tusnīt uz Jelgavas pusi.