Latvijas hokeja izlase piedzīvo 7. zaudējumu, tiek iemūžināts Artūra Irbes #19

Šovakar atkal jau zaudējums, tiesa, beidzot izcīnot punktu jebšu zaudējām pagarinājumā ar 1:2 Šveices izlasei. Pozitīvais šajā mačā ir tas, ka komanda paradīja tiešām pieklājīgu sniegumu visās pozīcijās, tikai žēl, ka tā ripiņa ne par ko neiet vārtos. Arī nav vēlmes sūdzēties par cīņassparu, jo tā netrūka. Patīkami, ka uzreiz ar pirmo maču pamanāmi Džeriņš , CIbuļskis un Sotnieks, jo īpaši Džera, kuram vienīgie vārti Latvijas izlasē un Soča, kurš vairākas reizes ļoti labi nospēlēja aizsardzībā, liedzot Šveicei radīt bīstamus momentus vai tā saucamās "99%" iespējas. Sliktākais šajā spēlē ir Gudļevska saļimšana uz ledus spēles laikā. Lai arī komentētaji mača 3. trešdaļā, teica, ka Gudim viss ir kārtībā un visticamāk spēlēs jau rīt -skats nebija patīkams un rodas aizdomas, ka tieši šajā epizodē, pazuda 1. uzvara pārbaudes spēļu ciklā. Tālāk jau varam gaidīt rītdienu un cerēt, ka rīt parādīsim līdzīgu un labāku sniegumu un galvenais labāku realizāciju un beidzot būs 1. uzzvara. Lai arī pārbaudes spēlēm ir 0 vērtība no kādu punktu viedokļa, tomēr, psiholoģiski, kādu uzvaru vajadzētu pirms PČ. Tāpat arī jāapsveic Rihards Bukarts ar DEL sudrabu, jāgaida viņš un visi pārējie, no pēdējiem iespējamajiem papildinājumiem - Merzļikins, Ķēniņš, Bļugers, Balcers. 

Un tagad par svarīgāko. Tie, kas skatījās pārraidi no sākuma vai arī bija uz vietas "Arēnā" jau saprot par ko runāju. Šoreiz svarīgākais pasākums bija pirms mača - Artūra Irbes numura 1 iemūžināšana, piekarot, viņa numuru pie "Arēnas" griestiem, līdzās Skrastiņa #7 un Baldera #19. Manuprāt, ļoti loģisks lēmums, jo Irbe droši vien ir viens no tiem Latvijas hokejistiem, kuru zina un zinās arī tie hokeja fani, kuri gados ir jauni un pašu Irbi spēlējam nav redzējuši. Man pašam, kā nebūt ne svaigākajam un arī ne senākajam hokeja fanam, redzot, kadrus no NHL karjeras un Latvijas izlases laikiem, radās milzīga nostaļģija, atceroties Irbes interviju pēc uzvaras Sanktpēterburgā pār Krieviju, atceroties ikgadējo nervozēšanu vai Irbe tiks, atceroties veco, labo saukli  "Irbe kā mūris", atceroties viņā ritentiņa seivus, atceroties kā būdams sīks puišelis skatījos līdz 3 naktī viņa fināla spēles pret Detroitas Red Wings no, kurām garākā ieilga līdz 5 pagarinājumiem. Irbe Latvijas hokejā ir ierakstījis savu vārdu ar bieziem un neizdzēšamiem burtiem. Paldies viņam par to. Nu jau pēdejos gados Irbe parasti ir trenera lomā, kas zina, varbūt kādreiz Artūŗs arī būs uz izlases soliņa, pēc ilga pārtraukuma. Zem raksta, līdzīgi kā to darīju pagājušajā gadā pēc Edgara Masaļska atvadu spēles - mazliet foto (ieskaitot, protams, arī foto pie, kuriem teksts) no dažādiem Irbes aktīvās hokejista karjeras gadiem, kā arī pāris Irbes spēles video - nostaļģijai un cieņai. Par lielu hokeju, par lielu Latviju!