Slinkums rosin@ radīt zīmes & simbolus2

Plus un Mīnus zīmēm līdzīgi simboli manuskriptos parādījušies jau 14. gs., piemēram, franču zinātnieka un filozofa Oremas Nikolā darbos. Literatūrā rodamas ziņas, ka pirmais drukātais darbs, kur redzams + un -, ir 1489. gadā Leipcigā publicētais Johanesa Vdimana "Mercantile Arithmetic" jeb "Behende und hupsche Rechung auff allen Kauffmanschaft", taču tur šīs zīmes raksturo biznesa problēmas - preču pārpalikumu vai iztrūkumu. Viduslaikos jēdzienu pluss parasti rakstīja kā et (latīņu un), no kura simbola "&" izaudzis par "+". Par mīnusa zīmes izaugsmi pastāv vairāki viedokļi, taču pētnieki ir vienisprātis, ka + un - saskaitīšanas un atņemšanas apzīmēšanai noteikti izmanto kopš 16.gs. kad šīs zīmes ieviesa vācu matemātiķis Heinrihs Šreibers un holandietis Vanders Huke.

@ zīmes izcelsme tiek skaidrota ļoti dažādi. Zināms ka to izmantoja jau 15.gs. kā saīsinājumu latīņu vārdam "ad" (pie). @ rakstīja rēķinu grāmatās ar nozīmi cena gabalā, taču laika gaitā šis pielietojums izzuda. 1902. gadā Lambert Company of New York zīmi @ iekļāva rakstāmmašīnas modelī. Datoru laikmetā brīvo simbolu uz klaviatūras sāka izmantot e-pasta adresēs kā saīsinājumu ar nozīmi atrodas pie.

Punkts. Tūkstošiem gadu lielākā daļa ļaužu klausījās citu lasītus tekstus, jo paši lasīt neprata. Skaļā lasīšana notika lēnām, tāpēc pieturzīmes nebija vajadzīgas. 3.gs.pr. Kr. Aleksandrijas filologs Bizantijas Aristofans radīja vienu no pirmajām interpunkcijas sistēmām, kur dažādos veidos izmantoja punktu. Tostarp ar punktu tekstos norādīja vietas, kur lasītājam jāiet pauze un jāievelk elpa. Tomēr tikai 15.gs. punkts kļuva ierasts kā pieturzīme.

Komats. Nosaukumu ieguvis no grieķu vārda "komma", kas nozīmē kaut kas nogriezts vai īss gabaliņš. Tieši tā pat kā punktu, arī komatu sāka izmantot tikai viduslaikos. Aptuveni no 13.gs. līdz pat 17.gs. īsas pauzes apzīmēšanai tekstā rakstnieki izmantoja slīpsvītru "/". Taču 16.gs. daudzos tekstos šī pieturzīme sāka sarukt, līdz pakāpeniski pārvērtās par komatu, kādu pēc to izmantojam šobrīd.

Dalīšanas zīme. 1659. gadā šveiciešu matemātiķis Johans Rāns savā grāmatā "Teutsche Algebra" pirmo reizi izmantoja "":"" zīmi, apzīmējot dalīšanu. Iespējams Rānu iedvesmoja viduslaiku saīsinājums, kas nozīmēja ""est"" (""ir"" latīņu valodā). Simbola lietojums izplatījās, kad Rāna grāmatu pārtulkoja angļu valodā. Turpmākajos gadsimtos vairākās zemēs no zīmes pazuda horizontālā svītra un palika tikai abi punktiņi.

Jautājuma zīme. Britu rakstniece Linna Trūsa apgalvo, ka jautājuma zīme manuskriptos esot atrodama kopš 7.gs. Tolaik tā vairāk līdzinājās tādam kā ķeksim teikuma beigās. Agrīnajos viduslaikos daļa ļaužu rakstos izmantoja romiešu gramatiķa Ēlija Donāta zīmju sistēmu, kurā simbolus veidoja dažāda augstuma punkti. Donāts jautājuma zīmi rakstīja kā paaugstinātu punktu, un daļa pētnieku uzskata, ka no tā arī izaugusi mūsdienu jautājuma zīme. Cita versija: jautājuma zīme radusies no latīņu vārda "quaestio" (jautājums), kas pamazām pārvērtās par saīsinājumu "qo". Lai saīsinājums būtu skaidri redzams tekstā, abus burtus rakstīja vienu zem otra. 15. gs. qo pārvērtās par ?

Reizināšanas zīme. Senajā Babilonijā, Ēģiptē un citā civilizācijās bija savi apzīmējumi reizināšanai. Eiropā līdz 17.gs. rakstīja "multiplicatio" (reizināt, latīņu valodā). 1631. gadā. angļu matemātiķis Viljams Otreds grāmatā Clavis Mathematicae pirmo reizi izmantoja "x". vācietis Gotfrīds Leibnics uzskatīja, ka šo zīmi var sajaukt ar burtu un pēc 67 gadiem ievieš (.) zīmi.

Procenti. Šis vārds radies no latīņu vārda "pro centum"(simtā daļa) vai itāliešu frāzes "per cento"(uz simtu). 15-17.gs. "per cento" saīsināja dažādi "p cento", rakstot "p" sagrieztu horizontāli virs "cento", kā "pc", "p100". Gadsmitu gaitā simbolu vienkāršoja, līdz 18.gs. tas kļuva par %.