Kad biju ticis galā ar smago „Noti”, es nebūt neapstājos savos grāmatu ceļojumos un aprīli sāku ar dzeju. Ne tāpēc, ka man tā būtu nepieciešama, bet es gana nejauši uzdūros Pētergaiļa izdotajai Genadija Aihī grāmatai „Paklanīšanās dziesmai”, kuru no krievu valodas ir atdzejojis pats Knuts Skujenieks. Grāmata ir sadalīta vairākās daļās (trīs?) un īsie dzejoļi dažkārt bija pat ļoti mīlīgi, ja tā var teikt („Zelta stieple – tavs augums, / o, no sārtās ņirboņas / seja, / pāri – zīdains gaiss.”). Tā četrrinde pēc četrrindes un grāmata uz mani atstāja aizvien pamanāmāku iespaidu. Vēl būdams pārdevējs grāmatnīcā, es līdz galam neizlasīto grāmatu paņēmu uz mājām. Pie viena es paņēmu arī Pētera Draguna dzejas grāmatu „Tumšā stundā”, kuru jau pasen biju manījis, bet ne reizi tajā ieskatījies. Tā kā man patika jau pirmā dzejoļa pirmais pants („No tavām krūtīm dzeru tumšu pienu / un zinu, ka tas manī gaismu dos. / Es sapņoju par tevi visu dienu, / bet naktī slīkstu sāļos palagos.”), es nolēmu to izlasīt līdz galam... Un visa tā grāmata bija gana laba, lai par šo atradumu papriecātos. Nepatika tikai grāmatas drūmā nodaļa, kura bija nāves pārpilna. Kopumā gan visai izdevusies un interesanti sakārtota grāmata...
---
Tūlīt pēc tam es kādā no darbadienām kolēģei atņēmu angļu valodā sarakstītu grāmatu, kura sākās ar smagu hand-job stāstu. Kaut kā man interesēja palasīt šo mazo grāmatiņu, lai gan nekad iepriekš tik apjomīgu izdevumu angliski nebiju lasījis, jo, kā zināms, mana otrā valoda ir vācu, ne angļu. Bet tik īsu grāmatu arī es biju spējīgs izlasīt... Bet tas nebija tipiski maucīgs stāsts, lai gan sākās tas iespaidīgi. Tas vairāk bija trilleris vai kaut kas uz to pusi, jo beigu beigās sižeta līnija bija tik dīvaina, ka es nespēju koncentrēties vairs uz lasīto, kaut gan grāmatu piebeidzu gan.
---
Un tad es piebeidzu „Svina garšu”. BEIDZOT! Jā, maz jau vairs bija palicis, bet kaut kā biju pamanījies pēc izrādes noskatīšanās vairs pie tās neatgriezties. Pat tikšanās ar pašu Bērziņu man neradīja vēlmi piebeigt šo lielisko grāmatu, kura ir uzskatāma par vienu no labākajām grāmatām Latvijas literatūras vēsturē. Manuprāt, tā ir labākā un otras tādas nav. Gods un slava Mārim Bērziņam. Bez viņa es neiztiku arī pēc šī meistardarba izlasīšanas, jo tikko biju iesācis lasīt arī viņa iepriekšējo grāmatu „Sveiks, Dzintar Mihail!”. Pats autors to uzskatīja par savu labāko darbu, tāpēc metu pie malas jau agrāk iesāktās „Titāna skrūves” un lasīju šo interesanto kalēja stāstu. Bet par to jau tiku rakstījis, tāpēc lieki neatkārtošos savās piezīmēs.
