Svētdienas vakarā aizritēja pēdējā cīņa 2019. gada pasaules čempionātā hokejā, kurš norisinājās Bratislavā un Košicē (Slovākijā). Turnīra gaitā neiztika bez lielākām vai mazākām sensācijām (piemēram, Itālijas un Lielbritānijas palikšanas elitē, Krievijas suersastāva aplauziens pret somiem pusfinālā, Kanādas fantastiskā izglābšanās pret Šveici, izlīdzinot 0.4 sekundes pirms mača beigam rezultātu, Slovākijas uzvara pār ASV utt.), taču, gribētos teikt, ka vislielākā sensācija ir tas, ka par čempioniem kļuva Somija.
Nē, es nesaku, ka somi ir vāji. Somija ir komanda, kura regulāri iegūst medaļas, tiesa pēdējo zeltu viņi guva tikai pirms 8 gadiem (sakritība - tieši Bratislavā un ar šo pašu galveno treneri - Juku Jālonenu), taču šogad somi aizveda salīdzinoši vāju ( uz papīra sastāvu) - 2 džeki no NHL, kuri tur ir līdzīgā statusā, kā liela daļa latviešu, kas apbružājušies hokeja mekā - rezervisti, kurus jebkurā laikā var aizsūtīt uz fārmklubu. 4 KHL vīri, kuri īsti nebija savu komandu līderi un vesela plejāde no vietējās līgas, kuru es uzskatītu par vienlīdzstipru ar KHL, taču neviena no šīs līgas čempioniem. Arī somu pretinieki Kanāda atsūtīja "čekeru" sastāvu - pēdējā brīdī izkrita Tavaress, nosacītas zvaigznes bija tikai Kuturjē un Stouns. Pārējie - labi spēlētāji un nekas vairāk. Kā izrādījās abām komandām tieši komandas spēle izrādījās atslēga, lai iekļutu finālā.
Par somu lielāko varoni būtu jāsauc vārtsargu Lankinenu, jo tieši Lankinena izcilā spēle ļāva uzvarēt krievus un kanādiešus. Otrais varonis ir milzis Marko Antila, kurš klubā ne tuvu nav līderis, arī turnīra sākumā bija bez punktiem, bet izšķirošajā jeb play - off fāzē izrādījās somu brīnumnūjiņa - izlīdinājuma (4:4) ripa pret zviedriem, vienīgie Somijas vārti pret krieviem un 2 ripas (1:1, 2:1) pret Kanādu. Tieši Antilu es būtu atzinis par turnīra MVP, jo tik daudz izšķirošu ripu neviens neguva. IIHF tam izvēlējās "sudrabnieku" Stounu. Trešā somu zvaigzne vai varonis manā skatījumā ir jaunais supertalants Kāpo Kakko. Šajā turnīrā varēja salīdzināt divus potenciālos šī gada NHL drafta pirmos numurus - Kākko, kuru prognozē, kā #2 un visu prognožu uzvarētāju - Džeku Hjūzu. Somu jaunietis ne tikai bija krietni rezultatīvāks par amerikāni (Kākko 7 punkti - 6+1, kamēr Hjūzam tikai 3 - 0+3), bet arī atstaja daudz nobriedušāka un pārliecinošāka spēlētāja iespaidu.
Fināls bija ļoti baudāms. Jāsaka, kā ir šis čempionāts, kā tāds bija viens no pēdejo gadu interesantākajiem. Vienīgais lielais darvas piliens šī turnīra mucā ir,m atļaušos teikt nožēlojamā tiesāšanas kvalitāte visa turnīra garumā. Apšaubāma tiesāšana bija regulāra- nekosekventi lēmumi, nepiešķirti sodi, sodi, kas ir pārak bargi, neizprotami ieskaitīti vai neieskaitīti vārti - dīvainu tiesnešu lēmumu visa turnīra garumā netrūka. Ļoti cerams, beidzot tiks strādāts, lai uz turnīru brauc maksimāli labākie tiesneši nevis tiesneši no ZA 3. šķiras līgas ECHL, otrās šķiras Eiropas turnīriem - tā, lai tiesneši būtu līdzvērtīgi spēlētājiem - labākie pieejamie.
Nevar rakstīt par PČ hokejā nepieminot Latviju. 10. vieta - nav peļami, nav izcili, taču esmu lepns par Latvijas izlases sniegumu šajā turnīrā. Pirmo reizi pēdejo gandrīz 20 gadu laikā mums ir pozitīvs lietderības koeficients, pirmo reizi, kopš (piedodiet ja kļūdos) 1997. gada, esam nospēlējuši bez sagrāvēm, turpinam uzvarēt tos, kas ir mūsu kalibrs vai vājāki. Labā līmenī turnīru aizvadīja gan Elvis, gan Gudļevskis (es pat teiktu Gudļevskis bija stabilāks - zinu nepopulārs lēmums), izcils turnīrs Dārziņam, kuram labi ieročus pienesa Balcers, Bļugers, Bukarti, Ķēniņš, Balinskis, Cibuļskis, Batņa, Marenis - godīgi sakot, visi. Tik lielisku vairākumu Latvijas izlases izpildījumā neatceros no laikiem, kad to veidoja "vecā Dinamo" paaudze. Tā kā neskatoties uz to, ka neizdevās iekļūt top8 turnīrs manā blociņā ir atzīmējams ar treknu +. Bobs pēc turnīra izteicās, ka grib aizvest Latviju uz Pekinu - cerams, tie nav tikai vārdi, jo var redzēt, ka Bobs prot izmantot mūsu džekus. Tagad atliek gaidīt nākamo turnīru. Par lielu Latviju!