Aprīlis kaut kā strauji steidza izbeigties un es nebiju savu uzdevumu aukstumos. Ņēmu lasīt vēl kaut ko mazu un šoreiz tā bija autobiogrāfiska grāmatiņa ar nosaukumu „Šūpoles pelnos”. Iesākumā es to pat grasījos iegādāties, jo tā maksāja nedaudz virs viena eiro. Nē, es tomēr priecājos, ka netērēju lieku eiro, jo grāmata nebija tāda, kādu to biju iztēlojies. Lai gan grāmata nāk no Francijas, kuru es apjūsmoju vairāk par visām citām valstīm, tomēr sieviešu skatījums uz dzīvi tajos (kara) laikos, stipri atšķiras no tā, ko esmu radis lasīt. Meitenes atmiņas ir mazāk uztveramas par vīrieša stāstīto, tāpēc daudz labāk pievērsīšos nesen dabūtajai Žana Pola Sartra bērnības grāmatai „Vārdi”.
---
Bija aprīļa pēdējā nedēļa, kad ņēmos palasīt divas atlikušās un humora pilnās grāmatiņas par dzīvi. Biju jau izlasījis gan par randiņiem, gan prātu un citas šīs sērijas grāmatas un atlika izlasīt vīru un sievu – katram sava grāmata. Sāku ar vīru un sasmējos jau pirmajās lapaspusēs, cik labi tur viss bija uzrakstīts. Gan par brīvo laiku, gan draugiem, ģimeni un tādā garā, kamēr sieviešu grāmatā bija vairāk par vīnu. Tas uzreiz atgādināja par Anitu, ha! Grāmatnīcā palika tikai viena šīs sērijas grāmata, kuru netiku lasījis un arī negrasījos to darīt. Tā bija par hipsertiem. Man bija pie vienas vietas, kas tajā rakstīts, jo to jau no sākuma grasījos nelasīt, pat nešķirstīt. Sūds ar visu...
---
Mēnesi es grasījos piebeigt ar Krišjāņa Zeļģa jauno dzejoļu grāmatu „Zvēri”, kuru jau sen tiku gaidījis un tikai pēc brīvdienām pamanīju, ka tā jau gozējās uz grāmatnīcas jaunumu galda. Dzejniece Inga Pizāne jau bija ielikusi bildi ar šo grāmatu, tāpēc arī es sāku to meklēt, nezinādams, ka tā jau ir mūsu veikalā. Kad ieraudzīju, visas citas grāmatas palika savās vietās un es lasīju „Zvērus”. Tā, protams, ir tāda tipa dzeja, kuru reiz tiku ienīdis, bet starp visu to daudzumu dzejoļu, kas ietverti šajā mazizmēra grāmatiņā, es atradu arī sev pāris labus dzejoļus. Jāatzīst, daži dzejoļi bija tik nebaudāmi, ka likās, tie visdrīzāk ir sastādīti no grāmatu nosaukumiem, kā reiz arī es tiku rakstījis dzejoli. Tas gan bija pavisam cits veids kā izpausties, bet kad lasu dzeju, es negribu domāt par to, ka tā varētu būt šādā veidā uzrakstīta... Ja ne gluži šādi, tad – veidojot rindas no rindām, kas savā starpā nekādi nav saistāmas. Vienu šādu dzejoli devu palasīt arī Elzai. Viņas reakcija bija līdzīga manējai. Lai nu kā, bija, protams, labi dzejoļi. Tādu tur netrūka. Bet tas nav Treibergs vai Rokpelnis; tas ne tuvu nav arī Pizānes „Tu neesi sniegs” vai kas līdzīgs.
Jā, un aprīļa pēdējā dienā es izlasīju bērniem (?) paredzētu angļu grāmatu par Edgaru A. Po. Tāda kā biogrāfija – lieliem burtiem un ilustrācijām. Bet fakti paliek fakti un bija gana interesanti iepazīties ar šī lieliskā rakstnieka dzīvesstāstu, kuru drīzumā derētu izlasīt arī lielformāta grāmatā, piemēram, Pītera Akroida (latviski ir iznākusi viņa grāmata „Oskara Vailda testaments”) uzrakstītajā „Po”. Līdz ar to, šajā gadā ir izlasītas jau 50 grāmatas. Ja maija mēnesī cītīgi lasīšu to, ko esmu iesācis lasīt, jau jūnijā varētu pārkāp savai 100 grāmatu robežai. Bet nav jau kur steigties, viss gads vēl priekšā (:
